Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2021. gada 16. aprīlis 13:47

Dace Ābeltiņa
***
Ak Dievs, kāda skaista krusa
Šodien no debesīm krīt!
Rīt atkal uzspīdēs saule,
Rīt tas būs, noteikti rīt.

Rīt svilpos pelēkie strazdi,
Stārķis planēs un sauks.
Rīt atkal pumpuri zaļos
Un dzeltenas narcises plauks.

Rīt čalos strauti un upes,
Kādu dien’ lietus sāks līt.
Ak Dievs, kāda skaista krusa
Šodien no debesīm krīt!

Dace Ābeltiņa
***
Ir pavasaris, smaržo zeme,
Un sila purenes jau zied.
Ir pavasaris, smaržo zeme,
Kā apburts princis mednis dzied.

Ir pavasaris, smaržo zeme,
Balts stārķis pļavā cēli brien.
Ir pavasaris, smaržo zeme,
Tā bijis vienmēr, būs arvien.

Ir pavasaris, smaržo zeme,
Un gravā māllēpenes zied.
Ir pavasaris, smaržo zeme,
Un dīķī varžu koris dzied.

Ir pavasaris, smaržo zeme,
Būs vasara, un smaržos siens,
Un rudzupuķu vainadziņos
Tiks ievīts zeltīts pavediens.

Ir pavasaris, smaržo zeme,
Būs rudens, smaržos vārpu zelts,
Un saimnieks, apstaigājis laukus,
Pie sevis noteiks — mūžs nav velts.

Sarmīte Rode
***
Pamosties ar sniegpulksteņiem,
Notrauc sudrabu pūpolzaros,
Aizputini ceļu sniegputeņiem
Ar sauli lazdas skarās.

Ieklausies, kā bērzu birzs
Pirmo cīruļdziesmu dzird.
Lieldienu rītā zvaniem līdz
Ieskanas lai arī tava sirds.

Skatienu pretī debesīm cel,
No sīka asna cerība plauks,
Lieldienu avotā gaismu smel,
Viss no jauna mīlestībā augs.

Sarmīte Rode
***
Notici pasakai savai,
Nepārtrūks bērnības stīgas,
Uzziedēs zelta ābele
No vienas sēkliņas sīkas.

Rīta stundā bārenīte
Sudraba rasu bridīs.
Nesmejat jūs, ļautiņi,
Baltu, tīru dvēselīti.

Kā tu, dzīve, nesaproti —
Pasakā man viss ir dots:
Laimes vārpstiņš, saules dzija,
Dziesmas brīnumainais avots.

Maija Vegnere
***
Kā suns no ķēdes
Reizēm raujas dzīve,
Un nejauš prāts,
Ko vēlas dvēsele,
Kā pārgriezta
Ar lāzerstaru asu,
Un tikai rokas
Sevi kopā tur.
Jel izturi, sirds,
To, kas dvēs’lē darās,
Un mēģini
Tam prātu pieāķēt.
Šķiet, citādi
Aiz rēna novakara
Vairs rīta ausmai
Laika nepietiks...

Maija Vegnere
Uzticība
Uzšūpo mani šūpolēs
Jaunai vasarai pretī.
Tā kā saule lai uzaustu
Tad, kad mākoņi reti.

Uzlīgo pilnā vēzienā,
Virvēs turēšos stingri,
Lai sirdī mazuliet sajustu,
Ka spārni ir gana vingri.

Uzšūpo, uzšūpo, uzšūpo,
Lejup gan virves nesīs.
Lai cik augstu mēs nonāktu,
Zeme jau nepametīs.

Maija Stepēna
***
Cik viegli ir būt,
kad apkārt dzied zeme
un debesis zied,
un tu vari visu —
pat skrieties ar vēju,
ja vēlies — vari iet.
Cik smagi ir būt,
kad debess plosīta vētrās
un zvaigznes nevienas... —
tās debess dzīlēs grimušas.
Cik viegli ir būt,
ja blakus man esi,
daļu grūtuma
uz saviem pleciem nesi...
Cik smagi ir būt,
ja tumsa tik bieza —
no Tevis ne stara sirds nesajūt.

Maija Stepēna
***
Kā saules lāsītes
pār dienas gaišo vaigu
prieka asaras rit.
Es nevaru, nē, es nevaru no tā
kaut ko sev paprasīt.
Pamāju roku,
kad, tikko viļņus skarot,
man garām zelta laivā saulīte slīd...
Cik viegls ir solis, ja vari aiziet tālāk,
šo dievišķi skaisto
sirdī aiznesot līdz.

Ārija Āre
***
Mēs esam bagātas, mums pieder gadi,
Pieder vārdi, dziesmas, asaras un smiekli.
Mēs esam bagātas, jo ziedu smaržas nesam
No pirmām vizbulēm līdz leduspuķēm rūtīs.

Nekas šais gados nācis mums nav viegli,
Viss pašu rokām sarūpēts un dots.
Un arī sudrabs, kurš mums matos vijas,
Pa gadu kāpnēm ejot, sakuplojis.

Mēs esam bagātas, jo turamies vēl kopā,
Apkārt kaislības un gadu sapņi virmo.
Un kas par to, ka dienas sāk jau sirmot,
Mums visām acīs ziedu mirdzums kvēl.

Nāks laiks, kurš sasauks visas kopā,
Vai sniegi snigs, vai pavasaris šalks.
Tad dziesmās skanīgās un arī sirdīs
Piestās jaunība kā skaistais ziedu laiks…
Mēs esam bagātas ar gadiem un ar ziediem,
Ar dziesmām neaizmirstamām…

Ārija Ā
re
***
Vai dzirdi, cik klusi
Ābeles plaukst,
Kā pumpuri
Dzīvības dziesmu dzied?
Vai jūti saules elpu,
Kura mūsu dārza
Ābeles šūpo,
Lūdz pumpuriem
Saplaukt un ziedēt?
Vēl tikai mazliet,
Un saziedēs
Ābeles dārzā,
Dāvās gaismu,
Dārzam un mums.
Ziedēs ābeles,
Baltas, baltas,
Un dalīs ziedlapas
Vējiem un saulei.
Tad iziesim dārzā,
Lai arī mums
Plaukstās krīt
Ziedlapu gaišums…

Gina Viegliņa
Mazputniņš
Kāds mazputniņš
Uz zara kliedz:
Dievs, vairāk siltumu
Man sniedz!

Tad skandēšu,
Ka trīcēs birzs,
Kā stīga dziedās
Tava sirds.

Dievs uzsmaidīja,
Sauli sniedza
Tam putnēnam,
Kas skaļi kliedza.

Bet putnēns kliedz:
Vēl siltumu!
Un saules glāstus,
Mīļumu!

Gina Viegliņa
Viss sākas no…
Un sākas viss no tumši zaļās zemes,
No koši, koši baltās bērza tāss,
No saules lēkta, zili zilās debess
Un strazdu dziesmām karstās vasarās.

No sīka grauda un no zaļa asna
Aug cerības un pirmais lielais prieks,
Par spīti negaisam, tu sirdī jūti,
Viss pārējais ir sīkums, tīrais nieks.

Kaut dzīve liela, sarežģīta spēle,
Kur, vētras liekti, koki dažkārt lūst,
Ir zaļā asnā sākotne un kvēle,
Tur dzīvība kā upes straume plūst.

Un sākas viss no brūnās māla zemes,
No tā, ka krūtīs liesmo dedzīgs spīts,
No saules lēkta, spoži zilās debess,
No apvāršņa, kas baltā miglā tīts.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas