Bez ticības nav Lieldienu

2021. gada 1. aprīlis 00:00

272

Lieldienas ir baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija, jo tieši Kristus augšāmcelšanās ir notikums, kas ir kristīgās baznīcas ticības pamatā un apliecina mūžīgās dzīvības cerību. Par to stāsta emeritētā mācītāja Sarmīte Fišere. Īpašu sveicienu Sarmīte sūta Gostiņu evaņģēliski luteriskajai draudzei, kurā savulaik kalpojusi.

— Lieldienu stāsts, kas sācies teju pirms 2000 gadu, kristīgajā pasaulē ir galvenais notikums. Kāpēc Lieldienas, nevis Ziemassvētki?
— Tie ir pirmie kristīgie svētki. Ziemassvētki radās vēlāk. Jēzus bija augšāmcēlies. Viņš parādījās kā dzīvs cilvēks, apliecinot to, ka nāvei nav varas pār cilvēka mūžu. Lieldienas mēs svinam katru gadu mainīgā datumā, Ziemassvētkiem datums ir nemainīgs. Lieldienas aprēķina katra pavasara pirmajā pilnmēness svētdienā. Bet Jēzus Kristus taču augšāmcēlies noteiktā datumā! Un tas bija 9. nisāns jeb 9. aprīlis. Mēs tam pielāgojamies. Ziema pagājusi, mums ir alkas pēc pavasara. Cilvēkus pārņem prieks par dzīvības atmodu.
— Lieldienu stāsts sākas ar Pūpolsvētdienu.

— Ar Pūpolsvētdienu jeb Palmu svētdienu tiek ievadīta Klusā nedēļa. Šajā nedēļā ir jāgavē, jādara otram cilvēkam labu, cik vien var, un ticībā jāizdzīvo šis Golgātas notikums. Pūpolsvētdienā Jēzus iejāja Jeruzālemē pazemībā uz ēzeļa mātes kumeļa. Viss, kas notika ar Jēzu, pravietots jau Vecajā derībā. Cilvēki domāja, ka Jeruzālemē iejāj viņu Ķēniņš. Pirms tam Jēzus raudāja: “Ak, Jeruzāleme, Jeruzāleme, kāpēc tu nezini, kas pie tava miera ir vajadzīgs?” Tauta skrēja viņam pretī ar palmu zariem, noklāja viņam savas drēbes kā paklājus. Tauta ticēja, ka Jēzus būs viņu karalis, kas darīs viņiem pa prātam, jo bija pieredzējuši brīnumus, ko Jēzus spēja izdarīt. Viņš zināja, kas būs pēc piecām dienām — iepriecinātais un saviļņotais pūlis Poncijam Pilātam sauks viņu sist krustā.

Pēc Pūpolsvētdienas mēs pieminam visas dienas — Lielo pirmdienu, Lielo otrdienu, Lielo trešdienu.

— Kāds ir Zaļās ceturtdienas galvenais vēstījums? Kāpēc tieši zaļā?
— Tā ir dzīvības krāsa. Jēzus bija kopā ar saviem mācekļiem un baudīja vīnu un maizi. “Šī ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums un daudziem tiek izlietas. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat, to dariet, mani pieminēdami.” Maizi mērcēja vīnā. Kad Jēzus sniedzās pēc maizes, viņa roka saskārās ar nodevēja Jūdas roku. Jēzus sacīja: “Ko dari, to dari drīz.” Jūda aizgāja viņu nodot. Jēzus aicināja mācekļus palikt vēl ar viņu kopā un lūgt Dievu, bet mācekļi bija paēduši vakariņas un devās gulēt. Taču Jēzus lūdza Dievu. Viņam lūdzoties, Ģetzamenes dārzā atskanēja ieroču šķindas, karavīri nāca sagūstīt Jēzu. Jūda bija devis viņiem zīmi — kuru es skūpstīšu, tas ir viņš. Mācekļi no šī trokšņa pamodās. Pēteris metās aizstāvēt Jēzu un iecirta karakalpam ausī. Jēzus pacēla roku, dziedināja savainoto ausi un teica: “Kas zobenu paceļ, tas no zobena iet bojā.” Vecajā derībā sacīts — aci pret aci, zobu pret zobu! Taču ļaunu vajag atdarīt ar labu, ko pierādīja Jēzus, dziedinot ausi. Viņam vairākas reizes prasīja — kas tu esi? Dieva spēks viņiem lika krist pie zemes, tomēr viņi uzdeva šo jautājumu vēl un vēl. Vecajā derībā viss, kas Jēzus dzīvē bija noticis, jau bija pravietots. Tas, ka viņu nodos par 30 sudraba grašiem. Zaļajā ceturtdienā Kristus sacīja: “Noplēsiet šo templi, un es to atkal trijās dienās uzcelšu.” Mācekļi to nesaprata — kā templi, kas vairāk nekā 40 gadu celts, var trijās dienās nojaukt un uzcelt? Tas bija domāts garīgi, jo Jēzus zināja, ka trešajā dienā augšāmcelsies.

— Pat teju pēc 2000 gadu cilvēki saviem pāridarītājiem tomēr cenšas atdarīt, kā Vecajā derībā pausts — aci pret aci, zobu pret zobu.
— Tāda ir cilvēka daba. Cilvēki nemainās. Mēs esam sasnieguši lielu progresu, bet iedzimtā grēka daba paliek. Ja cilvēks atrod Jēzu, viņš viņam seko un notiek sirdsprāta maiņa. Arī divi Jēzus mācekļi bija muitnieki. Muitnieks Marks atdeva, ko no cilvēkiem bija izspiedis, pie tam četrkārtīgi.

— Ar kādām domām jāaizvada Lielā piektdiena — diena, kad Jēzu sita krustā?
— Lielajā piektdienā Jēzus iet Krusta ceļu. Nesot krustu, viņš nokrīt un tālāk to nes Sīmanis no Kirēnas. Arī tas bija pravietots, ka Jēzus nevarēs savu krustu aiznest līdz galam. Bija palicis tikai mazs pulciņš cilvēku. Sākumā izsmēja, spļaudīja, teica — ja esi Dieva dēls, kāp zemē no krusta, atpestī pats sevi. Tās bija jūdu lieldienas, kad bija paredzēts divus cilvēkus atbrīvot. Taču atbrīvoja Barabu, noziedznieku. Cilvēki redzēja, ka Jēzus ir nevainīgs, patiess. Un tomēr tauta sauca Barabam dot dzīvību, bet Jēzum nāvi. Interesanti ir tas, ka Baraba ebreju valodā nozīmē “tēva dēls”. Jēzus arī sevi sauca par Tēva dēlu. Gan jau bija tādi, kas sauca, lai atbrīvo Jēzu, taču viņu ar diviem citiem noziedzniekiem sita krustā.

“Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara.” Šie Jēzus teiktie vārdi mūs mudina uz pārdomām. Viņš neapelēja pie cilvēku jūtām, atgādinot par saviem padarītajiem darbiem. Viens no noziedzniekiem, kas Jēzum bija blakus, teica: “Kāp nost no krusta, atpestī pats sevi!”, bet otrs: “Tu nerunā tā, mēs saņemam sodu par saviem grēkiem. Bet mūsu vidū ir nevainīgs cilvēks.” Krustā sistais noziedznieks lūdza, lai Jēzus viņu piemin savā valstībā. Jēzus viņam apsola, ka jau šodien abi būs kopā paradīzē. Jēzus pie krusta izglābj cilvēka dvēseli mūžīgai dzīvei. Tas nozīmē, ka mēs jebkurā brīdī varam nožēlot savus grēkus un vairs negrēkot.

Jēzus nebija atvadījies no savas mātes. Visi mācekļi, izņemot Jāni, bija aizbēguši. Jēzus skatījās uz Jāni un savu māti Mariju. Jēzus neatstāj mūs katru vientulībā. Viņš novēl Jāni mātei kā dēlu un māti māceklim Jānim.

Jēzus, krustā sists, cieta drausmīgas mokas un slāpes. Parasti noziedzniekiem slāpes veldzēja, lūpas slapinot ar vīnu, Jēzum žulti sajauca ar etiķi un to lika dzert. “Viss piepildījies,” teica Jēzus. Viss pravietojumos teiktais par mesiju bija noticis. Šajās Jēzus mokās parādās arī cilvēcīgā daba: “Mans Tēvs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Ļaudis apkārt nesaprata Jēzus teikto, likās, ka viņš sauc palīgā Eliju. Teoloģiski tas nozīmē, ka viņš tika atstāts viens ar visiem pasaules grēkiem, lai cilvēki vairs negrēkotu. “Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu,” bija Jēzus pēdējais teikums, un viņš bija miris. Tajā brīdī templī pārplīsa priekškars, bija liela zemestrīce. Daudzi atskārta, ka notiesāts nevainīgs cilvēks. Tas arī parāda cilvēcisko dabu — sākumā pārliecība par vienu lietu, kad notiek kādas kolīzijas, tad savas kļūdas atzīst.

