Dzimšanas diena — pavasara atskaites punkts

2021. gada 1. aprīlis 00:00

Sestdien, 3. aprīlī, gadi mainās skrīverietei Olgai Urtānei. Jau otro gadu dzimšanas diena aizritēs neierasti — pandēmijas apstākļos, kad nāksies pieņemt telefoniskus apsveikumus.

Arī mēs sarunājamies pa tālruni, un kopā ar Olgu ir mazais Emīls. Citos apstākļos puisēns būtu kopā ar saviem vienaudžiem bērnudārzā. Skrīveriete atbalsta savas draudzenes meitas ģimeni, un Emīls un Luīze ir bieži viesi viņas mājā.

Cieņa un bijība pret vecākiem
Olgai šūpulis kārts Latgalē — Rēzeknes novada Sakstagala pagastā. Ģimene bija svētīta ar trim atvasēm — meitu un diviem dēliem, Olgas brāļiem. Mamma strādāja pastā, tēta darba ikdiena pagāja kolhozā — vispirms galvenā grāmatveža, tad būvbrigadiera amatā. Laukos dzīvojot, neiztika bez piemājas saimniecības. Bija gan gotiņas un aitas, gan cūkas. Kā jau laukos, bērni vecākiem bija palīgi visos darbos. Arī Olga slauca un baroja govis, ravēja dārzus. “Kopš aizgāju studēt, Latgalē esmu tikai ciemojusies,” bilst jubilāre.

Pēc vietējās Sakstagala skolas beigšanas Olga turpināja mācības Viļānu vidusskolā. “1. klases skolotāja mums bija kā mamma. Es biju diezgan apzinīga un kārtīga skolniece, centos mācīties. Vidusskolas laiku atceros ar dalītām jūtām. Klasē bija skolēni no dažādām lauku skolām. Es neteikšu, ka skolas laiks bija pārāk viegls. Rītos un vakaros braukāju no Sakstagala uz Viļāniem, tad atpakaļ. Pēc tam mājas darbi — jābaro lopi, jāsanes ūdens. Mācījos vakaros,” atceras skrīveriete. “Vecāki mani nekad nepēra. Pret vecākiem bija cieņa un bijība. Mūsdienās bērniem tā nav. Ar mīlestību tiek audzināti, bet vecākus neklausa. Es mācījos un gribēju labas atzīmes, lai mamma būtu priecīga.”

Liepāja — mīlestība uz mūžu
Pēc vidusskolas absolvēšanas dzīves ceļš aizveda uz citu Latvijas novadu, tālu prom no mājām — uz Kurzemi. Olga kļuva par Liepājas Pedagoģiskā institūta studenti, jo bija nolēmusi mācīties par skolotāju. “Latviešu valodas skolotāja gribēja, lai studēju latviešu filoloģiju, taču jau 7. klasē zināju, ka būšu sākumskolas skolotāja. Nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi un, ja arī tagad vajadzētu izvēlēties profesiju, izraudzītos to pašu,” pārliecināta ir jubilāre. Studiju gadus viņa atceras ar sirsnību. Toreiz visi dzīvoja kopmītnēs. Mūsdienu jaunieši nelabprāt dzīvo kopmītnēs, meklē atsevišķus mitekļus. “Taču dzīve kopmītnēs bija pats brīnišķīgākais! Draugi ir saglabājušies līdz šim laikam, jau 40 gadu. Ar draudzenēm tiekamies, sazvanāmies. Cilvēcisko attiecību un studiju dēļ par Liepāju vislabākās atmiņas. Man tur ļoti patika — pati pilsēta, jūra. Liepāja ir mana mīļākā pilsēta. Vismaz divas trīs reizes gadā uz turieni braucu,” saka Olga.

Darba gaitas Olga sāka Madonas pusē — Mētrienas astoņgadīgajā skolā. Taču pēc gada atkal atgriezās Liepājā, lai studētu vēlreiz, šoreiz gan neklātienē. “Ar draudzeni iestājāmies defektologos. Piecu gadu vietā mācījāmies četrus,” stāsta jubilāre. Defektoloģijas studijas izvēlējās, draudzenes mudināta. Tagad šo nozari sauc par speciālo pedagoģiju. “Tas man dzīvē ir daudz noderējis,” atzīst jubilāre.

No tehnoloģijām neizvairās
Pēdējā studiju gadā Olga pārcēlās uz Aizkraukles pusi un sāka strādāt par logopēdi toreizējā Kokneses speciālajā internātskolā. “Sāku strādāt skolotājas Bružikas vadībā. Ļoti laba darbaudzinātāja un cilvēks,” teic Olga. Tomēr gribējās dzīvot tuvāk satiksmei, lai var biežāk aizbraukt uz teātri un apmeklēt citus kultūras pasākumus, un tā jau 35. gadu Olga sevi sauc par skrīverieti. Skrīveros, kā jau noprotams, darba ceļš atveda uz Andreja Upīša vidusskolu. Arī šajā mācību iestādē liktas lietā logopēdes prasmes. Vairāk nekā 20 gadu garumā skolotāja mācīja mazos sagatavošanas klases skrīveriešus. Pēc tam bija darbs ar sākumskolas bērniem. Tagad, lai arī pensionāre, darba gaitas turpina, mācot matemātiku 5. klases skolēniem.

