Ja darīt, tad ar atbildību

2021. gada 7. maijs 00:00

347

Maijs ir ģimenes mēnesis, kad godinām ģimenes un svinam Mātes dienu. Maijs ir arī laiks, kad ik gadu Pļaviņās notiek novadā dzimušo bērniņu sveikšana, un šīs tradīcijas aizsācēja Pļaviņās ir novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vija Liepiņa. Sācies arī aktīvākais kāzu laiks. Par to visu saruna ar Viju, kura dzimtsarakstu darbu veic jau daudzus gadus un ar lielu atdevi. Mūsu saruna notiek vēl kādā zīmīgā laikā — Latvijas dzimtsarakstu sistēma atzīmē 100 gadu jubileju, bet Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļa to sagaidīs nākamgad. Par šīs sistēmas izveidi un attīstību Latvijā top arī grāmata, un tajā būs ierakstīts katra novada vārds.

Tehnikumu izvēlas nejauši

Nav tādas izglītības iestādes, kur māca dzimtsarakstu nodaļu vadītājus. Likums šobrīd paredz, ka šai amatpersonai jābūt ar juridisko izglītību, bet vajadzīgas zināšanas un prasmes vairākās ieteiktās jomās. Svarīgākais gan tajā visā ir saderība ar šo darbu, un Vijai tā noteikti ir par visiem simts procentiem. Tas gan viņai nenāca ne ātri, ne viegli, bet interesantiem dzīves līkločiem.

— Kāda bija tava pirmā izglītība?

— Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Bulduru dārzkopības tehnikumu par augļu un dārzeņu konservēšanas tehnoloģi. Kāpēc? Pati nesaprotu. Īsti nezināju, ko gribu mācīties. Dokumentu iesniegšanas dienā biju gan Kultūras darbinieku tehnikumā, gan medicīnas māsu skolā. Vienas iestādes ēka šķita “noplukusi”, otrā bija dokumentu pieņemšanas pārtraukums, Bulduri sagaidīja mani visā savā krāšņumā, bet varbūt es tajā dienā biju pārāk piekususi, un gribējās izglītības iestāžu apceļošanai pielikt punktu. Savā profesijā gan nenostrādāju nevienu dienu, bet tehnikumā satiku Uldi, un man piedzima meita Sintija. Kādu brīdi pastrādāju mājās par adītāju, bet, kad Uldis pārnāca no dienesta un pārcēlāmies uz Pļaviņām, sāku strādāt veterinārajā laboratorijā. Tolaik daudz kur nevajadzēja speciālo izglītību un mācījās darot. Arī es, un man tā patika tas darbs! Piemēram, strādājot bakterioloģiskajā nodaļā, pētījām, kas beigtajam lopiņam kaitēja un kādas antibiotikas palīdzētu konkrētajā situācijā. Man šķiet, ka būtu tur strādājusi līdz mūža galam, laboratorijas vadītāja Ritma Celmiņa bija brīnišķīga un arī kolektīvs labs, bet 90. gadu sākumā laboratoriju likvidēja. Meklējot darbu, atradu to pilsētas domē par darbvedi.

— Kā nokļuvi darbā dzimtsarakstu nodaļā?

— Strādājot par darbvedi, piepalīdzēju toreizējai ilggadējai un lieliskajai nodaļas vadītājai Sarmītei Staklei laulību ceremonijās. Viņa tolaik ceremonijas vadīja kopā ar Guniju Žildi, un man viņas abas šķita kā to laiku stila ikonas. Ar lielu atbildību atvēru kāziniekiem durvis un ienesu gredzenus. Turpināt darbu kā nodaļas vadītājai pēc Sarmītes šķita liels izaicinājums. Vai varēšu, vai pratīšu? Ātri izlēmu iegūt kādu no tolaik Dzimtsarakstu departamenta ieteiktajām izglītībām, izvēlējos sociālo pedagoģiju. Mācīšanās kļuva par manu hobiju, kā arī vēlējos savu darbu pārzināt pēc iespējas perfektāk, tāpēc vēl pirms likumā ierakstītās obligātās prasības dzimtsarakstu nodaļas vadītājam būt ar juridisko izglītību ieguvu diplomu arī tiesību zinātnēs.

