Jo gadi iet uz priekšu, jo zeme vairāk pievelk

2021. gada 23. aprīlis 13:47

Ir silta un saulaina aprīļa pēcpusdiena. Ar koknesieti Smaidu Bērziņu sarunai iekārtojamies “Sausnoru” mājas pagalmā. Dobē koši saplaukušas zilsniedzītes. Kad mans skats aizslīd pie diviem prāviem bērziem ceļmalā, Smaida teic: “Tie ir mani koki, ar dēlu iestādījām. Pirms gadiem astoņpadsmit.”

Darba pietiek
— Ko tu tagad dari?
— Pašlaik esmu mājsaimniece. Labprāt strādātu. Bormaņos darba nav, bet uz Koknesi ar velosipēdu izbraukāt grūti. Strādāju veikalā, mājās braucot, jau tumsa. Kad mamma bija dzīva, uztraucās. Negulēja, gaidīja, kad atbraukšu. Ziemā gadījās arī saaukstēties. Bet es nesūdzos. Sākumā bija grūti pierast. Taču laukos darba pietiek, arī mājās dzīvojot. Jākurina krāsnis, jānes ūdens, jākopj dārzi.
Man patīk būt cilvēkos, ja būtu iespēja, noteikti strādātu. Kad bija kora mēģinājumi, divas reizes nedēļā braucu uz tiem.

— Kurā korī dziedi?
— “Alainē”. Mani pierunāja. Sāku iet uz mēģinājumiem, gribēju jau mest malā, taču diriģente Silvija Cīrule teica: “Kaķēnu vispirms ar purniņu jāpamērcē pienā, lai viņš sāktu dzert.” Iesāku, pieradu, nu ir grūti bez kora. Ar nepacietību gaidu, kad atsāksies mēģinājumi. Ja nevaru strādāt, vismaz korī ir iespēja pabūt sabiedrībā, citā vidē.

Greznība ir vienkāršībā
— Cik ilgi Bormaņus sauc par savu dzīvesvietu?
— Jau vairāk nekā 40 gadu. Man te ļoti patīk. Es negribētu dzīvot pilsētā, daudzdzīvokļu mājā. Kur vēl jaukāk kā laukos? Svaigs gaiss, viss smaržo pēc pavasara! Bērzu sulas, pirmie vitamīni visapkārt, savs dārzs, viss pašu audzēts. Nevaru iedomāties, ja man viss būtu jāpērk veikalā.

Jaunībā gan gribējās dzīvot komfortabli pilsētas dzīvoklī. Ja jaunībā nebija lemts, tad tagad mana greznība ir te, laukos. Varu ārā iziet ar lakatu galvā, uzaut lielākus zābakus un justies brīvi. Vasarā apsēžos uz lievenīša, iedzeru kafiju. Vai pilsētā tas būtu iespējams? Mana greznība ir vienkāršībā.

— Vai tu labāk nejustos savā personīgajā mājā?
— Mēs kādreiz sapņojām par mazu gluži kā pasaku mājiņu. Tas tiešām būtu jauki. Tagad daudz kas dzīvē mainījies, un ir labi tā, kā ir.

— Jau esi kā saaugusi ar Bormaņiem.
— Jā. Esmu pieradusi. Ja man ir skumji, paskatos ārā uz puķēm, uz saulīti, kad spīd, un kļūst priecīgāk ap sirdi.

— Šķiet, tu tagad arī kā “uz vienas elpas” ar dabu. “Facebook” bieži ieliec pa kādai bildei ar saullēktu, saulrietu, puķēm.
— Tas man sagādā prieku, gandarījumu. Varbūt kādam nav iespējas to izbaudīt, lai vismaz bildēs papriecājas.

Bara likums
— Kur pagāja tava bērnība?
— Jēkabpils rajona Medņos. Biju tur aizbraukusi, tagad šķiet — cik lieli tur kalni, kaut bērnībā nemaz tā nelikās. Ļoti skaista vieta ar kalniem un lejām. Tagad gan tur pamatīgi aizaudzis.

