Labo vēlējumu laiks

Silga Stučka, Pļaviņu novada ģimnāzijas skolotāja un Pļaviņu novada domes deputāte

2021. gada 11. maijs 00:00

Sācies maijs, kas manā ģimenē ir dzimšanas dienu laiks, un svinam Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu. Prieks, ka, atzīmējot šos svētkus, gan ieraksti sociālajos tīklos, gan raidījumi un koncerti televīzijā bija pārdomāti, gaiši un interesanti. Arī latviešu filmu maratons bija ļoti piederīgs šiem svētkiem. Lai arī joprojām mūsu aktivitātes nosaka epidemioloģiskā situācija, tomēr, pateicoties kultūras darbinieku radošumam, Pļaviņu kultūras centra parkā varēja aplūkot Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājuma izstādi “Balto galdautu izšuvumi”. Baltajai krāsai latviešu kultūrā ir liela nozīme. Balts galdauts ir galda svētku rota, tādēļ 4. maijs ir arī Baltā galdauta svētki. Tā ir diena, lai satiktos, pavadītu laiku kopā ar ģimeni, draugiem, bet šogad arī šīs tradīcijas nevarēja īstenot, jo visi esam pandēmijas varā.

Lai kā gribētos nerunāt par pasauli pārņēmušo sērgu, tas nav iespējams. Kā audzinātāja vairāk kā pusgadu klātienē neesmu satikusi pusi savas 10. klases skolēnu. Tik ļoti pietrūkst pilnvērtīgas skolas dzīves! Attālinātais mācību process nu jau ir pierasta lieta, tāpat kā SPKC mājaslapas apmeklēšana, lai sekotu līdzi statistikai. Nenoliedzami, tā ir jauna pieredze un IT prasmju pilnveidošana gan skolēniem, gan skolotājiem, taču mācīšanas un mācīšanās process nav pilnvērtīgs. Tik ilgi mācīties attālināti ir grūti skolēniem, nav viegli vecākiem, un arī skolotāji noguruši. Maijs ir arī pēdējā zvana svētku laiks, kas šogad diemžēl atskanēs neklātienē. Jau otro gadu 9. klašu skolēniem nebūs pamatskolas beigšanas eksāmenu, bet 12. klašu skolēniem tie notiks klātienē, atbilstoši šī brīža noteikumiem.

Kāda sajūta ir mūsu abiturientiem? Viņiem bija liegti žetona svētki, iespēja izbaudīt pilnvērtīgu klātienes skolas dzīvi, un vēl nav zināms, kā noritēs izlaiduma svinības. Pēc gadiem, kad šo laiku jau būsim ierakstījuši vēsturē, teiksim — tie ir absolventi no Covid laika. Lai arī esam “nedrošā” pašvaldība, skolā atļauts ierasties skolēniem, kuriem nepieciešama klātienes konsultācija, un tas ir ļoti labi, jo var individuāli nostiprināt zināšanas, ko neizdodas izdarīt attālinātajā mācību procesā. Tāpat plānojam arī āra nodarbības, lai vismaz vēl pirms vasaras klasesbiedri var satikties. Kādas būs šī gada sekas, to redzēsim nākamajā mācību gadā, un, iespējams, atkārtošanai būs jāvelta lielāks laiks.

Šogad mūsu skolā 11. klasē mācās apmaiņas programmas skolniece no Itālijas. Ar lielu gandarījumu mācu viņai latviešu valodu. Ja gada sākumā viņa zināja tikai sasveicināšanās frāzes, tad šobrīd mēs jau lēnām varam ritināt vienkāršu sarunu latviešu valodā, bet lielākais prieks ir par jaunietes ieinteresētību latviešu kultūrā un literatūrā. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un mūsu pašu novada bibliotēku viņa lasa latviešu autoru darbus angļu un itāļu valodā. Ar 11. klases skolēniem runājām par Raini un Aspaziju latviski, bet apkopojumu par šo autoru dzīvi Erica no Itālijas bija sagatavojusi angliski. Šāda lieliska pieredze man ir pirmo reizi, bet arī tā saistīsies ar pandēmijas laiku.

