Intervija ar kādreizējo aizkrauklieti Eviju Klešniku, kura dzīvo ASV

2021. gada 13. aprīlis 16:27

832

Intervija ar kādreizējo aizkrauklieti Eviju Klešniku, kura dzīvo ASV

Intervija ar kādreizējo aizkrauklieti Eviju Klešniku notiek neierastā laikā — pavēlās vakarstundās. Tas tāpēc, ka mēs esam katra savā pasaules pusē. Es — Aizkrauklē, Evija — Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad mēs jau atskatāmies uz aizvadīto dienu, Evijai sākas darba cēliens un brīvākā brīdī viņa atbild uz maniem jautājumiem.

Iegūst stipendiju

— Kā nokļuvāt ASV?

— Latvijas Universitātei bija stipendiju programma ar Rietummičiganas Universitāti, un 20 gadu vecumā es vinnēju stipendiju doties uz ASV, Kalamazū.

— Kad tas bija?

— 1995. gadā.

— Kādā studiju programmā mācījāties?

— Latvijas Universitātē — divus gadus starptautiskās ekonomiskās attiecības. Rietummičiganas Universitātē vispirms ieguvu bakalaura grādu biznesa finansēs, pēc tam maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā ar fokusu uz finansēm un IT.

Starp bakalaura un maģistra programmām vienu gadu strādāju Latvijā uzņēmumā “Latvijas Gāze”. Pēc tam viens no Kalamazū profesoriem palīdzēja iegūt asistenta vietu, un tas nosedza maģistra studiju maksu. Profesora asistenta pienākumos ietilpa finanšu fondu analīzes, kursu materiālu sagatavošana un citi darbi. Tajā laikā tā bija milzu iespēja — dabūt 15 000 dolāru stipendiju gadā!

— Tas bija pietiekami?

— Tas nosedza mācības. Ar asistenta algu un visādiem papildu darbiem pietika dzīvošanai.

— Nebija bail tik tālu vienai pašai doties?

— Nē. (Smejas.) Man ceļošana sagādā patiesu prieku.

Starp pasaules studentiem

— Jums šķita, ka esat pieņemta tajā vidē?

— Jā. Amerikas universitātēs mācās cilvēki no visas pasaules. 20—30 dažādu tautību pārstāvji studē, strādā un izklaidējas kopā.

Man bija uztraukums par to, kā visu apvienot — labas sekmes, asistenta darbu, mājaslapu veidošanu utt. Pieņemšana vidē nevienam nav problēma. Maģistra studiju laikā dzīvoju ģeoloģijas profesoru ģimenē, kur bija iespēja satikt interesantus cilvēkus, ceļot.

— Vai pietrūka māju, ģimenes?

— Protams, ka pietrūka, sevišķi pirmajā gadā. Vasarās braucu uz Latviju, lai redzētu mammu, ģimeni, radus, draugus, Baltijas jūru. Lai izbaudītu kultūru — Dziesmu svētkus, Rīgu, mazās kafejnīcas. Un Daugavu, Aizkraukli!

Netīšām nonāk IT jomā

— Tomēr kādā dienā izlēmāt, ka paliksiet Amerikā?

— Maģistra studiju laikā uzņēmumā “Whirlpool” man piedāvāja labu darbu. Es sāku strādāt “Whirlpool IT”, vadīt projektus. Viņi nokārtoja man zaļo karti. Viena lieta veda pie nākamās, un šeit es esmu!

— Daļa sabiedrības aizbraucējus uzskata par tādiem kā nodevējiem — kamēr citi cīnās Latvijā, viņi dzīvo labi citās valstīs. Ko jūs šādiem soģiem teiktu?

— Mēs visi visās pasaules malās cīnāmies. IT darbi ir ienesīgi, bet ir daudz jāstrādā. Māmiņu atvaļinājums Amerikā ir četras — sešas nedēļas, nevis viens — divi gadi. Es lidoju uz Meksiku vadīt SAP projektus “Whirlpool”, kad pirmajam bērnam bija 10 nedēļas. IT sistēmu problēmu zvani pienāk jebkurā diennakts laikā, jebkurā atvaļinājuma dienā utt. Man liekas, ka es esmu šeit vairāk piedzīvojumu pēc (man patīk Amerikas plašumi un iespēja redzēt pasauli), noteikti ne ērtas, vieglas dzīves meklējumos. Es varētu arī dzīvot Latvijā — ja būtu līdzīgas iespējas darīt lietas globālā mērogā.

— Ielūkojoties jūsu “Facebook” CV, šķiet, galvu reibinoša karjera...

— Vienkārši darbs globālajās kompānijās. Man liekas, ka šāds apzīmējums der tiem, kas dibina un vada savus uzņēmumus. Cepuri nost tiem drosminiekiem!

