Sevi citur neredz kā tikai Latvijā

2021. gada 30. aprīlis 00:00

327

Neatceros, kas tā bija par pasaku, bet pirmoreiz kokli es ieraudzīju tieši pasaku grāmatā. To klēpī turēja vecs, sirms vīrs, no kura strāvoja spēks, varenība, gaišums. Pēc tam šis teiksmainais instruments atmiņā iegūla no Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju”, ko dzejnieks rokās bija ielicis Tota tēlam. Arī vēsturiskos materiālos kā slavenākie koklētāji pieminēti vīri, taču mūsdienās šā instrumenta spēli savā varā pārņēmušas sievietes. Tāpēc, ja būtu konkurss, kurā jāatbild uz jautājumu, kāda mūzikas instrumenta spēli apguvis aizkrauklietis Daniels Žiško, es zaudētu. Viņam, kurš man šķiet, kā no kādas franču filmas izkāpis, es rokās būtu ielikusi ģitāru. Taču Daniels ir viens no retajiem jauniešiem Latvijā, kurš pirms trim gadiem beidzis Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas kokles klasi.

Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienas aicināju Danielu uz sarunu, kurā runājām ne tikai par kokli (kā tradicionālā kultūras vērtība tā iekļauta Latvijas kultūras kanonā) un tās spēlēšanu, bet arī par nākotnes iecerēm. Daniels tagad mācās Aizkraukles novada vidusskolas 10. klasē.

Izvēlas pēc nejaušības principa
— Pastāsti, kāda bija tava pirmā sastapšanās ar kokli? Varbūt tā bija vecāku griba, lai to apgūsti?
— Patiesībā tā vairāk bija nejaušība nekā apzināta izvēle. Kad stājos mūzikas skolā, man piedāvāja izvēlēties vairākus variantus: dziedāšanu, akordeona, flautas spēli, bet man nezin kāpēc šķita, ka tās ir sarežģītas disciplīnas, un tāpēc es izvēlējos kokli.

— Biji vienīgais zēns kokles klasē?
— Nē, sākumā bija vēl viens, bet, kad paredzēto četru mācību gadu vietā vēlāk mācības pagarināja par diviem gadiem, viņš skolu pameta.

Vislabākā skolotāja
— Vai tev kādreiz bijusi vēlēšanās pāriet mācīties citu instrumentu?
— Nē, jo man bija visjaukākā un profesionālākā skolotāja Daina Delvere, kura tagad ir skolas direktore.

— Dažkārt mūzikas skolas audzēkņi mācības pamet pusratā. Vai tev kādreiz arī bija vēlme atmest visam ar roku?
— O, jā, tas bija 4. klasē. Man galīgi tās apnika, jo mācības stipri ierobežoja brīvību, mūzikas skola prasīja daudz laika. 5. un 6. klasē es jau uz mūzikas skolu devos automātiski.

— Kad mācījies, vai kokli daudz mājās spēlēji?
— Nē, ļoti minimāli, jo visu pamatā spēju apgūt skolā. Kaimiņus īpaši netraucēju.

Pacietība un pašpārliecinātība
— Kādi ir lielākie pasākumi, kuri visspilgtāk palikuši atmiņā?
— Koklētāju valsts konkursā trešajā kārtā ieguvu 2. vietu. Piedalījos arī XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos. Pēdējā laika lielākās sanākšanas bija lielie kopmēģinājumi. Mēs, Zemgales reģiona koklētāji, parasti mēģinājām kopā ar Jūrmalas reģiona kolektīviem. Sakarā ar ierobežojumiem tie kādu laiku nav bijuši.

— Kādas īpašības, tavuprāt, nepieciešamas, lai apgūtu kokles spēli? Vai attaisnojās tavs pieņēmums, ka tas ir viegls instruments?
— Domāju, ja būtu izvēlējies citus instrumentus, tie būtu vieglāki. Kokle ir grūts instruments. Lai to spēlētu, vajag ļoti daudz pacietības. Un vēl — jābūt lielai pašpārliecinātībai. Ja tev tās nav, neesi gatavs spēlēt grūtākus skaņdarbus, līdz ar to nevar attīstīties un progresēt. Ja tev ir šīs īpašības, tu spēj pārvarēt grūtākus momentus. Zinu daudzus piemērus, ka bērniem grūti spēlēt kokli, jo viņi ir nepārliecināti, ir vajadzīga ātra reakcija, ja, piemēram, pāršķir lapu, un tur jau ir cita tehnika. Man liekas, īstie muzikanti māk sakoncentrēties, saņemt sevi rokās un visu savu enerģiju raidīt vienā punktā, tā pārvarot jebkādas grūtības.