Dārznieks Jāzeps no Arimatejas Jēzu ietina līķautā un guldīja kapā — klints alā, priekšā aizveļot akmeni. Bija arī sardze, kas kapavietu apsargāja. Laikam jau bailes bija. Agri no rīta atnāca sievietes, viņas gribēja svaidīt Jēzus miesu. Viņas bija pārņemtas ar domu, kā tiks alā, kas to akmeni novels?

— Esam nonākuši līdz Klusajai sestdienai...
— Jā. Sievas ieraudzīja, ka kaps bija vaļā un akmens novelts. Kapā neviena nebija, tik kārtīgi salocīts līķauts. Sievietes pārbijās un domāja, ka Jēzus tiešām nozagts no kapa, un raudāja. Turpat bija kāds vīrs, un Marija Magdalēna domāja, ka tas ir dārznieks. Vīrietis pagriezās un sauca: “Marija!” Viņa saprata, ka tas ir Jēzus. Viņš sacīja vārdus, uz kā pamata notiek sieviešu ordinācija: “Nebīsties, Marija, ej un saki maniem brāļiem, ka es esmu dzīvs un augšāmcēlies.” Viņi neticēja. Pēc astoņām dienām, kad Jēzus atnāca pie viņiem, noticēja.

Kristu sita krustā pirms sabata, kas ir sestdiena. Sabatā neko nedrīkst darīt. Baznīcā tā ir Klusā sestdiena, kad nespēlē ērģeles un nedeg sveces. Svētdienā bija gaviles, tā bija nedēļas pirmā diena.

— Vai mūsdienu cilvēkam Kristus upuris būtu pieminēšanas vērts?
— Ja cilvēks sāk interesēties, viņš sāk saprast, ko nozīmē Kristus upuris. Tas ir ticības jautājums. Jēzus teicis: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Bez ticības nav Lieldienu.

Tas ir prieks. Kristus ir uzvarējis nāvi, nāves nav, ir mūžīga dzīvība. Mēs esam visi aicināti būt mūžīgi.

— Jēzus izglābj cilvēka dvēseli mūžīgai dzīvei. Mēs izsūdzam grēkus un atkal turpinām grēkot.
— Tā jau domā — aizies uz baznīcu, nožēlos grēkus, pieņems sakramentu, un grēki piedoti. Ko Jēzus sacīja grēciniecei? Ej un negrēko vairs, tad tavi grēki ir piedoti.

— Vai sievietes mācītājas skatījums uz Lieldienu notikumiem atšķiras no vīrieša redzējuma?
— Dažkārt brāļi Kristū teic, ka sievietes ir humānistes. Bet vai tas ir slikti? Vīrieši to izanalizē teoloģiski. Sievietes bija pirmās, kas pasludināja Jēzu. Vēsturē daudz noklusēts, bet pirmās mācītājas bija sievietes un mācīja pašu galveno — mīlestību. Ticību, cerību, mīlestību. Ja to nav, tad nav augšāmcelšanās. Viņas mācīja pārvarēt savtīgumu, egoismu, rūpēties par vājākajiem, par bērniem, neatstāt bērnus bāreņus, gādāt par viņiem. Tāda ir sievietes būtība.

— Jūsu sacītais ir viela pārdomām.
— Tas ir, ko pārdomāt gavēņa laikā. Tās 40 dienas. Bez šīm pārdomām nevar būt svētīgas, kristīgas Lieldienas.

— Jau vairāk nekā gadu dzīvojam pandēmijas apstākļos. Ko jūs novēlētu visiem šajā sarežģītajā laikā?
— Esiet laimīgi arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, dod patstāvību, bet patstāvība dos cerību, bet cerība nekad nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto garu, kas mums dots. Kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā. Visu, kas sāp, visu, kas sirdī, uzticēt Dievam. Ja tas no sirds uzticēts, tad cilvēks tiek sargāts un daudzas viņa problēmas mazinās.

Staburags.lv ARHĪVS

Bez ticības nav Lieldienu

Kategorijas