Lai arī strādāju jau 22 gadus, ik pa laikam ir lietas, kas atkal un atkal jāapgūst, jāmācās, jo daudz kas mainās. Tagad valstī tiek veidoti vienoti reģistri. Ja agrāk apliecībā ierakstīja datus no pases, tagad, vēsturiskos reģistrus ievadot vienotās sistēmās, atklājas dažādas nesakritības. Lai varētu veikt tālākus ierakstus, tās vispirms jāprecizē, jālabo un jānoskaidro, kā tās radušās, tāpēc nereti jādarbojas kā izmeklētājam. Tādi gadījumi atklājas ik pa laikam, kad cilvēki sāk kārtot dokumentus. Dažkārt ne tikai cilvēka vārds vai uzvārds, bet arī dzimšanas datums katrā reģistrā ir dažādi ierakstīts. Vispirms tas ir skrupulozs darbs ar datiem, tikai tad darba redzamā daļa, svētki — laulības un ģimeņu godināšana.

Iepriekš neko nevar paredzēt

— Tiekamies pēc tavas kārtējās darba dienas — laulību ceremonijas, kas nereti notiek ārpus telpām. Jaunie pāri arvien biežāk izvēlas šo iespēju?

— Pļaviņās pēdējā laikā apmēram sešas vai septiņas kāzas gadā ir ārpus telpām. Tas nav daudz, bet tāda iespēja ir, un cilvēki to izmanto. Man gan svinīgāk un labāk šķiet telpās, jo netraucē dažādi apstākļi — laiks, nejauši garām braucoša traktora skaņas vai motorlaiva upē. Āra laulībās gadās visādi. Piemēram, ir patīkami vējains laiks, bet pēkšņi uzpūš tik spēcīga vēja brāzma, ka apgāž dekorācijas un izjauc ziedu kompozīciju. Dāmām jāpadomā par noturīgu matu sakārtojumu, un man dokumenti un zīmogs jātur cieši, lai neiepūš Daugavā! Tāda ir realitāte. Ne vien vējš vai lietus, bet arī saule un karstums ir liels pārbaudījums, kad ceremonijas laikā jūti, kā sviedru pilītes tek pa ķermeni. Nereti fotogrāfijās cilvēki redzami, slaukām sviedrus, nevis baudot svētkus. Neierastākās ceremonijas paliek arī spilgtāk atmiņā. Reiz kāds pāris no cita novada izvēlējās laulāties Mežezerā. Jaunais pāris rītausmā pa lāpu apgaismotu taku devās uz ezeru, iesēdās katrs savā laivā, izbrauca loku, satikās, līgavainis uz rokām iznesa līgavu krastā, kur es viņus sagaidīju un notika ceremonija. Dokumentus devos gatavot trijos naktī, un pēc ceremonijas bija pelde ezerā. Kā kaut ko tādu var aizmirst?! Laulības bijušas gan Vecgada vakarā, gan Ziemassvētkos, un domāju, ka cilvēkiem tas uz mūžu paliks atmiņā arī šo zīmīgo datumu dēļ.

Mācās strādāt kompaktāk

— Ceremonija ārpus telpām prasa no darbinieka lielāku atdevi.

