Izlaiduma valsis palika nenodejots

2021. gada 23. marts 00:00

593

Tiekoties ar represētajiem, mani vienmēr ir pārsteidzis acīm neredzamais, bet jūtamais starojošais spēks. Šķiet, viņos mīt visas pasaules miers un ir pamatīgums gan vārdos, gan darbos. Tāda pati sajūta bija, tiekoties ar Terēziju (draugi gan viņu sauc par Terēzi) Gerasimovu. Arī meita Ineta ne reizi teikusi: “Tas stiprums, mamm, tev jau laikam no Sibīrijas.” Šis vārds Terēzes atmiņā iespiedies uz mūžu. Viņa bija starp tiem 43 tūkstošiem cilvēku, kurus 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju. Deportāciju mērķis bija iznīcināt mūsu saknes — darbīgākos un čaklākos latviešu zemniekus, uz kuriem balstījās Latvijas brīvvalsts. Tāda bija arī Terēzijas Gerasimovas ģimene.

Pirms vairāk nekā 70 gadiem notikušais palicis atmiņā kā albumā, vien kāda mazāk būtiska epizode pabalējusi. Taču viss pārējais, īpaši 25. martā, uzvirmo ar jaunu spēku. It kā tas būtu bijis vakar. Un Terēze atceras. Atceras, lai nekad tas vairs neatkārtotos.

Viss pašu sarūpēts
— Lai gan mūža lielāka daļa aizritējusi Koknesē, esmu no Latgales puses. Mana bērnība aizritēja Daugavpils apriņķa Līksnas pagastā, kur vecākiem piederēja zemnieku saimniecība. Tēvs kopā ar savu brāli bija uzcēlis skaistu māju ezera malā netālu no šosejas Daugavpils—Rīga. Tā mēs dzīvojām — es, mamma, tētis, māsa Valentīna, brālis Henriks un tēva brālis — kopā seši cilvēki. Saimniecībā mums bija divi zirgi, četras govis un 15 ha zemes. Abas ar māsu un brāli Henriku jau no mazām dienām tikām radināti pie darba, jo tad jau neviens neuztraucās, ka bērni tiek pārlieku nodarbināti. Saimniekošanā vecāki galā tika pašu spēkiem, atceros, tikai reiz mamma bija paņēmusi palīgos biešu ravētājas. Viņa, protams, par darbu ravētājām labi samaksāja. Tā ka visu dzīvei nepieciešamo paši savām rokām sagādājām.

Vēlas kļūt par farmaceiti
— Pēc Līksnas septiņgadīgās pamatskolas beigšanas, pēc kara, turpinājām skoloties Daugavpilī. 1949. gada pavasarī Valentīna gatavojās absolvēt Daugavpils daiļamatniecības vidusskolu (tagad Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola “Saules skola”), es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Man bija 18 gadu, un togad skolā bija paredzēti divi izlaidumi. Lai gan man patika darboties ar skaitļiem, es, domājot par savu nākotnes profesiju, pastiprināti mācījos ķīmiju un latīņu valodu (toreiz tā skolā bija obligātais priekšmets). Daugavpilī bija ļoti skaista aptieka, ejot tai garām, vienmēr nodomāju, ka es arī tādā gribētu strādāt, varbūt arī tas bija viens no pamudinājumiem studēt farmāciju.

No kā baidīties?
— Daugavpilī kādā privātmājā abas kopā ar māsu īrējām nelielu dzīvoklīti. Bez mums tajā mājā mita vēl vairāki īrnieki. Brīvdienas parasti pavadījām mājās. Atceros, ka mamma pirms mūsu pēdējās došanās uz Daugavpili teica: “Meitenes, paņemiet kaut ko siltāku sev līdzi, kādas zeķes, dzird runājam, ka atkal gatavojoties kaut kādām izsūtīšanām. Visādi var būt!” Bet mēs ar māsu tik pasmējāmies: “Kas mūs vedīs, skatieties tikai, lai jūs neizved!” Tā arī aizbraucām tik vien ar to, kas skolai nepieciešams: skaistos mētelīšos, formas kleitiņā ar baltu krādziņu. Mēs pat nepieļāvām vienu procentu domu, ka mammas teiktajam bija segums.

Spriedums piecos rītā
— 24. marta vakarā visiem īrniekiem bija talka, mēs jautri čalojām, grābām vecās lapas, vienam no kaimiņiem bija akordeons, kopā uzdziedājām, un nevienam prātā neienāca, ka tā bija mūsu pēdējā diena šajā mājā. Saimniece vien pastāstīja, ka nesen bija ieradušies vīri formās un pierakstījuši visus, kas te dzīvojot. Tā kā māja bija netālu no šosejas, vēl nobrīnījāmies, kur tovakar tik daudz mašīnu kursē. “Vai tad krievi brauc projām?” vēl kāds no talciniekiem nosmēja. Pastrādājušas līdz vēlam vakaram, labā noskaņojumā devāmies pie naktsmiera. Un tad... piecos no rīta mūs uzmodināja klaudzieni pie durvīm. Istabā ienāca kādi seši vīri un nolasīja spriedumu, ka mūsu ģimene tiek pārvietota uz Tālajiem Austrumiem. Mēs tā apstulbām un sākām raudāt. Mums lika apģērbties un paņemt līdzi ēdamo un apģērbu. Starp vīriem pazinu arī vienu skolasbiedru, kurš bija komjaunatnes aktīvists, viņš mūs mierināja un teica, lai paņemam līdzi arī segas un spilvenu, ko pats palīdzēja sapakot.