Ikdienas ziņas vēsta skaitļus, kas saistīti ar vakcinēšanos. Arī es drīz saņemšu otru poti. Iespējams, ka šī procesa koordinatori visu veic tik labi, cik iespējams, bet diemžēl šķiet, ka tomēr kaut kas iet greizi. Tautā jau aizgājusi anekdote, ka mūsu valstī jebkura jautājuma risināšanai nepieciešams birojs, komisija vai kāds cits veidojums, un daudz laika paiet, kamēr tas sāk strādāt, bet izrādās, ka bez tā varēja iztikt. Reizēm, klausoties mūsu valstsvīros, māc šaubas, vai viņi tiešām saprot un ir kompetenti tajos jautājumos, par kuriem izsaka spriedumus. Un te nu atkal nonākam pie 4. maija svētkiem, jo Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri vīlušies gan Latvijas pārvaldībā, gan tajā situācijā, kurā šobrīd dzīvo. Un šie cilvēki nav tie, kuri 9. maijā gāja nolikt sarkanas neļķes uz Otrā pasaules karā kritušo karavīru kapu kopiņām, tādējādi solidarizējoties ar Krievijā atzīmējamo Uzvaras dienu. Cilvēku dzīves līmenis un uztvere Latvijā diemžēl ļoti atšķiras, un daudzās ģimenēs 4. maijs ir tikai brīvdiena, nekas vairāk. Tāpēc skolā mēs runājam par šī datuma nozīmi, cik svarīgi būt aktīvam savas valsts pilsonim, lai, aizejot mājās, skolēni aicinātu savu ģimeni pie balti klāta galda, jo galvenais ir satikties, sarunāties, būt kopā.

Šogad 9. maijā Latviju pāršalca labo vārdu un vēlējumu lietus, kad atcerējāmies un sveicām savas māmiņas. Kad jau dzīvē pārkāpts pusgadsimts un pašas dēls pieaudzis, arvien biežāk atceros savu mammu, kura diemžēl manos darbos un gaitās noskatās no mākoņu maliņas, tik ļoti pietrūkst sarunu, padoma un viņas klātbūtnes. Tāpēc mani vissirsnīgākie vēlējumi visām māmiņām.

Starp svētkiem un Covid ziņām iespraucas arī priekšvēlēšanu solījumi, deputātu kandidātu runas, reklāmas. Šoreiz esmu vērotājas lomā, jo pēc divu sasaukumu deputātes pienākumu pildīšanas Pļaviņu novada domē nolēmu politiskajā lauciņā iepauzēt. Būt par deputātu ir liela atbildība, un šajā laikā izieta vērtīga dzīves skola. Joprojām uzskatu, ka Pļaviņu novadā izveidotais modelis, ka trīs pagastos ir viena pārvaldniece, nav sevi attaisnojis, arī filiāļu izveidošana bibliotēkām un pirmsskolas izglītības iestādēm nav īsti veiksmīga. Kopš 2017. gada esmu Pļaviņu novada domes kultūras un izglītības komitejas priekšsēdētāja un vēlos pateikties visu izglītības un kultūras iestāžu vadītājām un darbiniekiem par sadarbību. Aicinu iedzīvotājus piedalīties vēlēšanās, bet jaunievēlētajiem deputātiem vēlu veidot Aizkraukles novadu tādu, kurā katram pagastam un pilsētai saglabāta sava identitāte un tradīcijas, nodrošinātas pakalpojumu saņemšanas iespējas, lai visi novada cilvēki savā dzīvesvietā justos labi un droši.

Šogad maijs mūs pārsteidz ar nesteidzīga pavasara atnākšanu. Kāds jau iestādījis savā piemājas dārziņā kartupeļus, kāds nogaida, bet pavasarim raksturīgā rosība jau manāma. Arī makšķernieki sarosījušies Daugavas krastā. Tik ļoti gribētos, lai pēc atpūtas mūsu skaistās likteņupes krastos tur nebūtu atstāti atkritumi. Kad Lielajā talkā ar tiem atkal bija pilni maisi, rodas jautājums, vai pienāks brīdis, kad talkā tikai stādīsim kokus, puķes, veidosim vides objektus vai atpūtas vietas, jo Latvijas cilvēki par vides sakopšanu būs rūpējušies visa gada laikā. Mūsu apkārtnē ir tik daudz skaistu un interesantu vietu, piemēram, Maltupītes ūdensrijējs, anemoņu puduri Oliņkalnā, Vesetas trīslaidu mūra tilts, Vesetas palienas pļavas un purva takas, Stukmaņu tūrisma takas objekti. Dabas baudīšana pandēmijas laikā ir pat ļoti ieteicama, jo svaigā gaisā pavadītais laiks nāk par labu veselībai. Saudzēsim dabu, un daba saudzēs mūs!

Staburags.lv ARHĪVS

Labo vēlējumu laiks

Kategorijas