Ģimenē bijām četri bērni — man ir divas māsas un brālis. Tēvs agri aizgāja no dzīves. Mammai nebija viegli, viņa strādāja lauku brigādē. Mācījāmies Jēkabpils internātskolā. Brīvlaikos bija jāpalīdz mājās. Bija sava saimniecība, par garlaicību sūdzēties nevarēja. Vajadzēja iet ganos. Cēla mūs ap sešiem, nāca miegs. Mēs ar māsu piesējām govis ķēdē, un pašas likāmies uz auss. Izgulējāmies, pārsējām govis tālāk, lai tik ēd. Mamma nezināja, ka mēs tā darām. Pēc internātskolas devos uz Rīgas 34. profesionāli tehnisko vidusskolu, izmācījos par šuvēju.

— Vai internātskolā guvi arī kādu dzīves mācību?
— Internātskolā valdīja bara likums, bija jāmāk sevi aizstāvēt. Kurš vājāks, to vairāk apcēla. Iemācījos būt kopā ar vienaudžiem. Internāta rūdījums vēlāk noderēja arī arodskolā, dzīvojot kopmītnēs. Ja nemācītos internātskolā, iespējams, būtu savrupa.

35 gadus šuj
— Kāpēc izvēlējies šuvējas profesiju?
— Varbūt gēnos. Mamma šuva, mēs ar dvīņumāsu arī. Vēl tagad saglabājusies mammas šujmašīna. Viņa šuva gan sev, gan mums. Man arī patika šūt, tāpēc aizgāju uz Rīgu mācīties. Pēc arodskolas beigšanas sāku strādāt Sadzīves pakalpojumu kombināta ateljē Koknesē. Toreiz šuvēja profesija bija ļoti pieprasīta, arī šūšanas pakalpojumi nebija dārgi, biju vieglā apģērba šuvēja. 13 gadi pagāja šajā darbā. Tad gadus trīs nestrādāju, jo piedzima Mārtiņš.

Kā šuvēja atgriezos Kokneses speciālajā internātskolā. Darbu man piedāvāja toreizējā direktore Maija Grunda. Darbs bija tuvu mājām, tas man bija izdevīgi. Skolā bija daudz aizkaru, tie bija jāsašuj, arī bērniem nācās pašūt vai salabot apģērbu. Darba pietika. Par šuvēju esmu nostrādājusi 35 gadus.

— Vērā ņemams stāžs vienā profesijā.
— Laikam tāpēc vairs šo darbu negribu strādāt. Bija piedāvājumi, taču atteicos. Pēc tam pastrādāju veikalā.

Ar velosipēdu uz copi
— Dēlu tu audzināji viena...
— Visu cieņu mammām, kuras bērnus audzina vienas. Tā ir varonība! Viegli nebija, bet bija jātiek galā. Kad Mārtiņš paaugās, ar velosipēdiem uz Pļaviņu pusi braucām makšķerēt. Cēlāmies pussešos. Viņam patika makšķerēt, un es atbalstīju. Kad atbraucām, tīrījām zivtiņas. Mārtiņš palīdzēja arī mājas darbos. Bija sava gotiņa, vistas, dārzs, visur vajadzēja palīdzīgu roku. Protams, gribējās būt kopā ar draugiem, bet darbi sauca. Būtībā viņš jau agri saprata, ka jāstrādā, jāmācās, jo no nekā nekas nerodas, ka man vienai tomēr grūti.

— Tikpat svarīgi kā audzināt ir arī izskolot.
— Jā, galvenokārt finansiālajā ziņā. Centos iekrāt, lai būtu drošības spilventiņš. Mārtiņš pabeidza Rēzeknes Augstskolu. Mācības viņam padevās labi. Ko viņš apņēmās, to arī centās paveikt. Bija paņemts studējošais kredīts, darba piedāvājumi viņu neapmierināja, un viņš nolēma doties uz Īriju. Sākumā pastrādāja noliktavā. Tas bija kā grūdiens darīt ko citu — viņš iestājās augstskolā Īrijā, izturēja milzīgu konkursu. Tagad ir menedžeris.

