Vēstījums par Neretu un Sēliju, kas atstāts nākamajām paaudzēm

2021. gada 30. marts 00:00

Šogad, 2021. gada 1. aprīlī, svinama novadnieka Jāņa Veseļa 125. atcere. Marta sākumā sapriecājāmies par gandrīz atnākušo pavasari. Salaidās sīkie gājputni. Tomēr ziema vēl stingri neatkāpās no savām pozīcijām. Atziņa — nevar jau neko bez laika gribēt. Līdzīgi bija arī 1896. gada pavasarī, kad Neretas pagasta “Āniņos” 1896. gada 1. aprīlī (pēc jaunā stila) lauksaimnieku rentnieku Annas un Pētera Veseļu ģimenē piedzima Jānis Veselis — sēļu zemes zēns, nākotnē dižs rakstnieks, dzejnieks, teiksmotājs un dievturis. Viņš bija septiņpadsmit gadus jaunāks par Jāni Jaunsudrabiņu un nāca pasaulē tad, kad Jaunsudrabiņš vairs nedzīvoja “Riekstiņos”.

Visu apgūst pašmācībā
Atbilstoši laikmetam, kurā vēlākais rakstnieks ienāca pasaulē, viņš vadīja bērnību, skolas un brieduma gadus. Zemnieka rentnieka dēlam Jānim Veselim nebija nedz apstākļu, nedz arī iespēju gūt augstu skolu izglītību. Ar milzu gribasspēku un uzņēmību, pašmācībā, lasot un patstāvīgi domājot, mēģinādams atrisināt mūžības un nāves noslēpumu, kvēli interesēdamies par cilvēka sakarību ar kosmosa telpu, cilvēku un tautu likteņiem un attiecībām savā starpā, Jānis Veselis bija ieguvis tik lielu domu skaidrību un patstāvīgu spriedumu gan mākslas, gan sadzīves jautājumos, ka, pēc viņa laikabiedru atzinumiem, ar šo autodidaktu būtu bijis grūti mēroties dažam labam augstās skolās gājušam.

Kļūst par trimdinieku
Par trimdiniekiem neretieši Jānis Jaunsudrabiņš un Jānis Veselis kļuva vienlaikus, 1944. gada rudenī aizbraucot uz Vāciju. Tur 1946.gadā J. Veselis ilgās pēc dzimtenes rakstīja: “Es sapni redzēju: bij balta diena,/ Bij dzimtene ar zaļu zāli klāta,/ Bij sagruvusi baigā dzelzu siena./ Un dvēsle līksmoja kā Laimas māta…” Taču bēgļiem ceļš atpakaļ uz dzimteni vēl tāls un nezināms.

Rietumu trimdā latvieši centās turēties kopā kā Vācijā bēgļu nometnēs, tā vēlāk mītnes zemēs. Gan J. Veselis, gan J. Jaunsudrabiņš literāro darbību svešumā nepārtrauca, jo darbojās sirdī ieslēgtās Latvijas un tautas labā. Savā grāmatā “Latviešu rakstniecības vēsture” (1947) Veselis rakstīja: “Man kā dzimušam, augušam ar Jaunsudrabiņu vienā pagastā jāliecina, ka viņš devis reālistisku mūsu dzimtenes ainu. Mājas, cilvēkus viņš nosaucis tajos pašos vārdos, ar kādiem tie pazīstami Neretā vai kaimiņu pagastos. (..)”

Savukārt Karolina Dāle nekrologā, kad Jānis Veselis negaidīti devās mūžībā 1962. gada 18. maijā, rakstīja trimdas latviešu izdevumā “Jaunā Gaita” 1962. gada 39. numurā šādi: “Lai iepazītu kāda rakstnieka garīgo seju, ir īstenībā jāizlasa visi viņa darbi.

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi” no 1. aprīļa būs skatāma āra ekspozīcija, veltīta novadnieka Jāņa Veseļa dzīvei un daiļradei. Izmantosim šo iespēju, lai pieminētu mūsu novadnieku Jāni Veseli.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Vēstījums par Neretu un Sēliju, kas atstāts nākamajām paaudzēm

Kategorijas