— Vai esi apguvis vēl kāda instrumenta spēli?
— Jā, klavieru. Ne tikai stundās mācījos, bet apguvu arī individuāli. Ģitāru arī spēlēju.

Soli tuvāk Dievam
— Vai pēc mūzikas skolas beigšanas turpini spēlēt kokli?
— Jā, spēlēju mūzikas skolas koklētāju ansamblī “Eola kokle”. Mēs esam septiņi dalībnieki.

— Vai interesējies par instrumenta vēsturi?
— Vairāk interesē mīti, piemēram, kokle tiek uzskatīta par dievišķu instrumentu, un saka, tie, kas to spēlē, ir soli tuvāk Dievam. Mūsu ansambļa nosaukums arī ir ar mītisku noskaņu. Eoli ir vieglas, trauslas būtnes jeb gariņi, kuru spēle nespēj nevienu atstāt vienaldzīgu. Tie atmodina cilvēku dvēseles.

— Kāpēc, tavuprāt, zēni nemācās koklēt?
— Agrāk šo instrumentu pamatā spēlēja tikai vīri. Padomju laikos to pārāk nepopularizēja, radās tāda kā pauze, un, kad 70. gados atkal atdzima kokles spēle, meitenes izrādījās enerģiskākas, var jau būt arī tāpēc, ka pasniedzējas bija sievietes. Zēni acīmredzot šo instrumentu uzskata par nevīrišķīgu. Kad Dziesmu svētkos uz skatuves bija visi 400 Latvijas koklētāji, puišus uz divu roku pirkstiem varēja saskaitīt. Taču, neraugoties uz to, kokles spēle ar pārliecinošu noturību atgriezusies apritē.

Pats vērtīgākais
— Kad esam kaut ko dzīvē paveikuši, mēs uz to varam atskatīties no laika attāluma un izvērtēt, vai tas ir bijis mūsu pūļu vērts. Vai tu nenožēlo mūzikas skolā pavadīto laiku, jo tu taču tad, piemēram, varēji ar zēniem pagalmā uzspēlēt futbolu?
— Nē, nē. Man šķiet, Aizkrauklē tas ir pats vērtīgākais, ka piedāvā apgūt kokles spēli, jo nav tik daudz mūzikas skolu, kur to var apgūt. Turklāt, ja esi apguvis kokles spēli, ir iespēja piedalīties dažādos koncertos, festivālos, ārzemju braucienos, Dziesmu svētkos.

Patīk melodiski skaņdarbi
— 4. maijā svinam Latvijas Neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu. Ja tev svētku koncertam būtu jāizvēlas kāds skaņdarbs koklei, kuru tu izvēlētos?
— Raimonda Tigula skaņdarbu “Raksti”. Tas ir ļoti uzrunājošs, melodisks, tajā ir kaut kas noslēpumains, un katrs spēles mirklis ir kā brīnumains atklājums.

— Kurš ir tavs mīļākais skaņdarbs koklei?
— Grupas “Metallica” dziesma “Nothing Else matters”. Vērtējot dziesmas, man vienmēr pirmajā vietā ir melodiskums, proti, kā kopā skan katra balss — soprāns, alts, tenors, bass. Manuprāt, tā ir vislabākā interpretētā ārzemju dziesma koklei.

— Kā tev skolā veicas attālinātajās mācībās? Kurš priekšmets vislabāk patīk?
— Godīgi sakot, man grūti atrast motivāciju mācībām. Vislabāk patīk jaunais mācību priekšmets (tas ir divu priekšmetu apvienojums) — sociālās zinības un vēsture.

— Vai nākotni domā saistīt ar mūziku?
— Nē, ar politiku.

