Es peldos bērnu mīlestībā!

2021. gada 7. maijs 00:00

Aizkraukliete Svetlana Tihonova ir četru bērnu — Sofijas (3), Daniela (5), Dmitrija (7) un Jeļenas (8) — mamma. Ģimene uz Aizkraukli pārcēlusies salīdzinoši nesen, un dzīves vides maiņa devusi pozitīvu rezultātu — bērniem uzlabojusies veselība. Tomēr ikdienā bieži nākas saskarties ar problēmām, kas rodas, dzīvespriecīgajiem mazuļiem no sirds paužot savas emocijas.

Saruna ar Svetlanu arī man lika citādi paskatīties uz mūžam aizņemtajām mammām, kuras ik uz soļa pavada kliedzošu un skrejošu bērnu bariņš. Problēmas, par kurām stāsta Svetlana, nav unikālas, tās pieredz, iespējams, teju katra daudzbērnu ģimene Latvijā.

Abi vecāki no kuplām ģimenēm

— Bērni — tā ir laime vai daudz rūpju?

— Kaut kur pa vidu. Vecākajai meitiņai Jeļenai ir iedzimta sirdskaite un epilepsija. Vienam no puikām ir astma, otram ir problēmas ar redzi. Jeļena man grūtais bērniņš. Divas reizes bija teju mirusi — pirmajā reizē pēc operācijas turēju rokās, un viņai pārstāja darboties sirds.

Tas notika slimnīcā, ārsti zibenīgi reaģēja. Pēc pāris gadiem viņai bija epilepsijas lēkme, un tik tikko paspējām izglābt. Problēmas ir joprojām, tajā skaitā no stresa saistībā ar attālināto mācīšanos. Paskatoties gan nepateiksi, ka viņai būtu veselības problēmas — jautra, kā jau bērns. Dmitrijam izoperēti adenoīdi. Danielam astmas dēļ ir grūti pavasarī, rudenī un ļoti mitrā laikā. Tā ka esam izgājuši cauri daudzām un dažādām problēmām.

Bērni, protams, ir arī laime. Vienmēr esmu vēlējusies daudz bērnu. Manas mammas ģimene bija liela — desmit bērni, tieši tāpat arī vīra vecākiem — viņš bija desmitais bērns ģimenē. Es uzaugu salīdzinoši mazākā ģimenē, turklāt ar brāli bija liela gadu starpība — 12 gadu, tāpēc bērnībā izjutu draugu trūkumu. Lai gan no 10 gadu vecuma pieskatīju citus bērnus, vēlāk pat piestrādāju par auklīti. Maniem bērniem gadu starpība maza, tāpēc pat tagad, kad jāsēž mājās, kopā tik un tā ir jautri.

Brauciens — piedzīvojums un izaicinājums

— Esot mammai visu diennakti, par algotu darbu pagaidām jāaizmirst.

— Jā, bet ļoti gribas strādāt. Jau astoņi gadi, kā to vien daru, kā auklēju savus bērnus. Agrāk strādāju “Maximā”, vēlāk iekārtojos privātā ceptuvē par pavāra un konditora palīgu. Aizkrauklē esam piekto gadu, agrāk dzīvoju Rīgā.

— Kāda ir dzīve Aizkrauklē salīdzinājumā ar Rīgu?

— Bērniem būtiski uzlabojusies veselība. Apkārt daba, svaigs gaiss. Vecākajam puikam nostiprinājās imunitāte, vairs nevajag dzert tik daudz zāļu.

— Kāds tagad ir kopā pavadītais laiks? Izdodas izbraukt ārpus mājas?

— Braucieni laikus jāplāno. Parasti braucam uz vairākām dienām, apmetamies kādā kempingā. Radinieki dzīvo Latgalē un arī Salaspilī. Braucam ar sabiedrisko transportu, bērniem tas ir piedzīvojums, mums, vecākiem, izaicinājums. Vienīgais mīnuss ir citu pasažieru reakcija. Mani bērni nav mierīgi, ļoti trokšņo. Ļoti emocionāli — ja priecājas, tad tā, ka skan pa visu vagonu, un nekas viņu nevar apturēt. Ja par kaut ko dusmīgi, tad man kā boksā tiesnesim — jānostājas starpā, lai viens otram nenodara pāri. Nav nozīmes — strīdas meitene ar puiku vai zēni savā starpā. Pārējiem vagonā šķiet, ka bērni nav audzināti vai tamlīdzīgi. Bet, ja es to vienu bērnu nevaru nomierināt, ko man darīt? Ar šādām, es teiktu, sabiedrības, problēmām jāsaskaras ļoti bieži.
Ja būtu privātā automašīna, protams, ceļojums būtu vieglāks. Vīrs tagad mācās, plāno iegūt tiesības, bet “kovids” mācībām pagaidām “ieslēdzis pauzi”.

Uz veikalu ar desmit eiro

— Kāda ir apkārtējo reakcija — dusmas?

— Gadījies, ka mājās bērnu skaļās uzvedības dēļ kāds izsauc policiju. Tā bijis trīs reizes. Nedrīkst lēkāt, klaigāt, nedrīkst uzkliegt bērniem. Bet kā citādi viņi mani dzirdēs, ja visi kliedz viens par otru skaļāk? Lai kādu nomierinātu, nākas arī kaktā ielikt, lai apdomājas. Starp citu, ir cilvēki, kas uzdevuši jautājumu — kāpēc tik daudz bērnu dzemdējāt? Varējāt taču abortu taisīt, jums grūti tagad. Jā, bija grūti. Kad atbraucām uz Aizkraukli, mums bija trīs bērni. Nopirkām tādu dzīvokli, kādu varējām atļauties. Vajadzēja vēl kredītu maksāt. Tolaik arī nekādu sociālo atbalstu nesaņēmām.

