Svētki Amandai un dzimtenei

2021. gada 7. maijs 00:00

342

Pirms 17 gadiem Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā piedzima Amanda Malatkovska. Aizkraukliete ir lepna svinēt jubileju tik īpašā dienā, kad pie katra nama svinīgi plīvo Latvijas valsts karogs
Ambīcijas realizē stadionā Jubilāres tēvs strādā celtniecībā, mamma — tirdzniecībā. Amanda ir vienīgais bērns vecākiem, tomēr viņa vienmēr bijusi cilvēku ieskauta. “Biju ļoti atraktīva, atvērta. Neraugoties uz to, ka vecākiem esmu vienīgā, man ir liela ģimene. Mammai ir dvīņubrālis, māsa. Dzimtas kokā zaru netrūkst, piedevām vēl ir daudz draugu — vientuļi nekad nav bijis. Tāpēc, ka apkārt vienmēr bijuši cilvēki, esmu ļoti komunikabla. Nebaidos uzrunāt, paust savu viedokli, iesaistīties dažādās aktivitātēs,” par sevi stāsta Amanda.

Bez blēņām bērnībā neiztika, tomēr par lielu rezgali jubilāre sevi neuzskata. “Vecākiem liekas galvassāpes nesagādāju, biju paklausīgs bērns, lai gan apveltīta ar raksturiņu. Audzināja mani labi, ātri daudz ko apguvu patstāvīgi. Vērojot apkārt notiekošo, izdarīju secinājumus. Arī no sliktajiem piemēriem iemācījos ņemt pozitīvu mācību turpmākajai dzīvei.”

Amanda ir daudzpusīga un aktīva jauniete. Sports ir viena no jomām, kas viņu raksturo vislabāk. Ar lielu entuziasmu un disciplīnu viņa strādā, izliek sevi treniņos, lai pietuvotos izvirzītajiem mērķiem. Pirmie soļi sporta lauciņā tika sperti, mācoties 2. klasē. Tā laika sporta skolotājs Mārtiņš Holsts meitenē saskatīja potenciālu un motivēja pilnveidoties. “Disciplinēti treniņus sāku apmeklēt vēl pēc diviem gadiem. Tas, ka tik agri pievērsos sportam, nostiprināja manu apņemšanos. Kārdinājumu netrūka, bet treniņus nekad neizlaidu. Man tas ir kā nerakstīts likums, kas iegājies,” par attiecībām ar sportu stāsta jauniete. Amandas joma ir mešanas disciplīnas, sirdij vistuvākā ir diska un vesera mešana. “Tehnikas ziņā vienlīdz labi pārvaldu visas mešanas disciplīnas, rezultāti labāki ir diskā un veserī. Sportā esmu ambicioza. Daudzreiz nav izdevies parādīt tādu sniegumu, kā vēlētos. Tajā brīdī jutos sagrauta, liekas, tik daudz esmu darījusi un rezultāta nav! Kāds varbūt atkāptos, bet es jau nākamajā dienā esmu treniņā un ar pilnu atdevi turpinu strādāt. Atskatoties secinu, ka līdz šim morāli nebiju nobriedusi, trūka nosvērtības, īpaši sacensībās. Pandēmijas laikā daudz strādāju patstāvīgi, iemācījos sevi morāli savākt un koncentrēties, izvērtēt savas kļūdas.” Daļā sabiedrības joprojām valda stereotipi, ka mešanu disciplīnas nav sievišķīgas un šo veidu pārstāvjiem miesās jābūt raženiem. “Tie, kas sportā neorientējas, maldīgi uzskata, ka, lai veiksmīgi nodarbotos ar mešanas disciplīnām, jābūt lielai ķermeņa masai. Tā nav! Svarīga ir tehnika un spēks, kas ir muskuļi, nevis tauki. Mūsdienās daudzas talantīgas pasaules ranga vesera metējas ir slaidas sievietes.”

Pandēmija veicina personisko izaugsmi Paralēli skolai un treniņiem Amanda daudz laika velta jauniešu aktivitātēm. Jubilāre ir Aizkraukles jauniešu domes priekšsēdētāja, biedrības “Morfejus” biedre un iniciatīvas “Zaļa spuldzīte” veidotāja. Pēdējā mirklī Amanda pieteicās virtuālajam jauniešu klimata forumam, tāpat iesaistījās arī skolas ekopadomes aktivitātēs. Klimata forumā vajadzēja izdomāt realizējamu iniciatīvu. Amandai ar vēl četrām domubiedrēm tika tēma — mājoklis. Jaunietes izlēma radīt iniciatīvu “Zaļa spuldzīte”, kas norit šomēnes. Ik dienu meitenes dod padomus un ieteikumus, kā ietaupīt ūdeni un elektrību savā mājoklī. “Patiesībā tie ir diezgan elementāri un praktiski padomi, ko ikdienā viegli realizēt. Tā ir iespēja rīkoties videi draudzīgāk un ieekonomēt, samazinot resursus. Akcija norit šomēnes, cilvēki vēl var pieteikties un iesaistīties! Kad tā noslēgsies, izanalizēsim iegūtos datus. Ceram izveidot podkāstu par šo tēmu, lai ar interesentiem veidotos atgriezeniskā saite. Tāpat ceram piedalīties sarunu festivālā “Lampa” un dalīties pieredzē.”