Lidmašīnā asaras
— Esi bijusi ciemos pie Mārtiņa?
— Jā, man liels prieks par viņu. Pēdējoreiz biju pērn janvārī. Paspēju ielēkt pēdējā lidmašīnā! Labi, ka ir “feisbuks” un “vatsaps”!
Man patika Īrijā, bet, kad, mājās braucot, iekāpu lidmašīnā, sāka birt asaras. Nekur nav tik labi kā dzimtenē. Te eglāji, sili, Daugava, bet tur tā visa nav. Nav skaistāku koku par bērziem. Tas ir Latvijas lepnums! Jā, tur arī ir ļoti skaisti, kalni, klintīs izveidoti muzeji, tas ir interesanti, tomēr sirds ilgojās pēc mājām. Es ļoti ceru, ka Mārtiņš kādreiz atgriezīsies. Man viņa ļoti pietrūkst.

Ticībai liels spēks
— Teici, ka tev aizvien pietrūkst arī mammas.
— Jau seši gadi, kā viņas vairs nav. Ik uz soļa viņu atceros. Viņa man iemācīja darba tikumu. Atceros, kā mēs gribējām mammai sagādāt prieku, un, kamēr viņa fermā, nolēmām izretināt bietes. Atstājām lielas atstarpes. Pārcentāmies. Jaunībā gribējās gan uz ballēm, gan ar draudzenēm “patusēt”, bet mamma mani lika pie darba, un paldies viņai par to! Agrāk man zemes darbi nepatika, bet tagad gūstu enerģiju no tiem. Jo gadi iet uz priekšu, jo zeme vairāk pievelk.

Mamma arī iemācīja, ka liels spēks ir ticībai Dievam. Viņa gāja uz baznīcu, es līdzi.
— Vai ticība palīdzējusi pārvarēt grūtākus dzīves brīžus?
— Es skaitu lūgšanas arī par saviem tuvākajiem cilvēkiem. Pēc tam priecājos, ja tas ir palīdzējis. Ticībai ir liels spēks. Es arī ticu, ka šī pandēmija drīz beigsies un mēs sāksim dzīvot normālu dzīvi.
Prieks ir puķēs
— Jau vairākus gadus tavā sirdī vieta ir arī Oļegam. Kā jūs iepazināties?
— Kad Mārtiņš studēja Rēzeknē, īrēja istabu. Arī Oļegs īrēja istabu tajā pašā dzīvoklī. Reiz Oļegs brauca uz Rīgu un pa ceļam atveda uz mājām Mārtiņu. Tā mēs iepazināmies, gandrīz 15 gadu esam kopā.

— Vai, ilgāku laiku dzīvojot mājās, ir mainījusies dzīves uztvere?
— Kad gāju darbā, nebija tā īsti laika un iespēju izvērtēt cilvēkus, kas man apkārt. Šķiet, visus iepazīstu no jauna.

— Ko tev vēl patīk darīt?
— Man ļoti patīk gatavot ēst. Mana vājība ir arī puķu audzēšana. Mīļākās ir visas lauku puķes, gladiolas. Drīz pie virtuves loga ziedēs kreimenītes. Kad strādāju skolā, direktore, sveicot mani dzimšanas dienā, nolasīja Ā. Elksnes dzejoli: “Mans prieks ir manas puķes,/Tāds kluss un vienkāršs prieks./Caur to man krietni vieglāk,/Šo dzīvi dzīvot tiek./Jo cilvēks, kam ir puķes,/Kam puķes ziedus ver,/Arvienu kaut ko gaida,/Arvienu kaut ko cer.”

— Pēc kā tu visvairāk šobrīd ilgojies?
— Grūti pateikt. Būt savās mājās kopā ar visiem saviem mīļajiem cilvēkiem. Zināt, ka viņiem klājas labi, ar veselību viss kārtībā, citas laimes arī nevajag.

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Smaida Bērziņa.
Dzimšanas datums un vieta:
7. maijs, Jēkabpils.
Izglītība:
beigusi Rīgas 34. PPTV.
Ģimene:
dēls Mārtiņš, vīrs Oļegs.
Nodarbošanās:
mājsaimniece.
Horoskopa zīme: Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

Jo gadi iet uz priekšu, jo zeme vairāk pievelk

Kategorijas