Intervija ar Kārli Streipu, pilsētnieku no galvas līdz kājām

2021. gada 20. aprīlis 06:28

323

Intervija ar Kārli Streipu, pilsētnieku no galvas līdz kājām

Viņa skatījums uz notikumiem kādu var sadusmot. Citādais redzējums ne vienmēr pa prātam, bet tikai tā var atkāpties no ikdienas rāmjiem, domu iestaigātās taciņas. Viņš atklāti runā par to, ko lielākā sabiedrības daļa noklusē. Šonedēļ uz sarunu aicināju televīzijas žurnālistu, pasniedzēju Latvijas Universitātē un tulkotāju Kārli Streipu.

Kārlis Streips dzimis 1960. gadā Čikāgā. Tēvs Laimonis bija ķīmiķis, mamma Līga — māksliniece. Ģimenē auga arī trīs māsas. Mācījies Minsteres latviešu ģimnāzijā, studējis žurnālistiku Ziemeļilinoisas un Mērilendas Universitātē.

Vecāku dzimto pusi Latviju pirmo reizi ieraudzīja 1989. gadā. Kādu laiku strādāja par angļu valodas skolotāju, vēlāk Latvijas Universitātē pasniedza televīzijas žurnālistiku un to dara arī pašlaik. Kopš 1991. gada pastāvīgi dzīvo Latvijā.

Ceļošana ir mulsinoša

— Ko vēl varētu piebilst pie dzīvesgājuma?

— Februārī apritēja pieci gadi, kopš sāku vadīt raidījumus “Rīga TV24”. Esmu pasniedzējs Latvijas Universitātē. Kādreiz biju arī Latvijas Televīzijā un NTV5, RBS, savulaik esmu vadījis raidījumus Latvijas Radio.

— Kāpēc jaunībā izvēle izdarīta par labu žurnālistikai?

— Kad sāku studēt augstskolā, domāju, ka kļūšu par juristu, bet jau pirmajā gadā sapratu, ka tas mani nemaz neinteresē. Tētis saka, ka tas bija viņš, kurš ieteica, mamma — ka viņa, bet abi teica — pamēģini žurnālistiku. Kādu laiciņu darīju citas lietas, un, kad atgriezos augstskolā, iestājos šajā nodaļā. Par televīzijas žurnālistu kļuvu tikai tāpēc, ka tajā reizē augstskolā manu pieteikumu pieņēma profesors, kurš pats pasniedza šo specialitāti. Zināmā mērā tā bija apstākļu sakritība.

— Būt žurnālistam nozīmē sajust nemitīgu spriedzi?

— Tas, ko saku saviem studentiem — vajadzīga absolūta interese, ziņkārība par pilnīgi visu pēc kārtas. Ja strādā kā ierindas žurnālists, tad vienu dienu jāraksta par vietējo pašvaldību, citu dienu — par uzņēmumu, kultūras pasākumu.

— Jums viss mūžs saistīts ar žurnālistiku. Nekad neesat saskāries ar izdegšanu, kad visu gribas mest pie malas?

— Pilnīgi nekad. Raidījumā “Vēlais ar Streipu” man katru dienu ir kas jauns, par ko runāt. Protams, ir tēmas, par kurām runāju vairākkārt, piemēram, par Covid.

— Kā veicas ar pielāgošanos darbam attālināti?

— Vienīgais, ko esmu darījis attālināti, — šajā semestrī lasījis lekcijas studentiem. Pērn semestri pabeidzu apmēram piecas minūtes pirms pirmo reizi viss tika slēgts ciet. Šogad apguvu “Microsoft Teams”, ar kuru mēs strādājam. Televīzijā savu raidījumu nevaru vadīt neklātienē. Ārpus šī darba nodarbojos ar tulkošanu, un tā vienmēr bijusi neklātienē. Ļoti gaidu to dienu, kad atkal varēsim iet uz restorāniem, teātriem, kino, varēsim ceļot bez bailēm. Mani pamatīgi mulsina tas, cik daudz cilvēku ceļo šajā laikā. Ja, piemēram, Igaunijā pašlaik situācija ir briesmīga, kāpēc joprojām ir “airBaltic” lidojumi uz Tallinu un atpakaļ?

Komunikācija zem katras kritikas

— Sabiedrības vairākumā joprojām ir noraidoša attieksme pret vakcinēšanos.

