Vai pazīstam pavasara sēnes?

2021. gada 20. aprīlis 13:47

Latvijā sēnes iespējams atrast ne tikai rudenī, bet arī citos gadalaikos. Ja gluži ziemā sēņot neejam, tad pavasarī, arvien vairāk dodoties dabā, ar interesei iepazīstam sēnes. Bet vai tās pazīstam tikpat labi kā rudens sēnes?

Iesaka sēņu vērošanu
Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere uzsver, ka dabas izzināšanā vienmēr populārākā bijusi putnu vērošana, taču nu arvien lielāku popularitāti iegūst arī sēņu vērošana.

“Tas ir interesanti arī tādēļ, ka mūsdienās, kaut ko neparastu atrodot, internetā var operatīvi noskaidrot, kas tas ir. Piemēram, vietnē “Dabasdati.lv” var likt bildes un speciālisti palīdzēs noteikt, ko esat atraduši. Tāpat padomu var meklēt “Facebook” sēņu entuziastu grupās, piemēram, “Latvijas mikologu biedrība un draugi,”” stāsta D. Meiere.

Mikoloģe un citi sēņu pētnieki prot atrast sēnes arī ziemā, tomēr parasti sēņošanas laiks sākas aprīļa beigās vai maija sākumā.

Pamanāmas un ne tik ļoti
“Pavasarī sēņotāji visvairāk ir iecienījuši bisītes, lāčpurnus un ķēvpupus, taču atrodas arī citas — dažādas kaussēnes, kā arī cepurīšu sēnes. Piemēram, tagad visvairāk atrodamas parastās bisītes un spilgtās Austrijas agrenes. Grūtāk, bet var pamanīt arī sīku sēnīti, kas aug uz nokritušām bērzu un alkšņu spurdzēm — spurdžu kaussēni. Savukārt uz balto vizbulīšu sakneņiem aug vizbuļu sklerocīnija, bet uz stirnu mēsliem — dzeltenā inermīzija,” stāsta D. Meiere, atzīstot, ka sēnes varam atrast visneparastākajās vietās.

Vairākas no tām ir bīstamas indīgās sēnes (Patujāra šķiedrgalvīte, pavasara sārtlapīte), savukārt maija auzene ir laba ēdamā sēne.

Murķeļu pārpratums
Ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Izrādās, nosaukums “murķelis” ienācis latviešu valodā pirms aptuveni 100 gadiem, tulkojot to no vācu valodas vārda “Morchel”. Latviešu valodā šo sēni sauc par lāčpurnu. Diemžēl Latvijā šis nosaukums tika piedēvēts pavisam citai sēnei, kuras vācu nosaukums ir “Lorchel”, kas patiesībā ir bisīte. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka Vācijā un citur Rietumeiropā lāčpurni ir daudz biežāk sastopami un iecienīti nekā ēdamās sēnes, bet Latvijā šīs labās īpašības tikušas piedēvētas pie mums biežāk sastopamajai bisītei.

Gan ēdamas, gan ne
Lāčpurni ir garšīgas ēdamās sēnes, kuras var cept nevārītas, bet ar bisītēm iespējams smagi saindēties, pat tikai ieelpojot to tvaikus, kas radušies vārīšanas laikā. Bisītes satur toksīnu — giromitrīnu, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns, sēni vārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tā lielākā daļa sadalās, žāvētas sēnes pusgadu glabājot noslēgtā traukā. Drošības apsvērumu dēļ ieteicams šīs sēnes uzturā nelietot.

“Savukārt Austrijas agrenes ir pilnīgi bezgaršīgas, tāda kā sastingusi želeja. Mēģināju tās ēst — nekādas garšas nav. Var atrast Krievijas sēņu fanu video, kuri Austrijas agrenes cep ar sīpoliem un krējumu un reklamē, ka esot ļoti garšīgi. Man gan šķiet, ka to labo garšu dod sīpols un krējums,” saka D. Meiere.