Pēdējais gads aizritējis pandēmijas ēnā. Jauniešiem šis bija izaicinājumiem pilns laiks, tomēr Amanda notikušo izmantoja savā labā. “Pašā sākumā, kad ikdiena aprāvās, pārņēma šoks. Mācības klātienē nenotika, treniņi arī, atjēdzos viena mājās pie datora. Es apstājos, pārdomāju dzīvi, ko un kādēļ daru. Atskatoties varu teikt, ka pandēmijas gads veicināja manu personīgo izaugsmi. Iemācījos rast alternatīvas ierastajam, plānot savu laiku, trenēties patstāvīgi, nostiprināju sevi emocionāli. Man netrūka komunikācijas, jo klātienes darbs nekur nepazuda, tikai mainījās uz attālināto. Esmu pateicīga, ka mani nepārņēma nomācošas emocijas. Nebiju ieslēgta četrās sienās bezdarbībā, tieši pretēji — darāmā netrūka!”

Šogad Amanda absolvēs Aizkraukles novada vidusskolas 10. klasi. Vairākus gadus jubilāre savu nākotni plānoja saistīt ar sporta ārsta profesiju, taču šajā mācību gadā domas mainījās. “Vienā brīdī sāku šaubīties, ka tas nav mans sapnis. Darbs ar jauniešiem un visa līdzšinējā pieredze atvēra acis, sapratu, ka vēlos karjeru saistīt ar cilvēkiem, veidot komandu, strādājot, komunicēt! Lai gan šobrīd nezinu, ko tieši vēlos darīt pēc vidusskolas beigšanas, virziens ir uztaustīts!”

Pagodināta svinēt kopā ar Latviju Amanda piedzima 2004. gada 4. maijā pulksten 17.10. Gluži kā pēc grāmatu kanoniem meitiņa vecākiem piedzima tieši noteiktajā laikā — ne dienu agrāk, ne vēlāk. Amandas mamma, gaidot meitu, bija sākusi meklēt piemērotu vārdu, bet galīgo lēmumu līdz dzemdībām nepieņēma. “Uz jaundzimušā kartītes vārda vietā uzrakstīja “meita”, mammai palika nedaudz neērti, ka bērnam vēl nav izdomāts vārds. Viņa esot atgūlusies, un galvā pēkšņi ienāca vārds Amanda. Kad man bija aptuveni trīs gadi, ikreiz, kad kāds kaut ko ēda, gāju klāt un teicu: “A man?”, kas izklausījās gandrīz kā mans vārds. Bērnībā domāju, ka Latvijas valsts karogi izkārti par godu manai dzimšanas dienai un ka esmu vienīgā, kas 4. maijā svin jubileju. Tagad esmu pagodināta, 4. maijā pārņem pacilājoša sajūta. Tie ir svētki man un dzimtenei. Esmu savas valsts patriote. Mani aizrauj vēsture, jaunlatvieši, strēlnieki. Lai gan šī tēma mani interesē, vienlaikus ir grūti par to runāt un domāt, kļūstu ļoti emocionāla. Nevajag mīlestību pret Latviju jaukt ar dažiem valstsvīru lēmumiem. Mūsu zeme ir mūsu lielākā vērtība, Latvija ir manas mājas, dzimtene. Esmu pagodināta svinēt savu dzimšanas dienu kopā ar Latviju,” saka Amanda. Dzimšanas diena ik gadu tiek atzīmēta tuvāko lokā. Jubilārei pacilājumu svētkos sniedz kopības sajūta. Dzimšanas dienā jubilāram ir iespēja vēlēties vēlēšanos. Amandai ir nelieli personīgi sapņi, tomēr šogad savā dzimšanas dienā viņa vēlējās, lai Latvija kā valsts attīstās un pilnveidojas. “Nav runa par ekonomisko izaugsmi. Vēlos, lai latviešu apziņa kļūst plašāka. Nenoniecināsim savu zemi. Brīvība ir prasījusi daudz upuru, cienīsim savu zemi, valsti un līdzcilvēkus!”

Staburags.lv ARHĪVS

Svētki Amandai un dzimtenei

Kategorijas