— Kā vispār veidojās jūsu karjera?

— Labs jautājums. Es sākumā gribēju veidot karjeru finanšu un grāmatvedības jomā un darboties globāli. Tad es sāku veidot mājaslapas un datubāzu projektus, lai nopelnītu kabatas naudu studiju laikā. Pirmais nopietnais darba piedāvājums bija IT. Tā netīšām un neplānoti nonācu IT industrijā. Intereses pēc pamācījos dažas programmēšanas klases papildus MBA programmai. Vienu brīdi domāju, ka es varētu strādāt par finanšu tirgus akciju analītiķi. Es kaut kur biju izlasījusi, ka labākie finanšu analītiķi ir arī labi programmētāji. IT bija interesanta papildu lieta. Un 2000. gadā visus pēc kārtas ņēma darbā IT, ieskaitot mani.

— Kad studējāt, Latvijā IT vēl bija “bērna autiņos”. Laikam bijāt tālredzīga, saprotot, ka šai jomai ir nākotne?

— Kas attiecas uz tālredzību un skatīšanos nākotnē, IT un mākslīgā inteliģence turpināsies attīstīties nākamos 10 — 20 gadus, bet medicīnas un gēnu studēšana attīstīsies daudz ātrāk. Mēs esam šī cikla pašā sākumā. Iesaku bērniem mācīties kaut ko šajā jomā un eksperimentēt ar jauniem konceptiem un idejām. Latviešiem labi padodas tehniskās zinātnes, tikai jādarbojas.

Darbs satuvina ar Aizkraukli

— Pašlaik strādājat uzņēmumā “Jeld-Wen”?

— Jā. Ziemeļkarolīnā. Vadu sistēmu integrācijas ražošanas, finanšu, loģistikas sfērās.

— Vai tas kādā veidā satuvina ar Aizkraukli?

— Visi ilgtermiņa IT integrāciju plāni iekļauj Latviju un Aizkraukli, un komanda parasti par to priecājas. Kolēģi Lī un Maiks allaž piebilst: “Tur Evijai mamma un tētis dzīvo.”

— Kā paiet jūsu ikdiena?

— Tagad, kovidlaikā, 80—90% “Zoom” konferenču zvanos. Izņēmuma gadījumos, kad plānojam sistēmu izmaiņas un jāredz saikne starp fizisko un elektronisko realitāti, dodamies uz rūpnīcām. Lielāko daļu laika visi strādā no mājām. Pirms pandēmijas strādāju centrālajā birojā Šarlotē, Ziemeļkarolīnā.

— Kad darba laiks beidzies, tad...

— Darba laiks saplūst kopā ar visu pārējo laiku, jo pēc pieciem sākas Austrālijas un Indonēzijas “Zoom” konferenču zvani, kur mums arī norisinās projekti.

Es parasti mēģinu pierunāt kādu ģimenē pagatavot vakariņas, lai varētu noskriet 5 km pa mūsu vietējo kalnu (es dzīvoju Minerālspringsas kalnā). Dažreiz viņi ir ar mieru gatavot un dažreiz nav. Tad pati gatavoju vakariņas.

— Darbavietā ir nepārtraukts plānošanas process. Vai arī pārējo dzīvē var izplānot?

— Runājot par plānošanu un komunikāciju, tā ir ļoti svarīga lieta, ja strādā ar simtiem cilvēku un globālām komandām. Starp citu, “Harvard Business Review” bija labs pētījums, ka visbiežāk vinnē tās komandas, kas vislabāk komunicē, nevis gudrākās, stiprākās vai ātrākās.

Brīvdienās visi kopā

— Pastāstiet par savu ģimeni!

— Man ir divi bērni — Ērika un Arianna, un vīrs Santis, kurš arī ir IT speciālists. Mājās ir diezgan liels haoss, lai to visu apvienotu, bet mēs vienmēr atrodam laiku doties kalnos, lidot kaut kur brīvdienās un atvaļinājuma laikā un redzēt pasauli. Bērni ir gudri un neatkarīgi, tā ka viņu sekmes nav jāuzmana. Katram ir savs draugu pulks (paiet laiks, vizinot viņus apkārt, jo sevišķi pirms un pēc Covid), hobiji (kaitošana, zīmēšana, videospēles utt.), bet nedēļas nogalēs mēs esam kopā un dodamies pārgājienos.

— Spriežot pēc vārda, vīrs ir latvietis?

— Jā, Santis ir latvietis — no Kurzemes, arī mācījās Kalamazū. Santis studēja ģeologos un sākumā strādāja naftas industrijā Teksasā, bet vēlāk arī pievērsās IT.