Jau vairāk nekā gadu skolotāju darbadiena paiet pie datora, stundas vadot attālināti. Pērn attālināti strādāja ar 4. klasi, slodze bija lielāka un bija grūti. Šogad, kad stundu mazāk, attālinātais darbs pat patīk. Rudenī pabeidza kursus, lai varētu strādāt “Team” platformā. “Es no tehnoloģijām neizvairos, cenšos visu apgūt,” stāsta jubilāre.

Ceļotāja gars
Lūgta pastāstīt par saviem vaļaspriekiem, kā lielāko Olga nosauc ceļošanu. Izrādās, viņa labprāt organizē ekskursijas un dažādus kultūras braucienus savam draugu pulkam. “Braucam uz “GORU” Rēzeknē vai uz Liepāju. Vienmēr izpētu, ko pa ceļam varētu apskatīt. Nav nekas tāds, kas man galīgi nepatiktu. Man ne visai patīk šlāgeri. Jūtu, ka uz vecumu šādus koncertus varu klausīties. Televīzijā apsveikumu koncertus vairs neslēdzu ārā. Agrāk tos nevarēju izturēt. Man patīk roks, smagāka mūzika, piemēram, “Līvu” dziesmas, Grodums ar savu balsi. Nekad neesmu vīlusies klasiskās mūzikas koncertos. Emocijas tie var izraisīt dažādas, kādreiz tajos var arī iemigt, citreiz tāds ekspresīvāks ir, bet tā ir mūzika, kurā nevar vilties. Pirms karantīnas laika ar draudzeni palaimējās būt Liepājā. Pirmajā dienā teātrī skatījāmies izrādi “Bernardas Albas māja”. Otrajā dienā “Lielajā dzintarā” bija Liepājas Simfoniskā orķestra un pianista Andreja Osokina koncerts. Aktieru tēlojums bija labs, bet ar koncertu nav salīdzināms,” iespaidos dalās Olga un atklāj, ka ir rezervēti trīs ceļojumi, kuros pandēmijas dēļ nav devusies, bet cer, ka varbūt izdosies aizbraukt uz Portugāli. Līdz šim apmeklēta Tunisija, Ēģipte. Iespaidīgākais ceļojums bijis uz Norvēģiju — tas bija laikā, kad tikko bija nokritis dzelzs priekškars, un sagādājis ne mazums pārsteigumu. Skaista valsts ir Horvātija, ko Olga iesaka apceļot. Pirms “kovida” pabija Ukrainā un bija patīkami pārsteigta. Patikusi arī Grieķija, Tenerife ar vulkāniem. Atgriezties negribētu Bulgārijā tās nesakoptības dēļ.

Pārsteidz ar cepeti
Jubilārei ļoti patīk gatavot ēst. Jautāta par firmas ēdienu, Olga teic, ka mazbērni labprāt ēd pankūkas. Par iedvesmu jaunu ēdienu pagatavošanai kļūst internetā noskatītās receptes, kuras gribas izmēģināt. Pēdējos gadus biežāk gatavo pildīto karbonādes cepeti, pārsteidzot radus un draugus. Lai arī nav saldummīle, savulaik daudz cepusi kūkas.

Šogad mājsēdes laikā atsākusi adīt, taču agrāk daudz šuvusi, vienbrīd arī pērļojusi. Taču Olgai ir vēl kāds vaļasprieks, kā tagad ļoti pietrūkst. Pārfrāzējot populāro padomju laika komēdiju “Likteņa ironija jeb vieglu garu”, Olgas gadījumā stāsts sākas: “Katru piektdienu daudzus gadus bija pirtī iešana.” Vēl jāpiemin arī tas, ka jubilāre savulaik dziedājusi Skrīveru korī, ko tagad nomainījusi ar folkloras kopu. Diemžēl arī šim kolektīvam pašlaik mēģinājumi atcelti.

Šogad 103...
Šo sestdien Olga atzīmēs 66. dzimšanas dienu. “Kad es pēdējos gadus strādāju skolā, man bērni prasīja: “Cik jums gadu?” Es atbildēju — 100. Mana klase skaitīja uz priekšu un pēc gadiem teica: “Šogad 103...” Tāpēc, ka es slēpu savus gadus, pagājušogad pateicu, cik patiesībā. Tagad 66 — skaists skaitlis.” 3. aprīlis bieži, arī šogad, ir Lieldienu nedēļā. Vai jubilāre to sasaista ar šiem svētkiem? “Mana dzimšanas diena ir atskaites punkts par pavasari. Vienugad 3. aprīlī ziedēja narcises un bija zaļa zāle. Krusttēvs un krustmāte stāstīja, ka kristīt mani veduši ragavās. Dažreiz dzimšanas diena ir pagājusi mierīgi, bez īpašām svinībām, dažreiz esmu organizējusi dažādus pasākumus ar braucienu uz Rīgu, kādu tematisku sarīkojumu. Pēdējais izbraukums bija uz Siguldas viesu namu “Ezeri”, biju sasaukusi savus draugus uz branču “Klīversalā” Gaismas pilī.” Šogad jubilāre sev uzdāvinās atpūtu Jaunķemeros.

Ko vēl par sevi teiktu Olga? “Es noteikti neesmu karjeras cilvēks. Ir bijuši piedāvājumi, bet allaž esmu atteikusies. Man patīk darbs ar bērniem, cilvēkiem. Kā latgaliete esmu atvērta, devīga, man par visu ir savs viedoklis, un to nebaidos paust. Es uz visu raugos pozitīvi, man dzīvē nekā nav trūcis. Galvenais ir piedošana un tā, ko mēs nevaram mainīt, pieņemšana.”

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimšanas diena — pavasara atskaites punkts

Kategorijas