Pārvarot grūtības, manāma izaugsme

2021. gada 13. aprīlis 13:19

581

Šogad jau vienpadsmito reizi tiks pasniegta Viļņa Plūmes piemiņas stipendija talantīgo Aizkraukles jauniešu atbalstam studiju laikā. Šis mācību gads ir neparasts abiem jaunākajiem stipendijas saņēmējiem Veronikai Karevai un Kristeram Kokaram, kuri savu pirmo studiju gadu aizvada attālināti.

— Iepazīsimies! Ko šobrīd studējat, un kā jums klājas?
Veronika: — Studēju arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē. Sākumā bija diezgan sarežģīti pierast pie studijām, bet šobrīd esmu pilnībā iejutusies. Studijas ir samērā izaicinošas un darbietilpīgas, bet, pārvarot dažādas grūtības, jau manāma liela izaugsme gan personīgajā, gan profesionālajā jomā. Pārsteidza tas, cik atsaucīgi bija mani kursabiedri un vecāko kursu studenti.

Kristers: — Studēju fiziku Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē. Studijas būtu dinamiskas un daudzveidīgas, ja vien pasauli nebūtu apķērusi pandēmija, bet, arī par spīti visiem ierobežojumiem, katra diena ir interesanta, un iemācos ko jaunu. Ja pirmais semestris bija vairāk izlīdzinošs, lai studentiem ar mazākām priekšzināšanām būtu iespēja “noķert” pārējos, tad otrajā semestrī ir jūtami “piegriezts skābeklis”, taču arī šāds izaicinājums nenāk par sliktu. Kopumā brīžiem ir pārāk viegli, brīžiem pārāk grūti, bet visu laiku interesanti.

— Šis pavisam noteikti ir bijis ļoti netipisks mācību gads. Kāds tas izvērties dzīvē, un kādi plusi un mīnusi ir tādam studiju veidam?
Veronika: — Šīs negaidītās situācijas dēļ kā jau visiem studentiem mācības nenotiek klātienē. Manuprāt, mācīties attālināti nav tik efektīvi, bet klausīties lekcijas mājas apstākļos ir daudz ērtāk. Daudzas lekcijas arī tiek ierakstītas, ir iespēja tās vēlāk vēlreiz noklausīties, ko, mācoties klātienē, nebūtu iespējams izdarīt. Viens liels pluss, ko vēlētos pieminēt, — pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi.

Klausoties lekcijas, ir jūtama pozitīva attieksme un profesionālā kompetence, tas vairo manī cieņu un interesi par arhitektūru. Vienmēr kopīgi meklējam risinājumus, lai šis mācību gads būtu efektīvāks un produktīvāks. Pašai mācības sagādā lielu baudu, katrs priekšmets profesijai dod klāt jaunas zināšanas un atziņas. Mīļākais un svarīgākais priekšmets ir projektēšana, kur arī lielākā laika daļa tiek patērēta. Šajā kursā mēs iejūtamies tektonisko objektu radīšanas un realizēšanas procesā, piespiedu kārtā esmu jau apguvusi vismaz trīs jaunas programmas. Kā jau visiem studējošajiem viens liels mīnuss ir laika trūkums. Daudzas naktis ir pavadītas, lai ne tikai iekļautos paredzētajā termiņā, bet to izdarītu arī diezgan kvalitatīvi.

Kristers: — Ļoti laimējās, ka pirmos mēnešus vēl paspējām pavadīt klātienē — gan pirmkursnieku nometnē, gan iesvētībās izdevās iepazīt fizmatu studentiju. Mēs pat paguvām izveidot studiju grupiņu, kurā ne tikai palīdzam mācībās un dalāmies ar zināšanām savā starpā, bet arī motivējam cits citu. Tieši motivācija sagādā lielākās grūtības skolēniem un studentiem, īpaši attālināto mācību laikā, ko pierāda arī manāmi palielinātais atbirums pēc pirmās sesijas. Ir, protams, arī plusi attālinātajām mācībām — lielāka kontrole pār sava laika ieplānošanu, lekciju vari apmeklēt no gandrīz jebkuras atrašanās vietas —, taču bez pašdisciplīnas arī tie var pārvērsties defektos. Kopumā attālinātās mācības trenkā mazuma un nepilnības piegarša; pat visi iespējamie digitālie palīgrīki nespēj kompensēt cilvēciskā kontakta trūkumu.

— Vai, par spīti mācībām un Covid-19 ierobežojumiem, ir atlicis arī laiks hobijiem vai citām sev interesantām lietām?
Veronika: — Mana pieredze liecina, ka, lai prāts varētu risināt problēmas un radīt idejas, ir vajadzīga fiziskā slodze, tādēļ cenšos diezgan aktīvi sportot. Nesen pat atsāku nodarboties ar jogu. Daudzi uzdevumi, ko uzdod universitātē, ir jāpilda datorā, tādēļ, lai mazliet izvēdinātu prātu, bieži vakaros pastaigājos. Tieši šajās vakara pastaigās rodas visinteresantākās idejas.