— Tiem, kuri atsakās no vakcīnas, jāuzdod jautājums: vai jūs visu mūžu vēlaties dzīvot situācijā, kurā nevarat tikties ar mazbērniem, jānēsā maska, nedrīkstat citiem tuvoties? Tas ir tas, ko šie cilvēki patlaban veicina. Nepieciešams ap 70% vakcinēto, lai iestātos tā dēvētā pūļa imunitāte. Manā uztverē cilvēki, kuri atsakās vakcinēties, ir ārkārtīgi savtīgi un nosodāmi. Vecākiem, kuri atsakās vakcinēt savus bērnus, manuprāt, viņus vajadzētu atņemt, jo tā ir kaitīga vide, kurā viņi dzīvo. Tā doma, ka visi zinātnieki ir sazvērējušies, lai krustmātei Amālijai būtu jābaidās, ir idiotisms.

— Vai bijušo Valsts prezidentu vakcinācijai bija nozīme, šī akcija sasniedza savu mērķi?

— Jā. Jebkura sabiedriski redzama persona, kura to dara publiski, cik tālu viņai ir sekotāji, atbalstītāji, tas ir pozitīvs signāls. Savā “Facebook” lokā redzu draugus, paziņas, kas rāda apliecinājumus par to, ka ir vakcinējušies. Tur šobrīd vakcinē ap 3 miljoniem cilvēku dienā. Salīdzinot ar to haosu, kas bija Trampa laikā, Baidena laikmetā viss tiek darīts daudz nopietnāk. Negribu to saukt par apzinātu laiskumu, bet Latvijas valdības nemitīgie solījumi — jāpagaida līdz aprīlim, kad piegādās vakcīnas, tad jāpagaida līdz maijam, varbūt jāpagaida līdz vasarai — ir nogurdinoši, un sāku saprast, kāpēc cilvēki izrāda neapmierinātību, sakot, ka valdība kaut kādā mērā ir kaitīga. Komunikācija par šo lietu līdz šim bijusi absolūti zem jebkādas kritikas. Tā bijusi haotiska. Vienu nedēļu veikalā drīkst pirkt foliju, nākamajā dienā to aizliedz, ceturtdienā pasaka, ka nākamajā nedēļā bērni mācīsies klātienē, svētdienā, ka tomēr nemācīsies. Saproti, ka šis vīruss ir neprognozējams, bet nu tomēr...

Apsolīja ievest saulītē

— Aptaujas rāda, ka tomēr lielā sabiedrības daļā ir noraidoša attieksme pret vakcīnu un Covid kopumā.

— Mēs dzīvojam sazvērestības teoriju laikmetā, kad sociālajos tīklos zibens ātrumā var izplatīt absolūti jebkādu muļķību. Ko es gribu cerēt — ka katrā ģimenē ir vismaz viens saprātīgs cilvēks, kurš var pārliecināt pārējos, ka nevajag ākstīties. Jāpārcieš šī krīze un jādara tas, kas nepieciešams. Jebkurā sabiedrībā, kurā ir problēmas, tā ir vieta, kur uzrasties populismam. Tramps būtībā parādījās tāpēc, ka bija cilvēki, kuri sašutuši par savu dzīvi, kuri uzskatīja, ka viņiem nav tik labi, kā varētu būt, tik labi, kā bija viņu vecākiem. Tramps viņiem teica — esmu vienīgais, kas zina, kā jūs ievest saulītē, un cilvēku vairākums viņam noticēja. Tas, ka no solītā neko neizdarīja, ir cits jautājums, bet viņš pamatīgi inficējis Amerikas politiku.

Joprojām ir desmitiem ASV Kongresā ievēlēto amatpersonu, kas apgalvo, ka pagājušajās vēlēšanās patiesībā uzvarēja Tramps. Tas ir populisms. Mūsu valstī populismu pārstāv Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko, Linda Liepiņa, kura gan nolika mandātu. Labs populisma piemērs bija partija “KPV LV”, kurā savāca gadījuma rakstura cilvēkus, kuriem savā starpā nav nekā kopēja. Mēs to esam redzējuši ar Zīgerista partiju, demokrātisko partiju “Saimnieks”, “Reformu partiju” un zināmā mērā ar partiju “No sirds Latvijai”. Lai darbotos politikā, jābūt vismaz kādiem plāniem. Nepietiek, ja pasaka, ka viss ir draņķīgi. Neviens politiķis neteiks: mēs darīsim sliktāk.

Aiz matiem pievilkta sēru diena

— Manuprāt, mūsu valstī dzīvojošajiem joprojām iekšā ir tā “kalpa dvēsele”. Vai to iespējams iznīdēt?

