Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 16. aprīlis 13:47

(80. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
623. — 627. diena
Ceļamies kopā ar saulīti, dodamies peldē, meditējam un tad meklējam busu uz Fetčaburi — līdzās esošo provinci, kur arī ir skaistas pludmales un pāris kalnu, ko apskatīt. Busiņa šoferītis ir priecīgs par to, ka vēl divi pasažieri patukšajā autobusā. Pēc 40 minūšu brauciena un 10 minūšu gājiena atklājam, ka šajā provincē visas pludmales slēgtas vīrusa dēļ. Huahinā viss atvērts un viss darbojas! Protams, brauciens nav gluži veltīgs. Apskatām vēl dažas vietiņas un nopērkam dārzeņus vairumtirdzniecības bāzē, kur var atrast daudz ko labu un lētu. Tagad ņemam visu, kas nekad nav nogaršots, un esam atraduši tādus augļus, ko pat nosaukt nevaram! Veikalā, protams, esam tikuši, kamēr priekšā stāvošajai tantei uzrāda 38,5 grādu temperatūru. Viņai jāpaliek ārā.

Atgriežamies Huahinā un turpinām iesāktos darbus. Šonedēļ pabeigsim TEFL eksāmenus, un tad būs jāgaida rezultāti.
Nākamajā dienā pēc kārtējo darbiņu pabeigšanas ejam uz motorolleru īres vietu. Dodamies uz pilsētu 30 km attālumā. Šoreiz ceļu sākam vienos pēcpusdienā, saulīte pamatīgi cepina. Tomēr pavisam drīz sasniedzam milzīgu tempļu kompleksu. Lai arī pie tempļiem “Google Maps” norādīts, ka tie uz laiku slēgti, visos ieiet ir iespējams. Taizeme ar tempļiem nebeidz pārsteigt.

Turpinām ceļu līdz pat Pranburi pludmalei un gar to. Pranburi pilsēta ir mājvieta apgabala galvenajam ūdens resursam, un tā arī nosaukta pēc Pranburi upes, kas tek tai cauri. ‘Paknam’ nozīmē ‘upes grīva’, un ‘buri’ nozīmē ‘pilsēta’. Tā vairs nav nesteidzīgs piekrastes ciemats, kas reiz bija, bet gan mājvieta vairākiem pasaules klases kūrortiem.

Pludmalē ir daži, kas mēģina apgūt kādu ūdenssportu, bet neviena peldētāja. Arī pakalnos, kas turpat pie pludmales aplaimo ar brīnumskaistu skatu, nav iespējams pastaigāties, jo tagad visi parki slēgti. Apbraukājam vēl pāris tempļu, pie dažiem padalot izsalkušajiem dzīvniekiem gardumus. Mums daudz draugu suņu visās vietās, tāpēc neaizmirstam paņemt līdzi kādu gardumu. Visbeidzot nokļūstam patiešām brīnumainā tempļu kompleksā, un tas ir apbrīnojams tieši panorāmas skatu dēļ! Visa ieleja mums zem kājām! Turpat dzirdamas pāvu un citu putnu balsis. Tieši šajos brīžos vienkārši apstājamies un sajūtam to mirkli. Pasaule ir tik skaista! Ir tikai 365 dienas gadā (366 labākajā gadījumā), lai to skaistumu iepazītu! Tāpēc ik mirkli jācenšas ieraudzīt it visu, kas ir apkārt, un nevajadzētu iegrimt tālās domās, kam maz kāda nozīme. Mēs taču dzīvi gribam dzīvot, nevis domāt par to, vai ne?

Atpakaļceļu uz Huahinu atrodam mazākos ceļos un, protams, līdz ar to arī iepazīstam mazākus ciemus un ieraugām citas ainavas. Virs galvām savelkas arī lieli lietus mākoņi, bet viss tā arī pazūd neatnācis. Pie karstuma vienkārši nākas pierast. Pievakarē satiksme palielinās, tāpēc pirms tumsas prātīgāk jau būt atpakaļ. Mēs lielveikalā iegādājamies elektrisko odu atbaidīšanas līdzekli, cerot, ka tas kaut kā palīdzēs. Šajā laikā mazie knišļi un citi negantnieki ļoti savairojušies, un nav iespējams pagulēt.

Vakaru atkal noslēdzam agri, jo nākamajā dienā izbrauksim citas Taizemes puses.