— Protams. Kad ceremonija notiek dzimtsarakstu nodaļas laulību zālē, es jūtos kā saimniece, zinu katru niansi. Svešu vietu nepārzinu. Kaut gan vienmēr cenšos iepriekš aizbraukt un apskatīt jaunā pāra izvēlēto laulību vietu, iekārtojumu bieži vien redzu tikai pirms ceremonijas. Viss parasti ir skaisti, dekorators centies, bet, piemēram, krēsli izkārtoti tik tālu, ka saprotu — pēdējās rindās mani vispār nedzirdēs. Tad savā garajā kleitā un augstpapēžu kurpēs mēģinu kaut ko pārkārtot. Pēdējā laikā, sadarbojoties ar mūsu kultūras nama atsaucīgajiem darbiniekiem, āra ceremonijās izmantojam arī apskaņošanu, kas ir krietni labāk un efektīgāk, bet iekārtas mēdz reaģēt uz vēju vai tālruņa zvaniem, kaut arī klusuma režīmā. Nav vienkārši, un kuriozu pietiek. Bet arī telpās ceremonijas neizdodas vienādi. Nekad nevar paredzēt visu līdz pēdējam sīkumam. Ir reizes, kad esmu tā centusies, tā pārdomājusi visu, īpaši, ja laulājas pazīstami cilvēki, un jūtu — neaiziet, neaiziet līdz sirdīm… Jau labu laiku ceremonijas gatavoju pēc iespējas īsāk, kompaktāk, bez liekvārdības. Ir jau tā, ka gribas pateikt vēl kādus skaistus vārdus, vēl un vēl, bet garas runas nevienam nepatīk. Reiz pamanīju, ka līgavainis savai līgavai ceremonijas laikā čukstus jautāja, vai vēl ilgi būs? Tad sapratu. Māksla ir visu būtisko pateikt skaisti un kompakti. Tas man jāapgūst.

Jārēķinās ar dažādiem viedokļiem

— Ceremonijās prasa dažādas lietas?

— Arvien vairāk. Nereti jaunais pāris jau nāk ar savām idejām, un arī es pati jautāju, ko viņi gribētu. Bieži vien tie ir pašu vārdiem teikti solījumi, dažreiz pat visai gari un plaši. Nereti jaunais pāris vēlas savu mūziku, piemēram, dziesmu, kas skanējusi iepazīšanās laikā. Tad mēs kopā ar radošo komandu Kristīni, Sarmīti, Andri darām, ko varam! Citreiz izdodas, citreiz ne. Kad jūtu, viss bija labi, ir ārkārtīgi laba gandarījuma sajūta, esmu priecīga un pacilāta vēl otrajā dienā. Ja nē, sēžu pēc ceremonijas uz akmens pie Daugavas un pārdomāju dzīvi. Agrāk, kad visus dokumentus vienmēr kārtoja klātienē nodaļā, pārus jau iepazinu un varēja nojaust katra vēlmes. Tagad dokumentu aprite un saziņa aizvien biežāk notiek elektroniski, laulāties var jebkurā Latvijas vietā, laulājamos nereti “dzīvajā” ieraugu tikai kāzu dienā, un tas nav viegli.

Sirsnīgākas parasti izdodas kāzas ar mazāk viesiem, jo visi jūtas nepiespiestāk, vairāk ieklausās, nav videokameru, var pajokot.
Grūtāk ir runāt 70 cilvēkiem, balss jāsasprindzina, lai visi dzirdētu, noturētu visu uzmanību. Tomēr katrs gadījums ir atšķirīgs. Jau sen zinu un saprotu, ka visi arī nekad neuztvers vienādi — ja kādam ceremonija ļoti patiks, tad citam, iespējams, nē. Ar to jārēķinās man un visiem, kuri kāpj uz skatuves vai darbojas sabiedrībā.

Visu izskaitļot un paredzēt nevar

— Šķiršanās statistika ir vairāk pozitīva vai negatīva?

— Nesen pārskatīju viena gada laulības reģistrus, un apmēram puse no manis laulātajiem pāriem bija šķīrušies. Savukārt pēdējo gadu dzimšanas reģistri liecina, ka apmēram puse no jaundzimušo vecākiem nav reģistrējuši laulību. Tāda ir arī Latvijas kopējā statistika. Laiki ir mainījušies! Man nereti jautā, vai varu jau laulājot sajust, kuram pārim būs veiksmīga kopdzīve, kurš šķirsies. Nē, tādu spēju man nav. Reģistrējot laulību, tiešām ticu un ceru, ka tā būs veiksmīga. Līgava un līgavainis šajā dienā paši ir cerību pilni. Lai gan ir bijis visādi. Iesniedzot iesniegumu, kāds pāris saķildojās, bet kāzas tomēr tika noliktas. Toreiz gan laulāju smagu sirdi, taču ģimene ir kļuvusi kupla, un viss notiek. Reiz pirms laulībām nākuši vecāki ar lūgumu nelaulāt, jo jaunieši it kā neesot viens otru labi iepazinuši, bet pagājuši kādi 15 gadi, un šie “jaunieši” dzīvo saticībā vēl šobaltdien. Tā ka nekad neko iepriekš nevar zināt. To parāda tikai laiks. Daudz ir pāru, kuriem pamudinājums precēties ir gaidāmais bērniņš, un labi, ka ir tādi prātīgi bērniņi, kuri to veicinājuši! Lai gan tas ne vienmēr ir noteicošais apstāklis laulībām. Daži pāri ļoti seko astroloģiskajām prognozēm, mēness fāzēm, taču dzīve rāda, ka visu izskaitļot un paredzēt nevar. Protams, jebkura šķiršanās ir skumjš notikums, visvairāk tāpēc, ka tā traumē bērnus, jo dažkārt saistās ar ārkārtīgi dramatiskiem notikumiem ģimenē.

Palīdz arī pēc darba laika

— Kādam jābūt dzimtsarakstu darbiniekam?

— Nu… dzimtsarakstu nodaļas vadītājai nav daudz jāstrādā. Galvenais — viņai ir labi jāizskatās un jāmāk dzert šampanieti! Joks, protams! Dzimtsarakstu darbiniekus gribētu redzēt atbildīgus, komunikablus, precīzus, zinošus, vispusīgus, gan lietišķus, gan romantiskus vienlaikus. Kad sāku strādāt, man dzimtsarakstu darbinieces šķita kaut kas ļoti īpašs — visas dzirkstošas. Tagad, tiekoties un runājot ar kolēģēm, var just, ka darbinieces kļuvušas it kā piezemētākas. Mazākajās pašvaldībās dzimtsarakstu funkcijas parasti ir tikai vienas no pienākumiem, un ir daudz kas papildus. Tad ir steiga, cilvēki “izdeg”, bet nevar atļauties ko nepadarīt laikā vai, piemēram, nenovadīt ceremoniju, lai cik kādreiz slikti justos. Tomēr kopumā fantastisks darbs!

— Cik viegli vai grūti ir nenest darbu uz mājām?

— Mazpilsētā ir sava specifika, un nevari vienmēr nolikt visus darbus malā. Nu, piemēram, tikko pirmssvētku dienu vakarpusē atrodu mājas durvīs zīmīti ar vārdu un telefona numuru, lūdzot steidzami piezvanīt. Prātā pazib dažādi cilvēki un vajadzības, tas, kas varētu būt noticis, bet izrādās, ka cilvēkam vajag laulību apliecību, lai šķirtu laulību... Iespējams, Rīgā tā nebūtu, bet te ir citādāk. Zinu, ka nevajag darbu ielaist savā personīgajā dzīvē un brīvajā laikā, bet man tā nesanāk. Man neviens neliek brīvdienās braukt un kopā ar jauno pāri skatīt piemērotākās vietas laulību ceremonijai, bet esmu to darījusi. Tāpat nereti tiekos ar jauniešiem brīvdienu vakaros, jo viņi mācās vai strādā Rīgā, bet sev svarīgos dzīves notikumus vēlas kārtot Pļaviņās. Dažkārt kāds zvana no ārzemēm par jautājumiem, kas nav manā pārziņā, bet vienalga meklēju atbildes, lai gan internets ir arī ārvalstīs un tālruņa numuri atrodami. Lai arī tehnoloģijas un citas iespējas pieejamas, esmu sapratusi, ka joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri tās nepārvalda un visi e-pakalpojumi ir kā Morzes ābece, joprojām par tiem nezina vai neuzdrošinās paši lietot. Ir sajūta — ja es atteikšu, cilvēki atmetīs ar roku konkrētajai problēmai, tāpēc meklēju, skaidroju. Tas, protams, prasa papildu laiku, bet tā daru. Kaut kā nemāku citādi.