Cenšos būt arī sociāli aktīva ar savu jauniešu biedrību “Morfejus”. Nesen pat sanāca izveidot mazu pārsteigumu pilsētai Valentīndienā. Plānojam jau citus pasākumus ne tikai Aizkrauklē, bet arī citos novados! Šogad arī piedalos ASV programmā “Southerwesternship Advantage”, kas aizsākās pērn vasarā un ir mērķēta uz izaugsmi un attīstību. Katru nedēļu notiek apmācības gan ar veiksmīgiem uzņēmējiem, gan ar savu mentoru. Redzu šo iespēju kā nākamo soli sevis pilnveidošanā.

Kristers: — Tā kā mani hobiji pārsvarā ir izteikti sociāla un komandas rakstura, pandēmijai tos ir izdevies nobeidzināt pamatīgi. Ne koncerti, ne mēģinājumi nav atļauti, un arī attālinātie grupu mēģinājumi ir tāda pļāpāšana vien (pat ar visām attīstītajām tehnoloģijām ir grūti nodrošināt attālinātu zvanu bez jūtamas aizkaves).

— Kāds atbalsts tev ir šī stipendija, un vai jūti arī saikni ar pašu ģimeni un citiem stipendiātiem?
Veronika: — Būt vienai no Plūmes piemiņas stipendiātiem ir patiesi liels gods un motivācijas avots. Man ir ļoti svarīgi, lai tā ar mani lepotos. Diemžēl karantīnas dēļ nav bijusi liela iespēja bieži tikties, bet, neskatoties uz to, ir jūtams liels atbalsts un uzticība. Pati stipendija ir atvieglojusi mācības, nav jāuztraucas par finansiālo situāciju, un visa enerģija ir atvēlēta kvalitatīvam mācību procesam. Par šo atbalstu esmu bezgalīgi pateicīga.

Kristers: — Stipendija ir milzīgs atvieglojums — vismaz viens ikdienišķo rūpju avots ir mazināts, un varu koncentrēties mācībām tā vietā, lai uztrauktos par finansēm un darba meklēšanu (lai gan pat kā pirmkursniekam fiziķos ir vairākas iespējas atrast darbu kādā no institūtiem).

Man ir milzīgs prieks, ka mums izdevās tikties gan pasniegšanas ceremonijā, gan stipendiātu un ģimenes pasākumā vasarā. Diemžēl pandēmijas ietekmē ir izpalicis tuvāks kontakts, bet tieši tāpēc ar vēl lielāku nepacietību gaidu nākamās tikšanās reizes!

— Ar kādu skatu raugies nākotnē — gan īslaicīgi par pandēmiju un studijām, gan par savu nākotni un savas jomas izvēli?
Veronika: — Pozitīvi skatos nākotnē, ticu, ka šī situācija drīz atrisināsies un būs iespēja atkal atsākt aktīvo dzīvesveidu. Studijas man ir pierādījušas to, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā, mani ļoti saista arhitektūra, un ceru, ka nākotnē šīs emocijas kļūs vēl spilgtākas. Šobrīd diezgan ambiciozs mērķis ir kļūt par ļoti teicamu savas profesijas pārstāvi. Jau apzinos, ka būs jāiegulda liels darbs un negulētas naktis. Bet mani smags darbs nebiedē, jo izaugsme seko tikai pēc grūtībām.

Kristers: — Ja ikdienas dzīvē esmu vairāk reālists, tad vispārējā dzīves un nākotnes skatījumā es ieņemu pozitīvas pozīcijas un esmu cerīgs. Esmu apmierināts ar izvēli studēt fizmatos un izbaudu plašo virzienu klāstu, kuros varētu doties nākotnē. Laika gaitā esmu sapratis, ka cilvēki apkārt ir daudzkārt svarīgāki nekā vieta vai apstākļi, turklāt mana fakultāte izcili aizpilda vismaz divarpus no šiem kritērijiem.

Arī vispārējais Covid skatījums man ir (vismaz manā izpratnē) optimistisks. Ticu, ka nākamais mācību gads jau būs gandrīz normāls, un 2022. gada sākumā uz pandēmiju atskatīsimies vairs kā uz sliktu sapni.

— Mazs novēlējums visiem studentiem šajā gadā.
Veronika: — Ķeriet visas iespējas aiz astes! Pašlaik ir grūti domāt pozitīvi, bet meklēt jaunas aktivitātes, cilvēkus un iespējas ir tas, kas tev iedod dzirksteli darboties. Izkāpjot no komforta zonas un patstāvīgi meklējot iespējas, kā augt un attīstīties, ir veids, kā sevi izcelt no ikdienišķā un monotonā.

Kristers: — Fizmatiem ir tāds īpašs un vienkāršs sauklis vai, drīzāk, mantra: “Man ir grūti.” Mēs to valkājam uz krekliem, mēs to rakstām dienasgrāmatās, un, lai arī tas dažiem izklausās pēc palīdzības sauciena, es uz to vairāk skatos kā uz lepnuma un iedrošināšanas vārdiem — kad apkārt redzi citus, kas atklāti atzīst, ka viņiem arī ir grūti, tu saproti, ka neesi vienīgais.

Staburags.lv ARHĪVS

Pārvarot grūtības, manāma izaugsme

Kategorijas