Es ieviešu SAP IT programmas, savukārt viņš darbojas “PeopleSoft/Oracle” programmatūras jomā. Tie ir milzīgi konkurenti, tā ka par to ir vienmēr liels joks pie vakariņu galda. Es parasti nomainu iepriekšējās “Oracle” versijas uz SAP, un Santis to komentē.

— Mājās latviešu valoda ir goda vietā?

— Tur ir jāpiestrādā. Bērni pietiekami saprot, lai no viņiem nevarētu neko noslēpt, bet viņi runā angliski. Ja vajag, Ērika tiek galā, sarunājoties latviski, bet tam netika atvēlēts pietiekami daudz laika. Vajadzēja darīt vairāk.

— Klusībā domājat latviski vai angliski?

— Abās valodās.

— Jūs tagad dzīvojat Ziemeļkarolīnas štatā.

— Jā, mazā pilsētiņā Valdesē. Mēs dzīvojam ārpus pilsētas, uz liela kalna. Tehniski skaitās Valdese, praktiski — Minerālspringsas kalns. Mēs šo vietu, arī māju izvēlējāmies skata dēļ. Es redzu pa logiem Vectēva kalnu (Grandfather’s Mountain), kas ir 1812 metru augstumā — tas ir otrs augstākais Ziemeļkarolīnas kalns. Minerālspringsas kalna nosaukums (Mineral Springs Mountain) radies no maza kalnu avotiņa, kas gadsimta sākumā tika reklamēts kā atpūtas vieta dabā. Kalnu mājās ir daudz darba (jumts jālabo, balkona malas jāpārkrāso, baseins jātīra katru dienu, jo lapas un zīles krīt iekšā), bet skats laikam ir tā vērts.

Politizēšana bija kļūda

— Jau vairāk nekā gadu pasaule dzīvo Covid ēnā. Arī ASV statistika ir satraucoša. Kāda tagad ir jūsu ikdiena?

— Covid iespaidoja visus un visu pamatīgi. Bērni joprojām mācās “Zoom” konferences zvanos. ASV beidzot vakcinācijas programma uzņem ātrumu (pēdējais cipars bija 48 miljoni — tas ir 11 procenti). Bet vajadzēja to darīt vēl ātrāk. Zinātniekiem bija jādod vairāk balss tiesību pirms gada. Politizēšana bija kļūda.

— Latvijā saslimstības līmenis īpaši nemazinās. Spēkā ierobežojumi, kas dažkārt nav izprotami un cilvēkos raisa pretestību. Kā ir pie jums?

— Latvijai gāja labi sākumā, kad vīrusa bīstamību uztvēra nopietni. Pēc tam parādījās “kovboji” un neuzmanīgie, ziemas laikā visi bija telpās, un rezultāti vairs nav labi. Ar tiem ierobežojumiem ir tā, ka dzīve jādzīvo un bizness jāveicina, bet praktiskie ierobežojumi ir jāņem vērā. Mums bija daudz “kovboju” jau no paša sākuma! Tā ir ASV kultūras daļa…

Mēs strādājām un mazliet ceļojām arī pandēmijas laikā, bet daudz vairāk uzmanījāmies. Nebraucām uz Ņujorku, bet devāmies uz mežonīgām vietām, staigājām pa kalnu takām utt.

Es nevaru sagaidīt to dienu, kad dabūšu vakcīnu! ASV galvenais infektologs Dr. Fauci domā, ka mums visiem būs pieejamas vakcīnas aprīlī vai maijā.

— Ierobežojumiem līdzi nāk arī citas problēmas. Strādājot un mācoties attālināti, cilvēki sāk atsvešināties viens no otra.

— Tā ir problēma, īpaši bērniem un jauniešiem. Tiem, kas ir ekstroverti, ir grūti. IT strādājošie lielākā daļa ir introverti. Liela daļa IT strādājošo ir apmierināti, strādājot savā mājā kopā ar draugu datoru.

— Pandēmijas laiks ir arī jaunu iespēju laiks. Jūs tam piekrītat?

— Mums beidzot bija iespēja pavadīt laiku ar bērniem. To es novērtēju.

— Jums sportiskās aktivitātes nav svešas. Sports laikam jums ģimenē ir gēnos?

— Brālis ar sportu nodarbojas profesionāli (Evijas brālis Evars Klešniks ir profesionāls handbolists — aut.). Es to daru vairāk prieka pēc. Ziemeļkarolīna ir jauks štats ar kalniem, ūdenskritumiem un okeānu, un ir patīkami doties kalnu pārgājienos vai braukt ar ūdensdēli. Esmu skrējusi vienu pusmaratonu un vienu maratonu. Bet tas arī prieka pēc, bez nopietnas trenēšanās. Maratoniem vajag izvēlēties skaistas vietas — es biju Savannā un skrēju, fotografējot pilsētu.

Pienākumi nav zaķi

— Dzīvesprieks no jums starot staro. Jūs allaž esat tik pozitīva?

— Ja nopietni, šad un tad vajag darīt to, ko pats gribi, nevis to, ko no tevis citi sagaida. Pienākumi nav zaķi — neaizmuks. Pašam par sevi arī jārūpējas. Enerģija kaut kur ir jāatgūst. Nevar tikai tērēt.

Man tāpat kā visiem pārējiem ir apnicis pandēmijas laiks, un ir standarta stresori (projekti, pienākumi, mājas darbi utt.), bet nav nozīmes sūdzēties. Neviens to negrib dzirdēt! Amerikāņiem ir laba atbilde, ja kāds ilgi sūdzas: “Suck it up buttercup!” (Smejas.)

— Ko tas nozīmē?

— Aptuveni — uzvelc sevi augšā aiz štrumbantēm un turpini darboties, dārgais (dārgā)! Respektīvi — nav ko čīkstēt, un ar smaidu uz priekšu. Ja kaut kas nesanāk, mēģini citus variantus. Tomass Edisons 10 000 spuldzītes saplēsa, pirms atrada pareizo metodi gaismas spuldzīšu ražošanai.

— Amerikāņi bez smaida nav iedomājami.

— Tam ir vēsturisks pamatojums. Kādreiz visi staigāja apkārt ar ieročiem. Smaidīšana tika ieviesta kā komunikācijas veids. Man liekas, ka Austrumeiropā cilvēki domā, ka plaši smaida ciema idioti. Šeit tas ir signāls — es esmu draudzīgs vai draudzīga, tev uzbrukt netaisos (no ASV pirmsākumu laikiem), un es uz tevi skatos kā iespējamo klientu, partneri, vai draugu. Pozitīvi tas, ka Latvijā pēdējos gados sāk mazliet vairāk smaidīt. Tas ir super!

— Kas ir jūsu enerģijas avots?

— Es ceļoju — tālu, tuvu un bieži eju kalnu pārgājienos ar draugiem un ģimeni, nodarbojos ar ūdenssportu — peldu, vizinos ar ūdensdēli, SUP, kajakiem. Ja ir maz laika, bet gribas uz pāris stundām aizmirst realitāti, tad lasu zinātnisko fantastiku vai spiegu romānus. Ja man tiešām būtu visi iespējamie resursi (ja es būtu sasniegusi savus finanšu mērķus), es ceļošanai atvēlētu vairāk kā pusi sava laika. Es lidotu ne tikai uz bieži apmeklētām vietām, bet uz visām pasaules malām — uz Okeānijas salām, Āfrikas valstīm, Aļasku, Latīņameriku un citur.

— Kas ir jūsu veiksmes stāsta pamatā?

— Vajag darīt to, ko gribas darīt, un nekad nepadoties. Ja kāds grib tikt kādā sarežģītā programmā vai studiju jomā, vai darbā, tad vajag mēģināt līdz tam brīdim, kamēr sanāk — kaut 30 vai 50 reizes. Bet, ja patīk darīt kaut ko citu (audzināt vai mācīt bērnus, glābt vaļus, sakārtot dabu, veikt medicīnas izpēti), tad vajag darīt to. Galvenais, lai ir patiesa interese.

Paldies saku Aizkraukles skolotājiem (Bērzkalnei, Zēbergai, Krievai, Dreimanei, Lapiņai, Staklei, Dzilnai, Sirmacei, Līdumam, Labinskim un pārējiem), kas mums daudziem radīja interesi mācīties un motivāciju risināt problēmas.

— Ja vecumdienās rakstītu memuārus, ar kādiem vārdiem sāktu pirmo lappusi?

— Es esmu laivā Dienvidjūras salās, un šis ir mans stāsts… (Smejas.)

Pieturzīmes

◆ Dzimusi 1975. gada 14. jūlijā Aizkrauklē.

◆ Beigusi Aizkraukles 2. vidusskolu. Latvijas Universitātē studējusi starptautiskās ekonomiskās attiecības. ASV Rietummičiganas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu biznesa finanšu programmā un maģistra grādu uzņēmējdarbībā.

◆ ASV strādājusi uzņēmumos “Corning” un “Whirpool”. Pašlaik — uzņēmumā “Jeld-Wen” vada sistēmu integrācijas ražošanā, finansēs, loģistikā.

◆ Ģimene — vīrs Santis, meitas Ērika un Arianna.

◆ Vaļasprieki — ceļošana, grāmatu lasīšana, sportiskās aktivitātes.

Staburags.lv ARHĪVS

Intervija ar kādreizējo aizkrauklieti Eviju Klešniku, kura dzīvo ASV

Kategorijas