Vērtē lasītājs. Mīlestības ieskautā Baiba

Iesaka Ināra Sudare, laikraksta “Staburags” lapu redaktore

2021. gada 30. aprīlis 00:00

943

Vērtē lasītājs. Mīlestības ieskautā Baiba

Atklāti sakot, ja es grāmatnīcā ieraudzītu Rasmas Urtānes un Baibas Rivžas grāmatu “Baiba”, mana roka pēc tās nesniegtos. Zināju, ka ir bijusi tāda politiķe Baiba Rivža, viņu atpazinu arī uz vāka. Nu un? Mani viņa absolūti neinteresēja. Tagad esmu pateicīga draudzenei, kura man to ieteica, ievilinot ar vārdiem: “Zini, grāmatas sākumā ir arī pieminēti mūsu novadi — gan Nereta, gan Pļaviņas.” Tas jau ieintriģēja, un nejūtos vīlusies, to izlasījusi. Grāmatā mani sagaidīja vēl viens pārsteigums — tajā es “satikos” ar savu klasesbiedri Maldu Paikovu, kuru no vidusskolas gadiem atceros kā klusu, noslēgtu meiteni ar garām, skaistām bizēm. Viņa ir rados ar Baibu Rivžu.

Tātad grāmata ir par sabiedrisko darbinieci, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, LLU profesori, profesora Pētera Rivžas kundzi, kā arī divu meitu māti un četru mazbērnu vecmāmiņu Baibu Rivžu. Taču tā nav uzrakstīta sausā, informējošā stilā. Tas ir gan pētījums, gan dokumentāls dzimtas stāsts, kas papildināts ar Baibas Rivžas kolēģes un literātes Rasmas Urtānes fantāziju. Taču grāmatas pamatā ir pašas Baibas dienasgrāmata, ko viņa sākusi rakstīt 1961. gadā.

Monogrāfijā no cilvēku liecībām un dzīvesstāstiem, balstoties uz faktiem, tiek apskatītas profesores Baibas Rivžas dzimtas tradīcijas, paaudžu gadsimtiem ilgā attīstība, dzīves gudrības un vērtības. Grāmatā caur spīta, virzības uz sasniegumiem, mīlestības un veiksmju, sāpju un kritienu, karjeras kāpņu prizmu ir izstāstīta akadēmiķes dzīve, sākot no stāstiem par Baibas Rivžas ģimeni, dzīvi Jelgavā, skolas un studiju gadiem. Īpaši tiek izcelti Baibas darba gadi, kā arī zinātniskā darbība. Nodaļa “Sieviete var” ir par to, kā Baiba Rivža kopā ar domubiedrēm nolēma apvienot Jelgavas enerģiskās sievietes, kurām ir interese uzņēmējdarbībā, dibinot organizāciju “Astra”. Īpaši aizkustinošas ir profesores attiecības ar dzīvesbiedru, LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes profesoru, vadošo pētnieku Pēteri Rivžu — nodaļā “Mīlestība mūža garumā” ir lasāmas Pētera vēstules, ko Baiba gadu gaitā sakrājusi.

Daudzšķautņaina, ar labirintiem un negaidītiem pavērsieniem grāmata “Baiba” aptver akadēmiķes dzīvi no dažādiem skatpunktiem — tā stāsta gan par kāzu un dzīves jubilejām, gan Triju Zvaigžņu ordeņa iegūšanu, par atmiņām, mazbērniem, par darbu kā LLU Ekonomikas fakultātes (tagad Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultāte) dekānei un nākotnes plāniem.

Grāmatas recenzijā LZA Ekonomikas institūta direktore Ņina Linde uzsver: “Ļoti iedvesmojošs, aizraujošs un dziļš dzīvesstāsts, kas māca domāt nevis dienu vai gadu, bet gadsimtu griezumā. Grāmata “Baiba”, kas tika veidota kā biogrāfija un stāsts par vienu drosmīgu un cienījamu dzimtu, manuprāt, ir pārsniegusi biogrāfiskās robežas, jo ietver kultūrvēsturisku, pedagoģisku, zinātnisku un humānistisku vērtību.”

