Nerātnis ar teicamu reputāciju

2021. gada 16. aprīlis 13:47

Šonedēļ 30. dzimšanas dienu atzīmēja bijušais jaunjelgavietis Edgars Stikuts. Vīrs, tēvs, savas jomas speciālists, sporta entuziasts, makšķernieks un mednieks. Dzīvē bijušas daudzas lielas un mazas uzvaras, taču vislielāko laimi un piepildījumu jubilārs rod savu princešu — sievas un meitas — acīs.

Māsas glābiņš — durvju slēdzene
Edgars Stikuts dzimis Aizkrauklē 1991. gada 14. aprīlī. Tolaik ģimene par mājām sauca šo pilsētu. Personīgu atmiņu par šo laiku jubilāram nav, ainu palīdz uzburt vecāku stāstītais un iespēja paraudzīties melnbaltajās bērnības fotogrāfijās, kurās puisēns līdzinoties hipsteram — ar pagariem matiem. Kad Edgaram bija trīs gadi, ģimene pārcēlās dzīvot uz privātmāju Jaunjelgavā. Jubilāram ir deviņus gadus vecāka māsa, kas savulaik cietusi no brāļa kaitināšanas. “Bez variantiem! Pie viņas ciemos nāca puiši, daži spriedzi neizturēja un aizmuka. Tēvs māsas istabas durvīm ierīkoja atslēgu, lai viņai no manis būtu miers,” atminas jubilārs. Bērnība Jaunjelgavā bija laimīga, Edgars atskatoties novērtē iespēju uzaugt mazpilsētā, tuvu dabai.

Skolas gados jubilārs iemācījās veiksmīgi sabalansēt savu brīvo laiku un mācības. Sekmes skolā bija labas, iesaistījās daudzās ārpusstundu aktivitātēs, sirdī Edgars bija razbainieks, kā pats saka, prata “izkruķīties”, tādējādi izvairoties no problēmām. “Citu acīs biju paklausīgs un kārtīgs jaunietis, mājās reizēm uzvedos kā nelabais, vārīju visādas ziepes. Vēl tagad atceros, kā sievasmāte, mani iepazīstot, teica, cik es labs puisis, pat baznīcā piekalpoju! Mani vecāki domāja citādāk, bija grūti mani savaldīt. Tomēr, lai kādas blēņas darīju, cilvēkos mācēju uzvesties un reputāciju nezaudēju,” stāsta Edgars. Jubilāra tētis ir galdnieks ar lielu pieredzi, pēc darbavietas likvidēšanas Jaunjelgavā tagad strādā uzņēmumā “MV Tara”. Edgara mamma ir pensijā, darba gados strādāja dažādās profesijās — bija ekonomiste, pārdevēja, operatore degvielas uzpildes stacijā. Vecāki Edgaram ieaudzināja kārtību un pieklājību, kas ir jubilāra pamatvērtības joprojām. “Kārtība man ir ļoti svarīga. Būtiskākais, lai lietas stāv sev paredzētajās vietās. Kārtība uz galda ir kārtība galvā.”

Palīdz sev kontroldarbos
Enerģijas skolas gados netrūka. Brīvajā laikā Edgars dziedāja korī, dejoja tautasdejas, trenējās vieglatlētikā, spēlēja basketbolu un futbolu. Edgaram ir viegla galva, mācību vielu stundās “uzsūca” ātri, mājās pie grāmatām stundām nīkt nevajadzēja. Kā vienu no panākumu atslēgām atzīst prasmīgu materiālu izmantošanu. “Kurš tad skolas laikā nav “špikojis”? Reizēm palīdzēju sev kontroldarbā ar pareizo atbilžu meklēšanu. Galvenais — špikot prasmīgi, neradot liekas aizdomas.”