— Es drīzāk teiktu, ka ne kalpa dvēsele, bet pārliecība, ka neviena cita tauta pasaules un Visuma vēsturē nav vairāk cietuši kā nabaga latvieši. Šī ir stīga, kas sabiedrībā pastāv joprojām. Es cilvēkiem saku — gribat zināt, kura tauta ir apspiesta? Paskatieties uz lībiešiem, kuri ar Ulmaņa roku tika pārvērsti par latviešiem! Paskatieties uz ebrejiem! Visus 30 gadus, kopš dzīvoju Latvijā, bieži esmu teicis: tauta, kas skatās atpakaļ, nevar skatīties uz priekšu. Piemēram, tas, ka mums ir piecas atsevišķas sēru dienas ar melnajiem karogiem. Tas ir sabiedrisks mazohisms. Varu saprast deportāciju dienas, ebreju piemiņas dienas. Pirms daudziem gadiem politologs Ivars Ijabs rakstīja: parādiet man jebkuru citu tautu, kura liek izkārt karogus, lai pieminētu dienu, kad tā tika okupēta. Neticu, ka Beļģijā liek izkārt karogus dienā, kad tajā ienāca nacisti. Tad vēl tā pirmā svētdiena decembrī. Zinu, ka aiz matiem pievilkts kaut kas briesmīgs, kas notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Kamēr cilvēki domā par tādām lietām, viņi nevar domāt par priecīgām, par valsts un sabiedrības tālāku attīstību.

Kamēr dzīvo “skapī”

— Kāpēc mums Latvijā ir tik bail no seksuālajām minoritātēm? Kāpēc pāreja uz jaunu, svaigu domāšanu, attieksmi notiek tik lēni?

— Tas nenotiek tikai Latvijā, visā bijušajā socblokā tā ir problēma. Čehija jau pirms 20 gadiem, Igaunija nesen ir ieviesusi partnerattiecības, un gabals nevienam nenokrita. Manuprāt, Latvijā problēma ir tā, ka 30 gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā ir precīzi divas sabiedrībā ļoti redzamas personas, kuras ir atklātas par savu seksualitāti. Esmu viens, un Edgars Rinkēvičs ir otrs.

Ir ļoti daudz sabiedrībā zināmu cilvēku, bet nav neviena sportista, aktiera vai aktrises. Rietumu pasaulē Nīls Patriks Heriss, kurš ir atklāts gejs, visbiežāk ir vadījis Oskara, “Gremmy” un citu balvu pasniegšanas ceremonijas un turklāt deviņus gadus spēlēja meitu ģēģeri televīzijas raidījumā. Nekad neesmu sapratis, kāpēc Andrejs Žagars nekad neatklāja, ka viņš ir gejs. Kāpēc to neatklāja Normunds Naumanis? Tas būtu bijis tik ļoti izpalīdzīgi. Kamēr dzīvo “skapī”, vienmēr jāatceras, ko kuram cilvēkam par sevi esi stāstījis. Tas pats par sevi ir ļoti nomācoši, smagi. Kad jaunieši man par to jautā, saku: atrodi savu labāko draugu, draudzeni, pasaki viņam. 99% gadījumu atbilde būs: “Jā, un?!” Un tad tev novelsies akmens no sirds. Ja viņš teiks ko citu, tad tas nav tavs tuvākais draugs. Saprotu tos, kuri dzīvo tālu laukos un jūtas vieni, nesaprasti. Tādā gadījumā apzinīgajā vecumā pārcelsies uz Rīgu. Ko Rīgā atradīsi? Vienu “Mozaīku” un divus krogus. Īsti nesaprotu, kāpēc tādi nevar būt, piemēram, Daugavpilī, Rēzeknē, Ventspilī. Kad es augu, kad kļuvu par pusaudzi un sevi sapratu, man Čikāgā bija absolūti visa geju infrastruktūra, kāda vien varēja būt — kori, sporta komandas, organizācijas, lasīšanas un pat adīšanas klubiņi. Protams, nevar salīdzināt Rīgu ar Čikāgu, bet tomēr... Gribu ticēt, ka mūsu politikāņi savāksies pieņemt partnerattiecību likumu vai arī tiesas ar laiku pateiks, ka tas jāizdara.

Lemberga prāva ir lūzuma punkts

— Latvijā diskriminācija ir problēma?

— Tumšādainajiem cilvēkiem te ir tiešām grūti. Ir tāds amerikānis Džordžs Stīls. Viņš ir kopā ar latviešu meiteni, kādu laiku dzīvoja ASV, bet nu jau 20 gadu — Latvijā. Perfekti runā latviski, dzied korī “Gaudeamus”. Viņš man saka, joprojām katru dienu vismaz vienu reizi no kāda ielās dzird: “Niger, go home!” (Nēģeri, brauc mājās!)

— Manuprāt, pārāk maz tiek runāts par dažādām seksuālām minoritātēm, un rezultātā rodas nelaimīgas laulības, rodas vientuļās māmiņas ar bērniem.