Aizverot grāmatas vāku, nodomāju, ka tai varētu būt arī otrs nosaukums — “Himna mīlestībai”, jo Baiba Rivža vienmēr bijusi mīlestības ieskauta, to viņa pārpārēm saņēmusi gan no saviem vecākiem, gan no vīra, gan no bērniem un mazbērniem. Un vēl — es nebeidzu vien apbrīnot viņas milzīgās darba spējas, bet tas jau arī laikam mīlestības nopelns.

Fragmenti no grāmatas “Baiba”
1929. gadā Vilmas un Jāņa kāzas. Jāņa vecāki izvērtē situāciju, Rūdolfam nodod vadīt saimniecību, bet Jānim izmaksā viņa daļu naudā. Naudas pietiek labas saimniecības nopirkšanai, taču Apsalons nolemj naudu ieguldīt lietā. Neretā, Raiņa ielā 3, viņš uzbūvē paprāvu māju, kas ilgus gadus būs lielākā citu starpā. Pirmajā stāvā izveido veikalu un šūšanas darbnīcu Vilmai ar māsu, otrajā stāvā iekārto dzīvojamās telpas. Vilma izveido šuvēju arteli, pieņem darbā vēl 6 darbinieces. Neretas centrā uzņem apgriezienus to laiku lielākā šūšanas darbnīca. Ar savu darbu, apzinīgumu Vilmu ātri vien ievēro sabiedrības bagāto ļaužu aprindas un dāmu komitejas sapulcē jauno sievieti ievēl par Neretas dāmu komitejas prezidenti.

***
— Zini, cik interesants bija mūsu iepazīšanās laiks un stāsts? — iesāka Aija. — Mūs kopā saveda dziesma.
Tālivaldis Mekšs bija kurzemnieks, dzimis Irlavā. Saldū strādāja par mūzikas skolotāju, vadīja kori, bija labs vijolnieks un diriģents. 1955. gada Dziesmu svētkos Saldus koris satikās ar Pļaviņu kori un Pļaviņu Kultūra nama direktori Ošlapu. Vārds pa vārdam, Ošlapa saka: “Vai nāksi uz Pļaviņām? Mums vajag labu diriģentu, mūsu diriģents šogad iet prom. Būs darbs skolā, un dzīvokli ierādīsim.” Tālivaldis kādu laiku apdomājies, bet tad piekrita un 1956. gadā ieradās Pļaviņās; jauns un enerģisks, aktīvs, ar izdomu apveltīts cilvēks ienesa jaunu dzirksti Pļaviņu jauktajam korim, gatavojās nākamajiem 1960. gada Dziesmu svētkiem. Mekšs saskatīja — paliela pilsēta, bet nav mūzikas skolas. Drīz vien kala jaunus plānus un 1957. gada septembrī nodibināja Pļaviņu mūzikas skolu ar divām klasēm: vijoles un klavieru klasi, pats mācīja vijoļspēli. Arī telpu toreiz nebija, tika ierādītas divas mazas klasītes. Pats līdz pensijai 20 gadu bija mūzikas skolas direktors.
Man tajā laikā piedāvāja darbu Pļaviņu vidusskolā. Vidusskolas direktora sieva strādāja Izglītības nodaļā par vadītāju. Viņai bija jāparaksta pavēle par manu pārcelšanu no Gostiņiem uz Pļaviņām: “Parakstīšu pavēli ar vienu noteikumu, ja apsolāt man dziedāt Pļaviņu kultūras nama jauktajā korī!” Labi, ka tik vien tās bēdas! Biju nodomājusi, ka mani strostēs par nez kādām lietām, priecīga apsolīju un solījumu izpildīju. Tā nokļuvu korī. Sākās mēģinājumi, skates, pašdarbības koncerti, un mēs viens otrā ieskatījāmies. Labas attiecības bija mūsu ģimenē — dziesma bija galvenā ... vēl tēva un mātes ģimenēs, no bērnības dzirdēta un dziedāta, dziesma mūs saveda kopā! — pabeidz stāstījumu Aija.

Staburags.lv ARHĪVS

Vērtē lasītājs. Mīlestības ieskautā Baiba

Kategorijas