Ielidot mākoņos nav vēlams

2021. gada 16. aprīlis 13:47

163

Vērojot putnus, kurš gan neaizdomājas par lidošanu? Var iekāpt lidmašīnā, uzticēties pilota prasmēm, bet var arī pats sev būt pilots un lidmašīnas vietā ļaut sevi uz augšu celt ar kaut ko gaisa pūķim līdzīgu. Skrīverietis Ēriks Mikštas pirms nedaudz kā divdesmit gadiem izvēlējās šo variantu un principā lidošanai pakārtoja dzīvi. No Rīgas apkaimes pārcēlās uz Skrīveriem, brīvdienās, jo īpaši vasarā, viņu noteikti biežāk var satikt debesīs nekā uz zemes.

Varbūt, šo interviju izlasot, turpmāk citādi skatīsies uz mākoņiem, vēju, negaisu. Ja nesaņemsies pats atrauties no zemes, tad, iespējams, pavērsies citi domu apvāršņi un vasaras debesīs pamanīts košs paraplāns būs kļuvis pazīstamāks, tuvāks, saprotamāks nekā līdz šim.

Skrīveri pievilka divreiz
— Kāpēc par dzīvesvietu izvēlējāties tieši Skrīverus?
— Vēsture ir tāda — esmu madlienietis, Smiltenē mācījos veterināriju, nedaudz pastrādāju šajā profesijā, bet pārsvarā darbojos ar dažādiem privātiem biznesiem. Tas bija ap 2000. gadu, kad radio dzirdēju stāstu par zēniem, kas pie Rīgas, Spilves pļavās, darbojas ar lidošanu, un nolēmu tur aizvest dēlu. Uz vietas satiku divus, kas kā karlsoni lidoja ar motorizētu paraplānu. Mans puika toreiz uz lidošanu neuzķērās, toties aizrāvos es. Dzīvoju Ogrē un braukāju uz Skrīveriem, uz pilskalnu, no kura var labi iesākt lidojumu ar paraplānu. Lai tik bieži nevajadzētu braukāt, nopirkām šajā pusē īpašumu, citu, ne “Lāčausis”, māju, kurā ar ģimeni dzīvoju pašlaik. Toreiz, lai lidošana būtu drošāka un arī skats uz Daugavu pievilcīgāks, kopā ar domubiedriem nozāģējām dažus kociņus, krūmiņus. Rezultātā arī pie mājas izveidojās diezgan laba vieta lidošanai. Īpašums bija ņemts kredītā, izlēmām, ka to tomēr nevēlamies turpināt maksāt, un pārdevām. Pircējs ātri vien uzradās. Divus gadus atkal dzīvojām Ogrē. Atsākām meklēt jaunu māju, izvirzījām trīs galvenos kritērijus — tai jābūt pie ūdens, pie pakalna un pie mājas jābūt pietiekami lielam laukam, lai varētu palidot ar ko lielāku par paraplānu. Rezultātā atgriezāmies pie Skrīveriem un šīs, toreiz ļoti nolaistās “Lāčauss”. Kopā ar citiem lidotājiem vēlreiz sarīkojām talku un novācām daļu no pilskalna apauguma.

Lidošana labāka par seksu
— Tātad Latvijā nav daudz vietu kā Skrīveri, kur varētu lidot?
— Otra laba vieta ir Jūrkalne, 10 km ap to, no stāvkrasta. Ar paraplānu var lidot, ja vējš to nes uz augšu. Daugavpilī un Rumbulā lido ievelkot ar viņču, šūpojies un celies uz augšu. Rēzeknes pusē ir vieta Varnaviči, kur var lidināties. Pēdējā laikā lidošanai populāri kļuvuši Saulkrasti. Pārējās vietās lidojumu var sākt ar vinčas palīdzību. Ir aktīvā un pasīvā vinča. Aktīvā ir ar kādu dzinēju lauka otrā galā, kas velk trosē piesietu paraplānu, bet pasīvā, kad trose atrodas uz kāda velkamrīka, piemēram, automašīnas, kvadricikla.

— Klausoties specifiskos terminus, domājams, ka lidošanu esat apguvis kursos vai tamlīdzīgi.