Nu gan vairs neesam vienīgie, kas iet peldēties, lai saulītes parādīšanos sagaidītu tajā siltajā vannā. Sēžamies uz saviem braucamajiem un dodamies ceļā. Šoreiz pāri kalniem uz vairākiem tempļiem un arī Pranburi dambi, kas uzcelts apkārt lielam ezeram. Pat vienā reģionā iespējams tik daudz apskatīt! Esam izbraukuši cauri koši zaļiem rīsu laukiem, pinkainiem kalniem, banānu un papaiju audzēm un gar saules izrotātiem ūdens baseiniem. Visur apkārt arī lielas, lepnas villas un krievu tūristi. Tiem arī vīruss nav nekāds šķērslis.

Tāpat ir arī citām tautām. Sestdienā tiekamies gan ar ķīniešiem, gan poļiem, gan amerikāni un francūzi, lai kopīgi atzīmētu šo nedēļu pirms lielajām pārmaiņām, pirms lielās atvēršanās. Arī ziņās parādās — iepriekšējais Taizemes premjers teic, ka šāda valsts slēgšana galīgi nav bijis pareizais lēmums cīņā ar vīrusu. Tā kā Taizeme jau iepriekš tikusi galā ar putnu gripu un SARS, tai bija zināmas metodes, kā efektīvi cīnīties ar vīrusu izplatību bez šiem drastiskajiem ierobežojumiem, kas sagrāvuši valsts ekonomiku un cilvēkus burtiski izputinājuši. Bijušais valsts premjers saka, pasaulē neviens īsti nesaprot, ko dara. Bet ko nu vairs. Cerams, ka nākotnē visi atkal neizdomās slēgt savas zemes vīrusu un citu saslimšanu dēļ.

Nacionālie parki Taizemē vēl pāris mēnešu tomēr būs slēgti. Šoreiz ne vīrusa dēļ, bet gan tāpēc, ka vietējie pamanījuši, ka daba atdzīvojusies, parkos aktivizējušies dzīvnieki. Tieši tāpēc tie vēlas paturēt šo neskarto dabu neskartu nedaudz ilgāk. Tagad tiek domāts arī par to, ka ik gadu mēnesi visus parkus slēgs, lai daba atpūšas no nevīžīgā tūrista.

Mēs turpinām baudīt vasaru. Lai arī laika ziņās rāda, ka ir lietavas, tās kaut kā nekad neatnāk. Pērkam augļus un priecājamies. Bijām lasījuši, ka Taizemē tūrists var saņemt atpakaļ pievienotās vērtības nodokli, bet tad izstudējam, ka to saņemt iespējams, tikai iepērkoties veikalos, pie kuriem ir zīme, kur norādīts, ka tas tiešām ir iespējams. Taizeme ir lēta. Tagad gan tikai katru otro dienu ejam pusdienās ārpus viesnīcas, un tad mūsu tantes brīnās — jūs gan daudz ēdat. Ēdam ne tikai mēs. Mūs jau “privatizējis” ir kaķis, kas katru rītu sagaida pie durvīm ar skaļu “miau”, pie mums dzīvo mazie gekoni, kas visu nakti čabinās pa maisiņiem. Kādu nakti Arču pārbiedē arī kādi klusi soļi, bet, tā kā mums šis koka namiņš ir ļoti akustisks, vien liekas, kāds staigā istabā. Visdrīzāk tie ir pērtiķi uz jumta.

Vakars ir pārsteidzoši interesants. Sākumā parunājam ar ķīniešu pāri. Viņi stāsta daudz interesanta un piereģistrē mūs arī ķīniešu populārajā saziņas laukā “WeChat”. Nu jau varam sākt meklēt darbu. Pārsteidzošākais, ko no ķīniešiem uzzinām, ir tas, ka viņi gatavo savu ēdienu istabiņā tējkannā, nevis roltonus kā mēs, bet gan zivi, gaļu un zupas. Jā! Viņi pamāca, ka tējkanna vienkārši jāpiepilda ar ūdeni, tad nopirktā zivs jāiztīra no iekšām un vāra tajā pašā tējkannā ar garšvielām. Atstāj uz pāris minūtēm, un tad atkal izslēdz tējkannu. Un zivs gatava! Ko tādu mēs dzirdam pirmo reizi, un tas mūs tiešām šokē. Sakām, ka tieši tāpēc jau ķīnieši ir skaitāmi miljardos, kamēr latvieši vien nepilni divi miljoni. Tomēr ķīnieši tiešām daudz domā arī par veselību. Kā mūsu jaunie draugi māk paskaidrot — Ķīnā vietējie vienmēr dzer siltu ūdeni, nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, ēd daudz svaigu dārzeņu, jo zina — ķermenis ir katra templis. Tas ir vienīgais, kas cilvēkam patiešām pieder, tāpēc par to jārūpējas īpaši.

Sarodas citi viesi. Interesants ir amerikāņu vīrs Šermans, kas dienējis jūras spēkos. Savos 60 gados ir pavisam brašs, paņēmis līdzi ģitāru un dzied. Sākumā jau forši, bet pēc trīs stundām visi sāk nedaudz ausīties — gribētos jau arī parunāties, ne tikai klausīties dzīvo mūziku. Pie tam Šermanam dziedāšana nepadodas, bet tas nevienu netraucē — te nevienam nekādu kompleksu! Ar Mareku uzraujam deju, pievienojas divi poļu jaunieši, taizemiešu meitene un divi ukraiņi. Ukraiņi te bija arī pagājušo nedēļu un atgriezušies tikai tāpēc, ka te viņiem patikusi atmosfēra. Un ballītes, protams.

Tā kā policijas reidi sākas desmitos, visiem, kas viesnīcā nepaliek, jādodas atpakaļ uz savu apmešanās vietu. Interesantākais, ka jādodas prom tikai francūzim un amerikānim, jo pārējie šai naktij istabas rezervējuši kompleksā, lai var svinēt līdz rītam! Francūzis knapi paspēj sasniegt savu dzīvokli, kamēr amerikānis no viskija galīgi apreibis, to sēdinām pie motocikla braucēja, cerot, ka vīrs nokļūs mājās sveiks un vesels. Nākamajā dienā izrādās, ka Šermans uz vēl vienu ballīti paspējis!

Pirms desmitiem pārvācamies no āra terases uz vienu no istabiņām, jo ārā nevar būt — policija var apcietināt par socializēšanos. Tas jau atkal absurdi. Tirgū visi plecu pie pleca, bet vairāk par pieciem cilvēkiem kopā nedrīkst svinēt pēc plkst. 10 vakarā.

Nākamo dienu sagaidām ar lieliskām ziņām. Atvērti ne tikai lielveikali, bet atsākusies vilcienu satiksme. Ātri izstudējam informāciju, un rakstīts, ka Čangmajā iebraukušos ārzemniekus tāpat liek 14 dienu karantīnā. Tas vairs neattiecas uz vietējiem, bet uz mums gan. Starptautiskie lidojumi (ielidošana) apturēti līdz 30. jūnijam. Tomēr mēs te esam tiešām laimīgi. Tā kā Huahina ir tūristu pilsēta, te neko īsti tā arī neaizvēra un vienmēr bija, ko darīt. Līcis ir neaprakstāmi burvīgs. Priecājamies par to, kas esam un kur esam!

Esam iesnieguši arī pēdējos rakstu darbus TEFL vērtētājiem, un pēc nedēļas būs atbilde — vai vēl kas jālabo vai sertifikāts rokā. Arī piektā ceļojumu grāmata tūlīt dosies uz tipogrāfiju. Jāgaida, kad Eiropa atvērs robežas. Vairāki stāsta, viņiem visu laiku rezervētos lidojumus uz Eiropu atceļ.

Svētdienā baudām saulīti pludmalē. Ūdens ir neticami dzidrs, pludmalē atvērti bāriņi, izliktas saules gultas. Mēs gan mierīgi pagulšņāt nevaram, jo kaut kā visi tie vientuļākie nāk aprunāties tieši ar mums. Šoreiz kāds amerikānis, kas ar vīru nu dzīvo Beļģijā. Abi vīrieši daudz kur ceļojuši, bet nu Roberts Taizemē ir viens. Saka, ka gaida lidojumus, tomēr priecājas, ka nokļuvis tieši Huhinā. Mūsu jaunais draugs stāsta, ka Beļģijā jau nav tik traki, vien tā statistika ir šausmīga. Tas tāpēc, ka oficiāli teikts, ja kāds aprūpes namā esošais miris un testēts ar šo jauno vīrusu, tā nāves gadījums jāskaita kā vīruss neatkarīgi no tā, ka tas varētu būt bijis diabēts vai kāda sirds saslimšana.

Tomēr nobeigsim uz pozitīvas nots — ar katru dienu viss paliek arvien skaidrāks!

Taizemē dzīvo apmēram 10 000 amerikāņu, kamēr Amerikā dzīvo 300 000 taizemiešu. Apvienotajā Karalistē ir aptuveni 30 000 taizemiešu. Tomēr Šveicē ir visvairāk Taizemes emigrantu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm. Tiek uzskatīts, ka taizemiešus Šveice piesaista ar to, ka Taizemes bijušais karalis Bhumibols Aduladejs savu bērnību bieži pavadīja šajā valstī. Savukārt Taizemi katru gadu apmeklē apmēram 30 miljoni tūristu. Vismaz līdz šim.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas