Piepildījumu rod Meža mātes apskāvienos

2021. gada 26. aprīlis 06:02

523

Aizkraukliete Ginta Barišņikova ir dabas bērns, kas ar savu piemēru aizrauj un iedvesmo. Viņas vienkāršība un patiesums ir kā svaigs malks gaisa. Modernajā laikmetā nakšņošana mežā var šķist nedaudz ekscentriska, taču Gintas skatījums un pieredze atklāj dabas dziedniecisko piepildījumu. Būt dabā viņai ir sinonīms būt mierā ar sevi. Kas zina, varbūt, iestājoties siltākam laikam, Meža mātes apskāvienos metīsies vēl vairāk cilvēku.

Ar makšķeri un telti

— Kā paiet tava ikdiena?

— Lielākoties brīvsolī, bet ar pienākumiem. Jāpagūst mājas darbi, atbildēt uz e-pasta vēstulēm, sagatavot atskaites. Ar dzīvesbiedru darbojamies būvniecības sfērā. Es dievinu skrūves un santehniku, lai cik dīvaini tas izklausītos. Tomēr visvairāk man patīk filmas, meži un Vendija (tā es saucu savu mīļo opeli).

— Dabas aicinājumu izjuti jau bērnībā?

— Kad biju maza, man ļoti nepatika dārzs. Kumelīšu un kliņģerīšu lasīšana likās vājprāts. Pamatskolas vecumā viss mainījās. Vienā rokā telts, otrā makšķere, un uz priekšu! Iekšā tas aicinājums noteikti jau bija, tikai gaidīja īsto brīdi, kad izlauzties. Tagad vienīgais, ko vēlos, ir mājiņa un dārziņš, visi puķupodi mājās ir pilni ar citronkokiem, puķuzirņiem, gurķiem, tomātiem, kafijas koku, palmām, frēzijām, lociņiem, un saraksts nebeidzas.

— Ar kādu mērķi dodies mežā?

— Meklēju un mežā atrodu sajūtas — mieru, prieku, un, ja vēl ir basas kājas, tad laime pilnīga! Vislielākais aicinājums ir gada siltajā laikā. Kad plaukst pumpuri un no zemes lien ārā pirmie asni, kurpes atstāju citam gadalaikam, un uz priekšu pretī saulei! Un tā visu vasaru.

Siena guba dzīvoklī

— Nav bail meža brikšņos būt vienai?

— Lielākoties mežā dodos viena, nereti paķeru mūzikas pastiprinātāju un mikrofonu, lai izdziedātos. Savukārt nakts copēs braucu ar savu draugu. Gaisotne ir mīlīga, apkārt sveces, lukturīši, telts, ugunskura zupa. Ja vēl kāds zandarts, breksis vai sams pieķeras, tad plāns piepildījies par visiem simts! Reizēm man līdzi dodas kāds draugs. Man nav bail, bet mana draudzene Kitija vienmēr nostāsies man aiz muguras, ja krūmi sakustēsies. Tas ir tik uzjautrinoši!

— Kas tev ir vienmēr līdzi somā?

— Piparu baloniņš, aptieciņa, koka karotes, citronpipari, sāls, folija, peldkostīms, dvieļi, tējas maisiņi, kartupeļi, alus, marinēti gurķi, gaļa, siers, nazis, salvetes un trauki. Svarīgākās ir bļodas ugunskura zupai, tātad arī mazais katliņš. Otrā rokā spainis, makšķeres, telts spilveni, paklājiņi, burbuļu pūšamais, guļammaisi, tīkliņš, lai saķertu mazās zivtiņas. Tas ir, ejot divatā, vienai ir, protams, nedaudz mazāk nesamā. Nazis un mazā, rozā vilnas sedziņa līdzi ir vienmēr.

Ak, un baloni, man patīk baloni! Dzimšanas dienā uzpūšu mežā tik daudz balonu, cik gadu man paliek, un tad vedu mājās priecāties. Man neprasās ballīti, bet kokus sev apkārt. Katram savs! Protams, līdzi vienmēr ir arī atkritumu maisi, cimdi, jo gribas dabu piekārtot, ja kādam piemirsies.

— Kāds ir interesantākais piedzīvojums, kas tevi piemeklējis mežā? Biedējošākais meža zvērs, ko esi sastapusi?

— Biedējošākais, šķiet, bija alnis, bet ne tādēļ, ka viņš būtu īpaši baismīgs, vienkārši parādījās man tieši blakus, liels savā varenībā. Piedzīvojumi ir bijuši daudz un dažādi, vasarā visforšāk ir mesties ar visām drēbēm pakaļ kādam zandartam vai samam, kurš aizgājis “zacepā”. Nereti piedzīvojumus “ievelku” arī dzīvoklī, mēģinot šo to izaudzēt. Reiz mēs ar draugu mājās uzbūvējām siena gubu, ar visu sanagloto zārdu un pļavas puķu vainagu galā, baltiem palagiem. Viss jau ļoti skaisti, bet tajā laikā vēl dzīvoju kopā ar mammu, un liels bija viņas pārsteigums, ienākot dzīvoklī! Toties kā smaržoja!

“Es viņu jūtu”

— Bērniem pasakās daudz stāsta par Meža māti. Kā tu šo būtni raksturotu?

— Man Meža māte ir VISS! Mana zaļā sirsniņa! Es viņu jūtu.

— Vai būšana dabā ietekmējusi tavus ikdienas paradumus? Esi kļuvusi dabai draudzīgāka?

— Atkritumu šķirošana man vēl pieklibo, bet aiz sevis dabā neatstāju neko un iesaku tā darīt arī citiem. Tā būs patīkamāk visiem!

Meža māte — mūsu sirdsapziņa attiecībās ar mežu

Ginta Barišņikova intervijas tapšanas gaitā nolēma jautājumu par Meža mātes raksturojumu uzdot arī zināmiem un ne tik zināmiem cilvēkiem. Viņa bija patīkami pārsteigta par atbildēm.

Iveta, Gintas mamma:

— Meža māte ir pasakaina feja, ar sūnu zaļiem matiem, kuros sakritušas ūdens pērles, un ar savu maigi liego balsi. Viņa sarunājas ar saviem meža iemītniekiem, sveicina augus un kokus. Žūžina un maigi iešūpo savus meža ciemiņus. Priecājas, ka viņu paliek vairāk! Bet kaitināt un darīt pāri Dabas pasaulei — neiesaku! Visur ir savas robežas. Sasveicinies, un viņa būs tavs sabiedrotais!

Rolands, Gintas dzīvesbiedrs:

— Meža māte ir mūsu sirdsapziņa attiecībās ar mežu. Kādu mēs redzam un pazīstam mežu, tādu mēs iedomājamies Meža māti. Ar sūnainām gultām vai šņācošām čūskām, katram savs. Bet karma sliktā attieksmē pret mežu netiek atcelta.

Kaspars Breidaks, aktieris un radiobalss īpašnieks:

— Meža māte kā koka sakne, ej nu pasaki, kur tā sākas, kur beidzas. Klātesoša, dziļa, gudrāka par zemi un par gaisu. Mīļa un rūpīga, bet, ja darīsi pāri, — nomizos, tātad godīga.

Līga Rīdere, dziedātāja:

— Meža māte — tāda māte, kura pasargā, rada brīnumus, paslēpj no briesmām, pabaro, nomierina, sasilda, ļauj elpot… Ieeju mežā un sajūtu tās dāvanas!

Mārtiņš Grunte, mūziķis:

— Meža māte man nav fiziska, bet emocionāli piepildīta sajūta, kas uzlādē ķermeni ar spirgtu enerģiju!

Guntis Nuržs, Gintas mīļākās grupas “Laika upe” solists:

— Nu gan jautājums! Man Meža māte izskatās kā milzīgs koks, pilns ar putniem. Bet esot arī otrs variants par “Sprīdīti” un dāmu zaļajā uzsvārcī.

Guntars Račs, mūziķis:

— Meža māte ir visaptveroša, visu mežu savā klēpī turoša. Sargā sēnes, lai es tās nevarētu atrast.

Magone Šutoviene, dzejniece:

— Ne velti baltu cilšu senčiem ir Meža māte — tā ir daba, dieve, sargātāja, ēst devēja, sildītāja, tikai modernais laiks to sen aizmirsis. Ne dzird, ne redz, ne jūt, aizgājuši no sākotnējā. Senči mūsu dēļ ir centušies, mums ir jāiet kopā ar dabu, nekakāt sev apkārt. Cienīt dabu, un daba cienīs mūs.

Daba bija pirms mums un būs pēc mums. Jāmīl, jāciena, jāiet kopsolī, tad uzzināsim, kas ir tuvākā mīlēšana, cienīšana, laime.

Anita Liepiņa, dzejniece:

— Par pasakām daudz nerunāšu, tu jau vairāk esi tā feja, kas dzīvo pasakās un pasakas mēģina arī ievilkt dzīvē. Es Meža māti raksturotu kā lielu, elpojošu, atbalstošu, atvērtu klēpi, kā tādu vietu, kurā tu vari justies mierīgs, laimīgs, saprasts. Klausīties klusumā. Klausīties, kā sūnas čaukst zem kājām, kā sasaucas putni. Varbūt kā liels, silts zemes klēpis, kā liels silts mātes klēpis, kas varbūt zemapziņā ir aizmirsts pirms dzimšanas brīdī. Tā ir vieta, kur nošķirties no pasaules, no steigas un kur nav uztraukuma un viss ir ļoti skaists.

Aivis, visforšākais karavīrs:

— Es domāju, ka katram Meža māte ir individuāls veidols. Citam zaļa, citam brūna, citam neeksistējoša. Transformācijas saskata un sajūt tie, kuriem tas interesē un ir dvēselē vajadzīgs. Pārējiem tā vienkārši ir informācija.

Staburags.lv ARHĪVS

Piepildījumu rod Meža mātes apskāvienos

Kategorijas