— Kā veikalā tiekat galā ar “mammu, es gribu!”?

— Tā bija tikai vienu reizi, abi puikas sagribēja rotaļlietas. Sāka kliegt pa visu veikalu. Tagad mana “recepte” ir — uz veikalu eju ar 10 eiro maciņā. Tā arī bērniem saku — nopirksim mašīnīti, nedēļu neēdīsim. Atveru maciņu un rādu — redz, 10 eiro, izlemiet, ko darīsim. Pirmajā reizē ar tādu “recepti” netiku cauri, nācās tomēr nopirkt to rotaļlietu. Otrajā reizē puiku sagrābu, sapurināju un teicu, ka tā nav smuki veikalā uzvesties! Kopš tās reizes viņi vispirms man pajautā — mammu, mēs to varam nopirkt? Histērijas vairs netaisa. Tagad rādu citus bērnus, kuri kliedz un pieprasa savu. Jautāju saviem — vai tas labi, ka tā uzvedas? Pat ja uz ielas sakliegšu uz savu bērnu, kāds pamanīsies nosūdzēt sociālajam dienestam. Ko man darīt, ja eju ar visiem četriem, stumju ratiņus, bet lielākais bērns izdomā skriet pāri ielai?

Toties mamma mani ļoti mīl

— Problēmas tāpēc ir arī bērnudārzā?

— Jā, mums nav tikai jaunas drēbes, nēsājam arī lietotas, kuras kāds iedevis. Kāda meitene manai meitai aizrādīja — redzi, tev jakai piedurkne atirusi, tātad mamma tev nav jaunu nopirkusi. Meita apvainojās, jautāja man — kāpēc nepērc man jaunas drēbes? Sāku skaidrot, ka nav nekā slikta, ja valkā lietotas drēbes. Gājām kopā uz bērnudārzu, satikām to meiteni, viņas mammu, kas uz mani skatījās kā no augšas. Ilgi runājām, bet tagad meita uz šādām replikām reaģē citādi: jā, mamma man pērk lietotas drēbes, bet viņa mani ļoti mīl.

— Kādi ir saulainie brīži kopā ar bērniem?

— Ir vakari, dienas, kad esam strīdējušies par kaut ko, bet katru rītu viņi visi kopā mani apskauj, saka, ka mīl. Pagatavojam tētim tēju. Viņos ir liela vēlme būt kopā ar vecākiem. Grūti vārdos izteikt, cik lielā mīlestībā es peldu. Tas ir tik skaists brīdis, apjaušot, ka bērns tevi mīl vienkārši tāpat, nevis kāda taustāma iemesla dēļ. Tikai tāpēc, ka esmu pamodusies un būšu kopā ar viņiem.

Sapnis par māju un auto

— Teicāt, ka vīrs daudz strādā. Attiecīgi viņš mazāk laika pavada kopā ar bērniem.

— Vīrs arī daudz slimojis, bet strādā, citas izejas nav. Gadās, ka darbu piedāvā arī brīvdienās, svētku dienās. Mājās principā ir tikai vakaros, un bērniem viņa uzmanības noteikti pietrūkst. Toties varam atlikt naudu dzīvokļa remontam.

— Vai iznāk atlicināt laiku sev?

— Kad darbojas skolas un bērnudārzs, tad man vairāk laika sev — varu izgulēties, aiziet pie friziera, manikīra. Mans laiks tagad ir no desmitiem vakarā līdz diviem naktī. Lasu grāmatas, mazgāju veļu, skatos filmas. Ap diviem eju gulēt un ap septiņiem ceļos. Tad brokastis bērniem, vīram, uzmanu, lai bērni saklāj savas gultas, lai gan to viņi dara jau patstāvīgi. Vēlāk palīdzu vecākajai meitai attālinātajās mācībās, pēcpusdienā stundas mūzikas skolā, arī attālināti. Pēc tam ķeros pie vakariņu gatavošanas.

— Vai ģimenē esat domājuši adoptēt bērniņu?

— Esam domājuši, man gribētos, vīrs vēl domā. Bet zinu, ka mums neļaus. Pārāk maza dzīvojamā platība — divistabu dzīvoklis, ģimenē tikai viens pelnītājs.

— Kāds ir jūsu ģimenes sapnis?

— Ar šo jautājumu trāpījāt desmitniekā. Protams, ka abi ar vīru vēlamies privāto māju, vislabāk, ja kaut kur laukos, ar savu saimniecību. Arī automašīna vajadzīga. Bet lielākā vēlēšanās — lai bērni izaug par kārtīgiem cilvēkiem, lai neatkārto manas kļūdas. Arī tāpēc cenšos audzināt viņus citādi, lai vēlāk viņi man nepārmestu mīlestības trūkumu. Vēl viena liela vēlēšanās — lai vecākā meita atgūtu veselību. Pagaidām viņai ir invaliditāte, bet darām visu, lai nebūtu jādzer zāles, un progress jau redzams. Pēdējo gadu laikā nav bijušas lēkmes, bet saglabājušies agresijas uzplūdi.

Staburags.lv ARHĪVS

Es peldos bērnu mīlestībā!

Kategorijas