10 pavasara sēņu
1. Parastā bisīte.
Aprīlis — maijs. • Sēnei raksturīga smadzeņveida krokota cepurīte un īss, balts kātiņš. Aug priežu mežos un izcirtumos. Svaiga ļoti indīga, vārot var saindēties, ieelpojot tvaikus. Ieteicams lietot kaltētu, jo kaltējot indīgās vielas zūd.

2. Parastais lāčpurns.
Aprīlis — maijs. • No bisītes atšķiras ar bišu šūnām līdzīgām cepurītes krokām un gaišāku krāsu. Aug lapu koku mežos un dārzos. Ēdama, cepama bez vārīšanas, bet jāuzmanās, lai nesajauktu ar ļoti indīgo bisīti.

3. Parastais ķēvpups
Aprīlis — maijs. • No lāčpurna atšķiras ar brīvu, pie kātiņa nepieaugušu cepurītes malu un garāku kātiņu. Aug lapu koku mežos, mitrās vietās. Ēdams, bet sīksts, pirms cepšanas jānovāra.

4. Austrijas agrene.
Marts — maijs. • Spilgti sarkana kaussēne, viena no visagrāka
jām — parādās jau marta beigās, aug uz trūdošiem lapu koku, galvenokārt alkšņu zariņiem, mitrās vietās. Nelielos daudzumos lietojama kā rotājums uz salātiem vai sviestmaizēm. Lielākos daudzumos var būt indīga.

5. Maija auzene.
Maijs — jūnijs • Viscaur netīri balta, samērā liela un drukna cepurīšu sēne ar izteiktu smaržu. Aug lapu koku mežos, vecos parkos, dārzos. Ēdama, cepama bez iepriekšējas vārīšanas. Nedrīkst sajaukt ar līdzīgās vietās augošo Patujāra šķiedrgalvīti.

6. Patujāra šķiedrgalvīte.
Maijs — jūnijs. • Cepurīšu sēne ar sākumā smailu un baltu, bet vēlāk plakanu un sarkstošu cepurīti. Aug parkos un lapu koku mežos. Nāvējoši indīga sēne! Izteiktā krāsas maiņa (no baltas uz ķieģeļsarkanu) ir galvenā pazīme at-
šķirībā no ēdamās maija auzenes.

7. Gļotgalvainā makstaine.
Maijs — jūnijs. • Liela izmēra cepurīšu sēne ar pelēcīgi baltu, gļotainu cepurīti, sārtām lapiņām un garu kātiņu ar maksti pie pamata. Aug tīrumos, ganībās un dārzos, reizēm vecu salmu kaudzēs. Neēdama vai pat vāji indīga.

8. Pavasara sārtlapīte.
Aprīlis — Maijs. • Neliela izmēra cepurīšu sēne ar tumši brūnu, sākumā konisku, vēlāk plakanu cepurīti un sākumā pelēcīgām, vēlāk sārtām lapiņām. Aug priežu mežos. Indīga.

9. Priežu čiekursēne.
Aprīlis — maijs.
• Sīkas cepurīšu sēnes, kas aug agri pavasarī uz trūdošiem priežu čiekuriem. Nelielo izmēru dēļ pārtikā nenozīmīgas. Uz egļu čiekuriem augošās egļu čiekursēnes ir mazliet lielākas, tās iespējams salasīt ēšanai.

10. Īskātiņa melnbaltene.
Aprīlis — jūnijs.
• Cepurīšu sēne ar plakanu, pelēkbrūnu cepurīti, pelēcīgām lapiņām un īsu kātiņu. Aug dažādos mežos, dārzos, ceļmalās. Ēdama, pirms cepšanas jānovāra.
(Avots: Latvijas Nacionālais dabas muzejs)

+ 7

Staburags.lv ARHĪVS

Vai pazīstam pavasara sēnes?

Kategorijas