— Varbūt būsi politiķis, kurš spēlē kokli?
— Nē, kokle būs mana pagātne, un es to nolikšu pavisam malā. Esmu gandarīts, ka, pateicoties tai, esmu paplašinājis redzesloku mūzikas laukā.

Vēlme palīdzēt
— Kā tu sevi redzi kā politiķi?
— Deputātos laikam jau tik ātri netikt. Es gribētu pārvaldīt kādu nozari, kur var kaut ko uzlabot. Man vienmēr bijusi vēlme kādam palīdzēt. Mani kaitina tas, ka cilvēki brauc prom no Latvijas un saka, ka te nav labi. Es gribu pierādīt to, ka ir kaut kas jādara, lai kļūtu labāk. Tas ir mans dzīves mērķis. Es sevi citur neredzu kā tikai Latvijā.

***
Starp citu, vārda Daniels skaidrojumā pausts, ka tā nesēja radošie un intuitīvie talanti domāti cilvēces labumam. Viņa uzdevums ir reformēt, attīstīt un transformēt citu dzīves, un viņam paredzēts būt iedvesmojošam līderim. Pēc sarunas ar Danielu Žiško es pat nešaubos par šiem pareģojumiem.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Daniels Žiško.
Dzimšanas laiks un vieta: 2004. gada 26. marts,
Aizkraukle.
Nodarbošanās:
Aizkraukles novada vidusskolas 10. klases skolēns.
Vaļasprieki:
riteņbraukšana, datorspēles.
Horoskopa zīme: Auns.

Kokles klase Aizkrauklē
Kokle ir kaut kas vairāk nekā latviešu nacionālais instruments. Ja cilvēks ilgojas satikt savu dvēseli, tad viņam jāklausās kokles.
Aizkraukles Mūzikas skolas kokles klase ir skaitliski neliela, bet tās absolventu skaits jau tuvojas astotajam desmitam, no kuriem vairāki koklēšanu izvēlējušies par savu profesiju. Kokles klasi 1973. gadā izveidoja Mirdza Blimberga. No 1986. gada par pedagoģi sāka strādāt Daina Delvere, no 2019. gada novembra — Inese Sudrabiņa.

Gandarījuma sajūtu par paveikto audzēkņi visvairāk sajūt, muzicējot koklētāju ansamblī. Koklētāju ansamblis aktīvi darbojas skolas, pilsētas un kaimiņu novadu rīkotajos pasākumos. Tāpat piedalās valsts mēroga kokļu mūzikas koncertos un festivālos, Kokļu dienu festivālos Jūrmalā un festivālā “Gaismas ceļā”.

Koklētāju ansamblis ir muzicējis Vācijas pilsētās Tālē, Kvedlinburgā, Vernigerodē, Epšteinā, Limburgā, Bonnā, kā arī Francijas pilsētā Lurē, Ungārijas pilsētā Kiškunhalašā. Ar labiem panākumiem startējis starptautiskajā daudzstīgu instrumentu konkursā Pleskavā, Krievijā.

Ansambļa nosaukums “Eola kokle” piešķirts pirms XXIV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkiem.

(No Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas mājaslapas)

Vērtības, ar kurām lepojamies
Latvijas kultūras kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums. Kultūras kanonā iekļautas Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslas jomās, ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu un piederības izjūtu Latvijai. Aptverot septiņas nozares, kultūras kanonu veido 99 kultūras vērtības. Drīzumā to vēl papildinās astoņas ainavas. Tautas tradīciju 13 vērtību izlasē ir tādas, kas sakņojas senā pagātnē, un pie tām pieder arī kokles un koklēšana.

Kokļu tradīcijai, domājams, ir vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša vēsture. Senākais arheoloģiskais atradums Latvijā, ko varētu saistīt ar koklēm, ir no 13. gadsimta, rakstveida liecības — no 17. gadsimta sākuma, bet senākais zināmais instruments — tā sauktā kuršu kokle — glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, šim instrumentam apakšpusē ir iegriezts gadskaitlis “1710”, kad to savā īpašumā ieguva kurzemnieku Bokumu dzimta.

Staburags.lv ARHĪVS

Sevi citur neredz kā tikai Latvijā

Kategorijas