Katrs ar savu stāstu

— Kāpēc šķita svarīgi rīkot pasākumu “Esi gaidīts, mazais Pļaviņu novadniek!”?

— Neesmu šīs tradīcijas aizsācēja Latvijā, bet varbūt viena no pirmajām gan. Vispirms es gribēju “atgriezt dzīvē” bērnības svētkus, jo man šķita, ka tā bija skaista tradīcija. Ielikām pat laikam aicinājumu “Staburagā” pieteikties, bet atsaucās tikai dažu bērnu vecāki. Bija jādomā kas cits. Zināju, ka dažās pašvaldībās notiek pasākumi pavisam maziem bērniņiem, tad kāpēc ne Pļaviņās? Līdzīgi radās arī Ģimeņu godināšanas pasākums lielās kāzu jubilejās. Tos organizēt ir ļoti liels gandarījums, jo aiz katra pāra ir tāds stāsts! Katram! Pa vidu jau visādi ir bijis, bet sākums gan vienmēr skaists un arī dzīves otrajā pusē, kad viņi burtiski klausās viens otra elpā un uzmana kā acuraugu. Nav jau viegli daudzus izkustināt doties uz pasākumu, kur viņus sveicam, un tas ir saprotams, jo situācijas un kaites katram dažādas, bet tie, kuri atnāk, ir priecīgi, un visi teic, ka tādu balli vajag. Pēdējos gados pandēmija ieviesusi savas korekcijas un ģimenes sveicam individuāli tieši kāzu jubilejas datumā.

Mazmeitu pavadā

— Kāda pati esi mamma un vecmāmiņa?

— Visticamāk, biju ne tā labākā mamma, jo daudz ko nemācēju un nesapratu. Man arī nepiemita citām jaunām mammām raksturīgās intuīcijas. Lasīju un vadījos no tolaik gandrīz vienīgās pieejamās grāmatas, ko bija sarakstījis zināmais pediatrs Bendžamins Spoks. Ak, Dievs! Ievēroju tur noteiktās normas, kad zīdainim jāēd un jāguļ. Mana vecākā meita Sintija man šad un tad atgādina manas audzināšanā pieļautās muļķības. Biju arī pārāk prasīga, stingra, nopietna. Kad pēc sešiem gadiem piedzima otrā meita, biju jau mazliet prātīgāka. Tagad viss ir citādāk, un arī bērni ir citādāki. Man vienmēr patikuši kustīgi, dzīvelīgi, nerātni bērni, un tieši tādus es dabūju mazbērnus! Pirms viņu piedzimšanas es domāju, ko un kā es viņiem mācīšu, radināšu pie labas uzvedības, veselīga uztura. Bet viņām nemaz negaršo mans veselīgais uzturs! Drīz meitai Leldei teicu, lai negaida no manis audzināšanu — esmu abu mazmeitu pavadā. Nevaru atteikt, ja viņas prasa doties uz veikalu, končas un citu, lai arī saprotu, ka nevajag.