Brīvajā laikā Edgaram visvairāk patika spēlēt basketbolu. Jaunietis bija augumā ražens un prasmīgs spēlētājs. Dotības ļāva spēlēt trīs dažādās vecuma grupās kopā ar pieredzējušākiem, vecākiem basketbolistiem. Jaunietim bija iespēja spēlēt Rīgas komandā, bet tad vajadzēja ikdienu Jaunjelgavā mainīt pret dzīvi galvaspilsētā, kas tobrīd Edgaru nevilināja. “Nobijos, nevēlējos mainīt savu ierasto komforta zonu. Jaunjelgavā man bija labi, apkārt daudz draugu, veidojās attiecības ar tagadējo sievu. Nožēlot neko nevaru, liktenis ir bijis man labvēlīgs. Paldies sporta skolotājai Anitai Jegorovai, kas palīdzēja iekļūt basketbola nometnes dalībnieku, kas vasarā trenējās Jaunjelgavā, sastāvā,” stāsta Edgars. Dzīves skrējiens dara savu, darbs un ģimene ir jubilāra prioritātes. Lai sevi uzturētu labā fiziskā formā, Edgars nedēļas nogalēs atvēlēja laiku florbola spēlei.

Ogre — zelta vidusceļš
Edgara ikdiena paiet maršrutā Ogre—Aizkraukle—Jaunjelgava. Tagad jubilārs ar ģimeni dzīvo Ogrē, regulāri mēro ceļu uz darbu Pļaviņu hidroelektrostacijā un tālāk uz vecāku mājām Jaunjelgavā, kur viņu pacietīgi gaida četrkājainais draugs Beilijs.

Vidusskolā Edgars izsvēra trīs nozares, ar kurām varētu saistīt profesionālo darbību, — militārā joma, jūrniecība un enerģētika. Pirmie divi varianti atkrita dabiski. Jubilārs saprata, ka vēlas skaidrību dzīvē, būt kopā ar mīļajiem, tādēļ cītīgi gatavojās eksāmeniem, lai augstskolā kļūtu par enerģētiķi. “Man bija svarīgi iekļūt budžeta grupā. Ja tā nenotiktu, tad, visticamāk, būtu izvēlējies kādu no mazāk tīkamiem variantiem. Tiku Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē budžeta grupā,” stāsta tagadējais ogrēnietis. Ieguvis maģistra grādu elektrozinībās, Edgars sāka strādāt Pļaviņu HES par operatoru, tagad viņš ir dispečers. Strādāt paaugstinātas bīstamības objektā ir liela atbildība. “Es lepojos, ka esmu daļiņa no Latvijas elektroenerģijas asinsrites. Protams, strādājot šādā vietā, daudz kas jāņem vērā, viegli nav. Jābūt gatavam dažādām situācijām. Katra maiņa ir citādāka, viena var būt mierīga, citā — nav laika atslābt ne uz mirkli.” Ogre dzīvesvietai izraudzīta kā zelta vidusceļš, jo Edgara sieva strādā Rīgā.

Brigāde dodas pakaļ sunim
Precēts vīrs jubilārs ir ceturto gadu. Sievu tālu nevajadzēja meklēt, gluži kā skaistā romānā — Edgars ieskatījās deju partnerē Santā. Aplidot iecerēto sāka 9. klasē. “Vajadzēja papūlēties. Sākumā viņa mani neuztvēra nopietni. Brīnījās: “Ko tas Stikuts lien man klāt!”” Draudzība un mīlestība saglabājusies līdz šodienai. Kopā esam gandrīz 15 gadu, pusi līdzšinējās dzīves. Tieši nesen pastaigas laikā es sievai vaicāju, vai neesmu apnicis. Tobrīd gājām garām baznīcai, kurā laulājāmies. Viņa atbildēja, ka Dieva priekšā solīja būt kopā kā priekos, tā bēdās, un tā arī ir,” stāsta Edgars. Šī gada janvārī abi kļuva par vecākiem meitiņai.

