Radošumam dīkstāve netraucē

2021. gada 26. marts 00:00

267

Starptautisko teātra dienu 1961. gadā iedibināja UNESCO Starptautiskais teātra institūts. Parasti par godu šiem svētkiem tiek organizēti nacionāli un starptautiski pasākumi, īstenotas dažādas aktivitātes. Taču šogad, tāpat kā pērn, tie ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tiek svinēti, iztiekot bez tradicionālajiem svētku koncertiem un īpašajiem iestudējumiem. Tomēr, arī esot dīkstāvē, aktieri atraduši dažādus radošus veidus, kā uzrunāt savu skatītāju. To, ka latvieši ir lieli teātramīļi, liecina arī fakts, ka 2020./2021. gada sezonā Latvijā darbojās aptuveni 400 amatierteātru ar vairāk nekā 6000 dalībniekiem. To skaitā ir arī kolektīvi no Aizkraukles reģiona.

Viss būs citādāk
Trīs vienā, tā var teikt par režisori Ingunu Strazdiņu, jo viņa pārzina trīs kolektīvus — Aizkraukles Tautas teātri, Kokneses un Daudzevas amatierteātri.

“Man gandrīz visi vakari ir aizņemti, jo mēģinājumi notiek “zoomā”,” teic režisore.

— Pagājušajā gadā Kokneses amatierteātrī sākām strādāt pie situāciju komēdijas “Kaudzēm naudas”. Kad pieņēma klātienes tikšanās ierobežojumus, sapratu, ka šo lugu ar tik lielu aktieru skaitu iestudēt nebūs iespējams. Tāpēc šīs lugas iestudējumu atstājām nākotnei. Šobrīd mēs “zoomā” strādājam pie Māršas Normenas lugas “Arlabunakti, māt”.

Savulaik luga bija arī Dailes teātra repertuārā, un mātes un meitas lomā bija Olga Dreģe un Indra Briķe. Īsumā lugas saturs ir šāds: Džesijai nav nekādas intereses par dzīvi. Nav arī nekāda pamata gaidīt labākas pārmaiņas. Viņa ir nogurusi, un viņai ir skumji. Viņa nekam nav derīga. Viņa ir pazaudējusi pati sevi. Viņa nespēj iemīlēt dzīvi — viņa var tikai to apstādināt. Viņa saka “nē” dzīvei, radiniekiem, cerībai un pati sev.

Atšķirībā no savas meitas Telma ir dzīves alku pārpilna. Taču viņai nākas saskarties ar katras mātes ļaunāko murgu — kā pārliecināt savu meitu, ka dzīve ir dzīvošanas vērta? Koknesiešu iestudējumā mātes un meitas lomā būs Rita Čerkovska un Aija Juste.

Kolektīvs strādā arī pie sena režisores sapņa — Harija Gulbja lugas “Kamīnā klusu dzied vējš” iestudēšanas. Tikšanās ar šā dramaturgu darbu Kokneses amatierteātrim bija pavisam nesen — 2019. gadā tika iestudēta viņa luga “Cīrulīši”.

Aktieri, kuri nav nodarbināti jaunajos iestudējumos, skatītajiem Teātra dienā sagatavojuši dāvanu — rīt viņu priekšnesumā “Facebook” kultūras nama vietnē varēs noklausīties Edvarda Vulfa joku lugas “Caur bēdām pie priekiem” lasījumu.

27. un 28. martā kultūras nams kopā ar amatierteātri aicina visus doties Teātra dienas pastaigā pa Kokneses parku “Spēlmaņiem pa pēdām.” Dodoties pastaigā, jāveic vairāki uzdevumi. Uzvarētāji tiks pie teatrālām balvām.

Aizkraukles Tautas teātrī februārim bija paredzēta Roberta Hārlinga lugas “Dzelzs magnolijas” pirmizrāde, bet tā arī šis zieds neatvērās skatītājiem “kovida” noteikto ierobežojumu dēļ. Savukārt Daudzevas amatierteātris šī paša iemesla dēļ “nepacienāja” skatītājus “No saldenās pudeles”, kur pirmizrāde bija paredzēta novembrī. Interesanti, ka, gatavojoties pirmizrādēm, rekvizīti un afišas tika sagatavotas pēdējā mirklī, bet šoreiz viss tika izdarīts laicīgi. Tagad ar abiem kolektīviem režisore strādā “zoomā”, atkārto tekstu, Aizkraukles Tautas teātris arī ierakstījis Annas Brigaderes lugas “Čaukstenes” lasījumu. To noklausīties teātra “Facebook” lapā varēs ap Lieldienām. Režisore teic, ka ļoti pietrūkst kopābūšanas, taču attālinātajam darbam ir arī viena pozitīva iezīme — vairāk laika iznāk pievērsties lugas un tēla analīzei.

— Visi gaidām, kad atkal varēsim sākt normālu darba procesu. Vistrakākais ir neziņa. Daudzi domā, ka pēc ierobežojumu atcelšanas ļaudis straumēm plūdīs uz teātri. Es tā nedomāju, daudzi tomēr uz ierobežojumu atcelšanu skatīsies ar piesardzību. Katrā gadījumā nekas vairs nebūs, kā bija, — viss būs citādāk, — prognozē Inguna Strazdiņa.

Interesanti
Sveiciens svētkos no Kokneses amatierteātra iestudējumu nosaukumiem
“NO SALDENĀS PUDELES” iedzērām, ar “ATRAITNES VĪRU”, kurš bija ”JO PLIKS, JO TRAKS”, satikāmies un “ĶĪNAS VĀZI” sasitām. Tad nāca “TRĪNES GRĒKU” un “KĀZU NAKTS” trakumi. “JĀZEPIŅŠ” un “ROZE” mūs emocionāli stiprināja. “METĀLA ZIEDUS” ievijām “GREDZENS GREDZENĀ”, un tas bija viens “TRAKS NUMURS”. “KREISAIS PAGRIEZIENS” mūs no ceļa nenovirzīja, tāpēc “VECTĒVA MĀJĀ” iedziedājās “CĪRULĪŠI”. Tagad varam teikt: “ARLABUNAKTI, MĀT!”, jo “KAMĪNĀ KLUSI DZIED VĒJŠ”.
DRAUGI, BŪS LABI! Satiksimies mūsu jaunajās izrādēs.

Tā gadās
Uzgavilē tikai Stirnienē
Koknesiešu iestudējumā “Trakais numurs” galvenajā lomā bija Jānis Madžulis, kurš tagad dzīvo Aizkrauklē. Ar šo lugu kolektīvs devās arī uz viņa dzimto vietu Stirnieni. Un tikai šeit Jāņa spēlētā varoņa vārdi “Un tagad es esmu šeit, tēva mājā” skatītāju zālē raisīja gaviles.

Salds, rūgts, salds
Ko īsti aktieri dzer uz skatuves, to dažkārt pat režisori nezina. Pirms izrādes “No saldenās pudeles” režisore saliek maliņā visus rekvizītus, arī pudeli ar “zaptsūdeni”. Pēc laiciņa viņa skatās — ko tā pudele norasojusi? Pasmaržo un konstatē, ka saturs mainīts. Savukārt viņa, nevienam nekā nesakot, ielej atpakaļ ievārījuma dzērienu. Vainīgajiem aktieriem, tiem, kuri gaidīja kolēģu reakciju, baudot dzērienu uz skatuves, pirmā reakcija bija izbrīns un neviltota vilšanās izteiksme sejā.

“Smagā” aiziešana
Dažkārt aktieri paķircinās arī savā starpā. Izrādē “Jo pliks, jo traks” Artas Ivanovas atveidotā varone pamet mājas, un viņas aiziešana vārda tiešā nozīmē bija ļoti smaga. Kāds čemodānā bija piekrāvis akmeņus, un viņai to nācās vilkt pa zemi.

Šauj arī slotaskāts
Braucot viesizrādēs ar R. Blaumaņa lugu “Pēc pirmā mītiņa”, konstatējām, ka galvenais rekvizīts — bise — palicis mājās. Ko nu? Domāts tiek visādi, risinājums tikai viens — jāimprovizē! Tagad droši varam apgalvot, ka vienreiz dzīvē šauj arī slotaskāts.

Attālinātā galda periods
Vēl oktobra vidū seciešus 31. oktobrī aicināja uz “Skeču propelleri”, kas bija veltīts Seces amatierteātra “Dūdenīši” desmitgadei, bet mēneša beigās vīruss ieviesa savas korekcijas un pasākumu atcēla.

Režisore Astrīda Mencendorfa teic, ka nu iestājies attālinātā galda periods, bet tas nenozīmē bezdarbību. Tas ir ideju briedināšanas laiks. Režisore pati izmanto iespēju piedalīties dažādos izziņas kursos. Trešdien viņa piedalījās seminārā-diskusijā par vides teātra tēmu.

Tā kā amatierteātra jubileju nesanāca nosvinēt, tiek veidots atskats uz teātra desmitgadi fotogrāfijās, kas būs skatāms “Facebook”.

Meklē aktierus
Vietalvas kopienas amatierteātra režisore Agita Lindenberga stāsta, ka kolektīvs darbojas tikai otro gadu, un ar nožēlu teic, ka Aldo Nikolā lugu “Taurenīt, taurenīt!” izdevies nospēlēt vien trīs reizes. Dažādu apstākļu dēļ to vairs neatjaunos. “Tagad esam intensīvos aktieru meklējumos,” teic režisore. Pērn Vietalvas un Odzienas Dziedāšanas biedrībai apritēja 150 gadu, šogad Vietalvas vārdam — 660 gadu. Saistībā ar to varētu sarīkot kopīgus svētkus un iestudēt vienu no Jura Alunāna lugām, kas pirmā uzvesta biedrības laikā.

Tā gadās
No kleitas biksēs
Mums Līgo pasākumā bija paredzēta izrāde Sausnējā. Dienu pirms izrādes viens no vīriešu lomas atveidotājiem nokļuva slimnīcā. Bet mums tik ļoti gribējās braukt, ka meklējām dažādus risinājumus un atradām — šo lomu tēlošu es pati. Taču man jau izrādē bija sieviešu loma. Vakarā nācās krietni pastrādāt un mazliet palabot lugu, lai es vairākas reizes paspētu pārtapt no sievietes vīrietī un otrādi.

Sendienās
Lauku teātra apstākļi
Teātra māksla visos laikos un visās tautās atradusi lielu piekrišanu. Arī latvju tauta sešdesmit gadus atpakaļ, gūdama arvien lielākas tiesības, lika pamatu savai teātra mākslai, kura ir viena no ievērojamākām. Var pie izrādēm, pie lugām, pieiet no dažādiem viedokļiem, bet mums varētu interesēt tikai viens: teātris kā kultūras faktors, kā tautas garīgais audzinātājs. Tā to visvairāk arī saprot lauku teātru rīkotāji un skumst, ka nevar iztikt bez dejām. Tomēr arī šinī ziņā jau top jauns vēriens, notiek izrādes bez dejām. Tur iedzīvotāji jau tik tālu izauguši, ka saprot skatuves mākslas neapšaubāmi augsto vērtību. Līdztekus labām drāmām var nostāties labas komēdijas, kuras graiza un izjoko dažādas nevēlamas dzīves iekārtas, sabiedrības parādības. Komēdijas labi tēlot nav viegli. Viņas no aktiera prasa lielāku mākslu nekā skatu lugas. Kādos apstākļos gan norisinās mūsu lauku teātra izrādes? Par tām balsis atskanēja jau teātra darbinieku kongresā 1., 2. un 3. aprīlī. Mēs dzirdējām, kā uzupurējās lauku inteliģence, mērodama pat 10 km lielu gabalu tumsā, lietū, pa dubļainiem ceļiem, pēc beigtām grūtām dienas gaitām, lai piedalītos mēģinājumos, lai apmeklētu kursus. Man arī pašam zināmi daudzi tādi gadījumi un arī citi, kad nes lielus materiālus upurus teātra lietai. Tātad te izpaužas liels ideālisms un nav dibināti uzskati, ka mūsu tautā trūkst ideālisma. Tas var vienīgi uz dažiem attiekties. Ir vietas, kur izrādes notiek samērā labos apstākļos: zāle liela, elektriska apgaismošana, skatuve ērta un silta; turpretim ir vietas, kur skatuve jābūvē uz kraķiem no dēļiem mazā skolas telpā. Petrolejas apgaismošana, dekorācijas sliktas. Arī skatuvīte kā sērkociņu kastīte. Tādu vietu daudz. Mums gan vietām paceļas grezni tautas nami, bet viņi prasījuši lielu uzupurēšanos no sabiedrības. Tā tagad Iecavā paceļas nams, kura zālē var ieiet ap 1000 klausītāju. Ir visas ērtības. Paši vietējie saviem spēkiem to izveidojuši ar ļoti niecīgu Kultūras fonda pabalstu. Līdzīgi apstākļi ir Vaivē, kur kopā ar kooperatīvu, pagastnamu paceļas plašs tautas nams ar ļoti teicami iekārtotu skatuvi. Vienīgais trūkums: nav elektrības. Tādi gaiši piemēri lai der citiem kā uzmudinātāji.
(O. Krolls,
Jaunjelgava
“Bauskas Vēstnesis”, 05.04. 1929.)

Staburags.lv ARHĪVS

Radošumam dīkstāve netraucē

Kategorijas