— Sākumā mācījos pie vietējiem lidotājiem Latvijā, Daugavpilī, pie instruktora Sergeja Samuilova, vēlāk intensīvi pabraukāju pie ārzemju gudriniekiem, pie Krievijas, Slovākijas čempiona. Iemācoties lidošanas pamatus, ar Latviju ir par maz, jābrauc uz lielajiem kalniem. Tur gaisa plūsmas ir plašākas, nopietnākas, un emocionāli ir atšķirība karāties kilometru, divus vai pat trīs tur, augšā.

— Kāpēc vispār ir nepieciešamība lidot?
— Tā var jautāt par visām lietām, ar kurām aizraujos, — bungas, ģitāra, akmeņi, zirgi, aktinīdijas, dzērvenes, kombaini, metālapstrāde. Nenopietnā atbilde ir — lidošana ir labāka par seksu, jo ilgāka.

Iziešana no komforta rāmjiem
— Paraplāns, manuprāt, ir bīstamākā no šīm visām.
— Arī ar mašīnu braucot, sarežģītā situācijā palaižot vaļā stūri, kļūst bīstami. Ja lidojot kādā neparastā situācijā izdari muļķības, tad ir bīstami. Savā ziņā tā ir iziešana no komforta rāmjiem. Izaicināt sevi jaunajam, izbaudīt sevi citos apstākļos, nezināmajā. Tas man patīk. Lidošana ir diezgan ekstrēma iziešana no ierastā komforta. Manuprāt, dzīvē visu laiku kaut kas jādara, jāmācās kas jauns. Varētu mācīties lidot ar reaktīvo lidmašīnu, bet maciņš neļauj, kā arī izvēles nosaka vide, kurā ko var vai nevar darīt. Vai lidošana nozīmē adrenalīna ķeršanu? Braucot ar mašīnu līkumā ar atļauto ātrumu, adrenalīna nav. Ja piemet desmit kilometru stundā klāt, ir. Bet nākamā reize, braucot ar šādu ātrumu, jau būs pierastāka. Ar lidošanu tas pats. Kaut ko darot vairākas reizes, kļūst garlaicīgi. Kāds mūsu paziņa stāstīja, ka bērnu no divu gadu vecuma jau ņēmis līdzi lidojumos. Tagad viņam četri, no augstuma nebaidās.

— Kad pats visu labi apguvis, var sākt citus mācīt?
— Nesen man piezvanīja kāda ģimene no Skrīveriem, un trīs cilvēki pieteicās apmācībām. Sākumā bija grūti, vairākas stundas paskraidīja ar paraplānu, bet drīz vien sāka arī lidot. Mācās ātri. Cilvēki ir dažādi — vieni palido un tomēr izlemj par labu burāšanai, citi pamācās, paņem pauzi un vēlāk sabīstas, nelido. Ir kategorija, kas slikti apgūst pamatus, pat elementāru paraplāna noturēšanu uz zemes. Latvijā lidošanu var apgūt kursos, un apmācība maksā no 1200 līdz 1500 eiro. Pēc kursiem var iegūt apliecību. Paraplānu, iekari, rezerves izpletni, lietotu komplektu, kas noderēs iesācējiem, var iegādāties par aptuveni 1000 eiro. Vēl nepieciešams pamata komplekts — zābaki, ķivere, cimdi. Vasarā noderēs arī brilles, jo mušas lido acīs. Paraplāna spārnu audums iztur apmēram 200 stundu lidojuma laiku. Saules ultravioletās gaismas ietekmē tas bojājas, palielinās materiāla caurlaidība.

Nopietnāks komplekts maksā ap 5000, spārns vien ap 3500. Labi, ja ir aparāts variometrs, kas rāda augstumu, atrašanās vietu.

Jānoķer siltā gaisa stabs
— Kāds bija pirmais lidojums?
— Iesākumā paskraidīju pa Spilves lidlauku, kur Aleksejs un Valodja ierādīja pirmās lietas, tad aizbraucu uz Daugavpili, kur atrādījos, ka māku pacelt, paskriet, un mani ar vinču pacēla gaisā. Tas ir tas moments, kad, tēlaini sakot, tas “pampers” paliek slapjš vai sauss. Paliec tajā, ko dari, vai pārdomā. Sākumā pacēlos kādus 200— 300 metru no zemes. Ja redz, ka galīgas muļķības nedara, piemēram, pārbīstas un sāk bremzēt, tad ceļ, cik augstu var uzcelt. Jebkurš lidaparāts, ja tas nelido, tad krīt. Tāpat ar paraplānu. Paraplāns atšķiras no izpletņa ar to, ka tam grimšanas kvalitāte ir labāka. Parastais izpletnis uz leju iet straujāk.