Par pirmo “bērnu” un pilntiesīgu ģimenes locekli uzskata arī Bavārijas asinspēdu dzinējsuni Beiliju. Mīlulis ir ļoti aktīvs, dzīvoklī viņam būtu grūti, tādēļ ikdienā suns dzīvo pie Edgara vecākiem Jaunjelgavā. “Beilija nonākšana ģimenē bija patiess piedzīvojums. Sākotnēji biju aizrunājis suni tepat Latvijā — no audzētājiem Liepājā. Plāns neparedzētu iemeslu dēļ nepiepildījās. Audzētāja palīdzēja atrast variantus Eiropā. Nokomplektējām četru cilvēku brigādi mašīnā, divi šoferi uz maiņām un divas dāmas, kas gādās par suņa labsajūtu, devāmies pakaļ Beilijam uz Polijas—Čehijas robežu. Tas bija mazliet neprātīgs piedzīvojums un ekskursija vienlaikus! Šīs šķirnes suni izvēlējos ne tikai kā biedru medībām, man bija ļoti svarīgi, lai dzīvnieks labi saprastos ar maziem bērniem. Viņš ir ļoti uzticams un mīļš.”

Ar lūsi kokā
Edgars ir mednieks otrajā paaudzē. Septiņu astoņu gadu vecumā jubilāra tēvs dēlu pirmo reizi paņēma līdzi uz gaides medībām, vēlāk dzinējos. “Mežā bijuši visādi notikumi. Gadījies, ka esmu slapjš līdz viduklim, tēvs uz pleciem stiepis ārā no meža. Tagad es tēvu varētu padusē paņemt un iznest. Man svarīgākais medījot ir būt dabā. Mežā atslēdzos no apkārtējās pasaules, tā ir mana meditācija. Medības ir arī darbs! Ieguldījums ir lielāks par ieguvumu, bet tas ir tā vērts! Mēs gādājam, lai meža dzīvnieki lauksaimniekiem un mežsaimniekiem nenodara postažu, ieguldām infrastruktūrā, ceļam medību torņus, taisām barotavas.”

Pirms pāris nedēļām Jaunjelgavas ielās parādījās lūsis. Tas ir plēsējs, viņa darbības nevar prognozēt. Tagad raisījušās diskusijas par lūšu medīšanas aizliegšanu. Mežā mītošo dzīvnieku skaita kontrolēšana ir nepieciešama, un mednieks ir instruments, ar kā palīdzību to var panākt. Nav tā, ka mednieku interesēs ir tikai dzīvnieku nomedīt. Man dzīvē ir bijušas dažādas situācijas. Esmu sēdējis gaides medībās kokā, kad virs manis kokā sēž lūsis. Tas bija laikā, kad lūšus medīt nedrīkst. Faktu par lūsi virs galvas konstatēju medību beigās, kad tas ar skaļu šņācienu izrādīja savu neapmierinātību, ka iztraucēju medības. Tikai pēc kāda brīža saproti, kas varēja notikt, ja šim dzīvniekam būtu bijuši citi nodomi tajā vakarā. Kādreiz medīt bija cienījams vaļasprieks, nepieciešama profesija, tagad mūs cenšas pataisīt par asinskāriem slepkavām, kas šauj visu, kas kustas,” pārdomās dalās Edgars.

Pandēmija liekilgoties pēc kuplākas sanākšanas
Šonedēļ Edgars atzīmēja 30. dzimšanas dienu. Skaitlis nav liels, jubilārs jūtas jauns un mundrs, taču radinieku izteicieni par ieiešanu ceturtajā gadu desmitā liek aizdomāties. Svētku vērienīga atzīmēšana ar pompozitāti Edgaram šķiet lieka. “Labprātāk svinu mierīgi tuvāko ģimenes lokā. Tomēr tagad varbūt arī neatteiktos no lielākas ballītes. Līdz ar pandēmiju dzīve norimusi. Esam nošķirti no draugiem un pārējās ģimenes, satikties nedrīkstam. Ilgojos pēc spēļu vakariem, teātra apmeklējumiem un citām savulaik ierastām ikdienas gaitām. Pietrūkst ceļošanas. Vismaz reizi gadā braucu uz ārzemēm, tagad iespēju robežās ceļojam pa Latviju. Brīžiem šķiet, ka ir tikai darbs un mājas. Bērna ienākšana izkrāsojusi ikdienu košāku.”

Staburags.lv ARHĪVS

Nerātnis ar teicamu reputāciju

Kategorijas