Ar padomu neskopojas

2010. gada 28. janvāris 10:19

3433

Inese Eiduka ir Pļaviņu novada lauku attīstības speciāliste un kopā ar vīru Imantu saimnieko zemnieku saimniecībā “Vecskolas” Vietalvas pagastā. Sarunā Ineses kundze pauž savu viedokli par darbu un dzīvi laukos gan kā speciāliste, gan kā saimniece.

Konsultantei jāzina
— Par konsultanti strādājat jau daudzus gadus un varat salīdzināt laiku pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pēc tam.
— Strādāju kopš deviņdesmitajiem gadiem, tikai tad biju zemnieku konsultante. Pēc tam audzināju dēlus un no 2004. gada atkal esmu konsultantes amatā. Protams, Briseles regulas un nosacījumi ir sarežģījuši zemnieku dzīvi, bet daudz ko Latvijā arī nepareizi iztulko, vēlamo pieņemot par obligāto. Vienkārši cilvēki nelasa un neiedziļinās šajos sarežģītajos tekstos. Bet man, konsultantei, tie jālasa, lai bieži vien palīdzētu zemniekam rast risinājumu. Vārdu sakot, jāzina viss par laukiem.
— Uzzinātais noder arī pašai?
— Protams! Nesen saskaros ar mantojuma lietām. Tagad, kad šis process beidzies, varu arī citus konsultēt. Vieglāk to darīt, ja pats esi vienreiz “uz savas ādas” pārbaudījis. Es Vietalvas pagastā pirmā pieteicos rakstīt projektu pusnaturālās saimniecības atbalstam. Pēc tam visiem interesentiem varēju paskaidrot, kas kurā ailītē jāraksta, un arī palīdzēt sagatavot pārskatu. Tagad, ja zemniekam ir jautājumi, vispirms nāk pie manis. Jautājumi gadu no gada atkārtojas, jo nedaudz mainās noteikumi un jāpalīdz sagatavot pārskatus, jāizpilda veidlapas. Ja ik gadu nerastos grozījumi, strādāt būtu vieglāk.
Nākas darīt arī nepatīkamo
— Kā mainītos darbs, ja nebūtu šo jauninājumu un tik daudz “papīru”?
— Katru dienu man jāizpilda veidlapas, pārskati par to, ko es daru. Protams, tā vietā labprātāk palīdzētu zemniekiem praktiski. Kad esmu apmeklējusi kādus kursus, konsultācijas, zināšanās vēlos dalīties ar citiem. Piemēram, kāpēc lopam jādod tieši rapša rauši un kāpēc labāk barot ar skābbarību, nevis ar melasi. Ir zemnieki, kuri paši seko līdzi jaunumiem, bet citiem jāpalīdz, jāizskaidro. Daļa saimnieku, protams, manus padomus neņem vērā, lai gan pierādīts, ka, ievērojot manus norādījumus, govīm izslaukumu var pat trīskāršot.
— Kāpēc tikai retais uzdrošinās dot padomus un vairums ir padoma lūdzēju?
— Man nav žēl padomu. Ja varu kaimiņam palīdzēt, paskaidrojot, kā labāk govis barot, kāpēc to nepadarīt par algotu procesu un nepelnīt ar savām zināšanām? Tā iznācis, ka tas ko saucu par darbu man ir arī patīkama nodarbošanās. Agrāk gan teicu, ka ar “papīriem” nestrādāšu, kārtot dokumentus — tas nav man domāts. Bet, lai darītu patīkamo, jāsamierinās arī ar daļu nepatīkamā.
Pie interneta katrs netiek
— Katru gadu papīra dokumentiem vajadzētu samazināties un pieaugt elektroniskajiem, bet vai tā ir?