— Ar paraplānu var nolidot lielu attālumu?
— Daugavpilieši stāstīja, ka uzņēmuši ap 3,2 kilometru augstumu un nolidojuši ap 200 kilometru. Lidojuma attiecība ir apmēram 1:10 — viens kilometrs uz augšu ļauj nolidot ap 10 kilometru attālumu. Lidojuma ātrums nav diži liels — startā ap 40 km/h. Kad šogad Skrīveros bija termiskā diena — aktīvas augšupceļošās siltā gaisa straumes —, viens no lidotājiem aizlidoja līdz Madlienai. Dēls arī aizrāvies ar lidošanu, pētīja informāciju internetā un atrada, ka kalnainos apvidos cilvēki pat uz darbu lido ar paraplānu. Termiks ir līdzīgs sēnei — apakšā to neredzi, bet augšā tam ir mākonis. Lidotājam jānoķer šis siltā gaisa stabs un jāuzturas tajā, jāmāk neizkrist laukā. Viens ierobežojošais faktors ir mākoņa bāze — cik augstu tas ir. Otrs faktors: drīkst — nedrīkst jeb gaisa telpas ierobežojumi. Ogrē tie ir 300 metri, Skrīveros 3000 pēdas — gandrīz kilometrs, un virzienā no Lielvārdes, kur ir aviācijas bāze, atļautā augstuma izmaiņa sākas pie dendroloģiskā parka. Augstuma ierobežojums noteikts tāpēc, ka ir zonas, kur citi lidaparātu piloti vadās pēc vizuālās kontroles. Virs atļautā augstuma, piemēram, lidmašīnu piloti var pāriet uz autopilotu. Protams, ka vieglāk ir kaut ko aizliegt nekā vadīt. Citādi vajadzētu saskaņot ar kādu, piemēram, dispečeru, ka es tagad lidoju divu kilometru augstumā, par to būtu jāinformē citi.

Labāk tālāk no negaisa mākoņiem
— Vai ar paraplānu var ielidot mākonī?
— “Čaiņiki”, kā mēs saucam tos, kas lidošanas tehniku nav iemācījušies līdz galam, var. Noteikumos rakstīts, ka mākoņos nedrīkst ielidot. Pirmkārt, zūd orientācija. Ja startē nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, pirms negaisa, parastais mākonis var pārvērsties par negaisa, kas rauj augšā daudz ātrāk. Dzirdēti stāsti par to, kā ierauj mākonī. Arī augstums tad var būt daudz lielāks, pat 5 — 8 kilometri. Pirms negaisa ceļ ļoti labi, var ālēties, taisīt visādas figūras, un vienā tādā reizē pamanīju, ka HES pusē izveidojies traks mākonis, tur jau līst. Palika neomulīgi.

— Augšā ir arī putni. Gaisa telpu kaut kā sadalāt?
— Putni tomēr ir profesionāļi, labi orientējas gaisa strāvās, pēc viņiem var redzēt, kur ir termiks. Kad startē, termiku neredzi, jāorientējas pēc zāles, ūdens, lapu kustības, mākoņa ēnas uz zemes, u. c., ko redzi. Parastā lidojumā paraplāna grimšanas ātrums var būt ap metru sekundē, jāskatās, kas notiek apkārt. Garām var lidot zirneklis, pieneņu pūka vai var pamanīt, ka netālu grozās putns. Tās ir pazīmes, kas rāda, ka līdzās ir augšupvērstā gaisa strāva. Virs ūdens esot, var orientēties pēc ūdens virmuļošanas, kas nozīmē, ka tajā vietā ir sūciens uz augšu. Blakus termikam ir lejupejošā gaisa straume. Lidojot termikā, var pacelties augstāk, izejot no termika lido ar pazeminājumu ap 1m/sek.

— Lidojot mainās domāšana, skatiens uz vietām, tās ieraugot no augšas?
— Ir vietas, kuras no augšas var pamanīt, cik nesakoptas tās ir. Tā vien gribas uz spārniem uzrakstīt kādu paziņojumu, piemēram, “Morāles kontrole”, lai cilvēki pamana un sakopj. Gadās pamanīt vietas, kurās nav būts, ceļus, pa kuriem nekad nav braukts.

Staburags.lv ARHĪVS

Ielidot mākoņos nav vēlams

Kategorijas