Lielu cieņu jūtu pret visiem, kas audzina bērnus. Kad auga pašas meitas, nemaz nešķita, ka tas ir grūti, bet tagad pēc mazmeitu apciemojuma parasti iekrītu gultā un guļu, līdz pamazām atgūstu mieru un spēju sakārtot domas. Cik labi, ka viņas man ir! Tomēr bērnus audzināt ir liels varoņdarbs.

Ticība — miera un stiprinājuma avots

— Pati bērnībā biji rātns bērns?

— Īpaši paklausīga gan nebiju. Dzīvojām laukos Rožkalnu pagastā, starp Rožupi un Vārkavu. Ģimenē bijām trīs bērni, bet vairāk laika pavadīju ar savu bērnības draugu Andrīti. Abi dažkārt tādas lietas sastrādājām, ka tagad baisi padomāt. Piemēram, braucām pa dīķi ar vannīti, un iekritu ūdenī. Visādi varēja beigties, un neviens jau mūs īpaši nepieskatīja. Vecāki strādāja, nebija laika. Vēl man kā bērnam ļoti nepatika iet uz baznīcu, kas bija ierasta kārtība Latgalē, un mamma dažkārt knieba man mugurā, lai sēžu mierīga. Centos pat dziedāt nepareizi un pēc iespējas skaļāk, lai mammai nepatiktu un nākamreiz neņemtu mani līdzi, bet tas nelīdzēja. Vēlāk pat iesaistījos ateistu pulciņā un daudz strīdējos ar dziļi katoļticīgo tēvu, tomēr tagad jau vairāk nekā 30 gadu ticība ir viens no maniem iekšējā miera un stiprinājuma avotiem. Pļaviņās ir arī ļoti erudīti priesteri, pēc tikšanās vienmēr kādu labu jaunu atziņu var iegūt.

Pļaviņās viss pilnai laimei

— Kas savulaik atveda tieši uz Pļaviņām?

— Tas bija jaunības un mīlestības laikā. Pirmo reizi uz Pļaviņām aizbraucu 17 gadu vecumā līdzi Uldim. Pļaviņas iemīlēju uzreiz. Tobrīd kā trakas smaržoja papeles, un šo smaržu viegli varu atsaukt atmiņā un iztēlē sajust arī šodien. Kad pilsētā šos kokus izzāģēja, jo to pūkas kaitīgas apkārtējiem, man bija tik žēl! Daudz kas mainījies, Ulda sen vairs nav šai pasaulē. Un kaut gan dzīvē visādi gāja — no pilnīgas labsajūtas līdz dziļam izmisumam —, nekad neesmu nožēlojusi, ka dzīvoju Pļaviņās. Man te vienmēr ir bijis, ko darīt — teātri spēlēt, runāt dzeju, dziedāt korī, “Ābeļziedos”, folkloras kopā, piedalīties 8. marta humora pasākumos, demonstrēt cepures. Kultūras nams savulaik ir bijis manas otrās mājas. Tur tiek organizētas arī tuvākas, tālākas ekskursijas, braucieni uz teātriem, koncertiem. Man Pļaviņās ir viss pilnai laimei. Nesaprotu tos, kuri teic, ka Pļaviņās nav, ko darīt. Tagad ir pandēmija, var iepauzēt, lai izmēģinātu ko jaunu. Ja tomēr nejūtos tik labi, kā gribētos, atgādinu sev un pamudinu priecāties par to, kas man ir. Skaitu kā mantru: “Man ir rokas, kājas, redze, dzirde un prāts!” Tik daudz laba, lai Dievs dod, ka tā arī tālāk!

Vizītkarte

DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gads, Rožkalnu pagasts.

DZĪVESVIETA: Pļaviņas.

IZGLĪTĪBA: augstākā.

DARBAVIETA: Pļaviņu novada dzimtsarakstu nodaļa.

ĢIMENE: meitas Sintija un Lelde, mazmeitas Amanda un Dagmāra.

VAĻASPRIEKS: ceļošana, arī virtuāla.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja darīt, tad ar atbildību

Kategorijas