— Geju gadījumā tas ir drausmīgi negodīgi pret sievieti. Ja šādam pārim piedzimst bērns, tas nav smuki arī attiecībā pret viņiem. Tomēr tā ir lieta, kas ar katru nākamo paaudzi kļūst vieglāka. Mūsdienu jaunā paaudze ir bijusi ārzemēs, lieto televīziju, internetu. Mūsdienās, pat ja dzīvo Pampāļos, sajūti sevī geju, ja tev ir angļu valodas zināšanas, tev atvērta ir visa pasaule redzēt, kā cilvēki dzīvo citur. Ņemot vērā, ka Padomju Savienības laikā gejus lika slimnīcā un pret viņiem lietoja elektrošoku, nebrīnos, ka viņi slēpās. Ko tad bija darīt gejam, ja dzīvoja komunālajā dzīvoklī un gribēja ciemos atvest draugu vai draudzeni?

— Pārāk maz mums brīvu, atvērtu, pozitīvi domājošu, iedvesmojošu cilvēku.

— Tā ir lieta, ko pateiks arī aktieri. Daudz vieglāk ir spēlēt negatīvu lomu. Tur var izlādēties, demonstrēt savu nepatiku. Saprotu, ka Latvija varēja cerēt attīstīties daudz vairāk, nekā tas noticis. Diemžēl bijušas smagi korumpētas valdības, nekompetenti cilvēki, un rezultāts tam ir, ka Eiropas Savienībā dažādās ranga tabulās esam pašā apakšā. Jutu atvieglojumu, kad Savienībā iestājās Bulgārija un Rumānija. Pirmo reizi kāda valsts bija zem Latvijas. Grūti spriest par to, ko varēja darīt citādāk, bet lūzuma punkts ir Lemberga notiesāšana.

Lasa, kad ēd un brauc

— Ko Kārlis dara laikā, kad nav jādomā par politiku, lekcijām, tulkošanu?

— Spēlējos internetā, skatos televīziju. Bez politiskajiem raidījumiem man patīk “The Simpsons”, “Family Guy” un tamlīdzīga izklaide. Ļoti daudz lasu grāmatas. Šajā ziņā esmu vecmodīgs. Negribu nekādu “Kindle”, “iPad”. Gribu rokās īstu grāmatu, žurnālu. Iepriekšējā dzīvoklī man bija milzīga grāmatu kolekcija. Tagad dzīvoju mazākā dzīvoklī un aptuveni 90% ziedoju Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Kad ēdu, man vienmēr priekšā grāmata, arī kad braucu sabiedriskajā transportā. Man patīk grāmatas par politiku, vēsturi, autobiogrāfijas, bet lasu arī lētus trillerus un detektīvus. Agrāk biju ieņēmis galvā, ka man jāizlasa vismaz pa vienai grāmatai no katra autora, kas saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Tolaik dzīvoju mazā pilsētā Ilinoisas dienvidos, un tur bibliotēkā bija tikai viena šāda grāmata. Ar to mana ambīcija pazuda.

— Būšana dabā, pastaigas?

— Nē. Vienmēr esmu smējis, ka esmu slikts latvietis. Vienīgā labā lieta, ko var teikt par laukiem — vienmēr ir iespēja no tiem atgriezties pilsētā. Esmu tomēr uzaudzis pilsētā, kurā ir vairāk cilvēku nekā visas trijās Baltijas valstīs kopā, un esmu pilsētnieks no galvas līdz kājām. Manai ģimenei nekā īpaša laukos nebija. Maniem vecvecākiem no tēva puses bija mājas Abrenē. Tās nu pazudušas. Manam tētim bija vasarnīca Saulkrastos, un, kad braucu ciemos, vienmēr gribēju zināt, cikos ir pēdējais vilciens uz Rīgu. Pēdējo reizi pie mašīnas stūres sēdēju tālajā 1994. gadā. Mašīnas man nav, un man tāda nav vajadzīga. Šajā sakarā viena lieta, kas mani mulsinājusi un aizkustinājusi, ir fakts: katrā Latvijas pagastā ir savs tūrisma plāns. Ja reiz to dižkoku esi apskatījies, vai ir tuvumā kāda vieta, kur paēst, palikt pa nakti? Lielākoties Latvijā atbilde uz šiem jautājumiem ir: diemžēl nē. Ja esi atkarīgs no sabiedriskā transporta, tās ir pilsētas, uz kurām var braukt, jo zinu, ka būs gan viens, gan otrs.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Kārlis Streips.

Dzimšanas laiks un vieta: 1960. gada 26. jūlijs, Čikāga (ASV).

Izglītība: gadu mācījies Minsteres latviešu ģimnāzijā. Studējis žurnālistiku Ziemeļilinoisas un Mērilendas Universitātēs ASV.

Nodarbošanās: žurnālists.

Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, datorspēles.

Staburags.lv ARHĪVS

Intervija ar Kārli Streipu, pilsētnieku no galvas līdz kājām

Kategorijas