— Es savā darbā, saimniecībā cenšos mazināt “papīru kalnus”, bet tas iespējams tikai tad, ja ir dators, internets. Nesen izpildīju Valsts ieņēmumu dienesta pārskatus internetā. Laukos interneta pieslēgums joprojām ir greznība. Gan izmaksas augstas — šajā pusē 12 latu mēnesī ir lētākais, gan piekļuve ierobežota — bezvadu internetam slikts pārklājums. Es izmantoju “Triatel” pakalpojumus un maksāju 24 latus mēnesī. Tajās ģimenēs, kurās vēl bērni un mazbērni nav aizbraukuši uz Īriju, ar datora apgūšanu vieglāk, bet bez jaunās paaudzes vecie cilvēki netiek galā. Pagastu bibliotēkās bezmaksas interneta pieslēgumu un datorus izmanto galvenokārt jaunieši mācībām un datorspēlēm.
— Jūs strādājat arī savā saimniecībā. Vai abus darbus varat apvienot?
— Darām tik, cik varam lai, nepārstrādātos. Turam septiņas govis un ar viņām pagaidām tiekam galā. Negribu piedzīvot brīdi, kad rokas nolaižas un nekam nav spēka. Citiem no malas viegli teikt: jums vajag vairāk. Bet tad jāpieņem darbā strādnieki. Par strādnieku esi atbildīgs, viņam jāmaksā alga. Vietalvas pusē arī reljefs neļauj turēt pārāk lielus ganāmpulkus — kalnains apvidus, daudz meža. Paplašinoties, zaudētājs būtu mans kaimiņš. Tad labāk lai mēs draudzīgi sadzīvojam.
Es daru to, kas man patīk — gan konsultantes darbā, gan saimniecībā. Atceros, jau maza es izgāju uz mājas sliekšņa un, veroties tālumā, teicu: Tas būs mans. Un tā arī notika. Stāvot pie savas mājas, ar lepnumu varu teikt, ka gan pa labi, gan pa kreisi plešas mani lauki. Pārāk daudz zemes nav — ap 30 hektāru un vēl 20 nomājam. Vairāk arī nekāroju — jo lielāks īpašums, jo lielākas problēmas.
Nav lepna, toties sava
— Kā vērtējat izteikumus mazajiem ražotājiem apvienoties kooperatīvos, jo tikai tad iespējams konkurēt ar Eiropas ražotājiem?
— Kooperatīvs arī paņem noteiktu daļu no tiem ienākumiem, kuri varētu būt mani, strādājot bez starpnieka. Kāpēc kaut trī santīmus atdot kādam, ja, pārdodot pienu kā, piemēram, šobrīd — Jēkabpils piena kombinātam — apti varu saņemt? Protams, ja būtu cita cenu politika, mainītos arī attieksme pret sadarbību ar kooperatīvu.
— Pēc jūsu domām, šāds saimniekošanas modelis varētu būt arī turpmāk?
— Kāpēc ne? Tie, kuri strādā laukos, trūkumā nekad nav dzīvojuši. Es nevaru atbildēt par visiem, bet konkrēti par sevi noteikti. Man varbūt nav tik lepnas mašīnas kā citiem, toties tā, kurā es sēžu, ir mana, nevis bankas, par kuru nav nomaksāts kredīts. Arī māja, kurā dzīvojam, ir manu senču un es par to nevienam neesmu parādā.
— Kādi būs lauki pēc desmit gadiem?
— Vieglāk ir runāt, sasaistot to ar manu ģimeni. Gribētos, lai bērniem Rūdim un Reinim nav jāiet uz kūti. Varbūt līdz tam laikam būs kas mainījies, bet ceru, ka viņi, tāpat kā es dzīvos laukos. Drīzumā, kad būšu Pļaviņu novada lauku attīstības speciāliste, nāksies iepazīt jaunus cilvēkus. Šobrīd visi vietalvieši ir mana tālruņa telefonā un par katru varu pastāstīt kā no grāmatas — cik hektāru, cik govju.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar padomu neskopojas

Kategorijas