Ar PSRS himnu pretī nezināmajam
— Mūs iesēdināja automašīnā un veda nezināmā virzienā. Tā vienā mirklī sabruka mans sapnis par balto izlaiduma kleitu, skolas valsi un farmācijas studijām. Man dziļi atmiņā iespiedies brīdis, kad bijām mašīnā, šoferis klausījās radio un bija tieši seši rītā, kad sāka skanēt PSRS himna. Simboliski, bet tās pavadībā mēs tikām vestas pretī nezināmajam. Mēs vairs nebijām savas dzīves noteicējas. To noteica sveša vara. No mūsu klases es biju vienīgā, kuru izsūtīja. Vēlāk gan apcietināja vēl divas klasesbiedrenes — ļoti klusas, jaukas meitenes, kuras un vēl viens puisis bija darbojušies pagrīdē pret padomju varu. Pēc apcietinājuma vairāk nekas par viņām nebija dzirdams.

No dažādām stacijām
— No mūsu ģimenes pretī nezināmajam mēs devāmies katrs no citas vilcienu stacijas.

Mūs aizturēja pašas pirmās. Tēvs un viņa brālis brauca vilcienā, kurš atgāja no Vaboles. Mēs jau domājām, ka viņus neizvedīs, jo abi bija slimi. Māte ar Henriku bija paslēpušies pie attāliem radiem, bet nez kā viņa uzzināja, ka mēs esam aizturētas, devās uz māju, bet tur jau saimniekoja sveši vīri — cepa gaļu, spēlēja mūsu patafonu, un daļa mūsu mantu jau bija aizvestas uz centru tirgošanai. “Ņemiet, cik varat panest,” viņi teica mammai un brālim. Mamma ar brāli ceļā devās no Līksnas. Savukārt mēs ar māsu braucām lopu vagonā, kurš atgāja no Eglaines stacijas. Sākumā mēs ar māsu tik skatījāmies, kā vienu pēc otra pie vilciena pieved turīgākos zemniekus, kuri līdzi bija paņēmuši miltu maisus, bet mums bija tikai savi portfelīši un pusklaipiņš maizes. Kad mums 26. martā pateica — jūsu vilciens aiziet uz tālajām zemēm! —, kā mēs raudājām un arī visi palicēji, bet bijām bezspēcīgi kaut ko mainīt. Vēlāk ar māsu, pārrunājot braucienu uz Sibīriju, kurš ilga apmēram divas nedēļas, domājām, kā mēs to visu varējām izturēt. Lopu vagoni pieblīvēti ar cilvēkiem. Tualete praktiski nekāda, nomazgāties nav, kur, vilciens jau arī neturēja ik pēc stundas, lai cilvēki varētu nokārtot dabiskās vajadzības, bet katram jau tās citā laikā. Taču pats grūtākais to visu bija izturēt psiholoģiski.

No mežoņiem ne vēsts
— Kad iebraucām Tombovskas sādžā, bija sapulcējies liels pūlis cilvēku. Viņiem bija sastāstīts, ka teju kaut kādus mežoņus atvedīs, kas tikai no tāluma līdzinās cilvēkiem. Pēc tam gan vietējie atviegloti secināja, ka atvestie ir tādi paši cilvēki kā viņi un piedevām vēl ļoti skaisti. Vīriešus no sādžas aizveda tālāk uz citu kolhozu, bet mūs, sievietes un bērnus, nostādīja Tombovskas klubā — ēkā bez jumta — garā rindā, lai apkārtējo kolhozu priekšsēdētāji varētu nolūkot sev strādniekus. Protams, visi gribēja jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mani un māsu atstāja turpat. Varējām izvēlēties, kur strādāsim. Daļa meiteņu pieteicās par slaucējām, bet mēs izvēlējāmies lauku brigādi. Mums ierādīja istabu mājā, kurā jau dzīvoja kāda agrāk izsūtīta vāciešu ģimene, jo sādžā bija arī izsūtītie no citām vietām.

Kā filmā
— Sākums tiešām bija grūts. Mums bija jādara visādi lauku darbi, protams, kā nu kurš tos darīja. Viens no pirmajiem darbiem bija rakt bedres, bet zeme taču sasalusi. Citi vēl teica, kāpēc mēs tā sapucējušās, bet mums nebija cita apģērba. Vēlāk iedeva “pufaikas”. Atceros, kad strādājām siena pļavā, aizrādījām krievu valodā runājošajiem vīriem, ka jāstrādā, nevis tik bieži jātaisa pīppauzes, viņi atcirta: “Tāpēc jau jūs izsūtīja, ka esat tik strādīga tauta!” Kas attiecas uz smago darbu lielajā salā, tas bija ļoti līdzīgi, kā parādīts filmā “Ilgais ceļš kāpās”, kad Marta strādāja mežā — mēs, jaunas sievietes un meitenes, ģērbušās “pufaikās” un vatētās biksēs, kājās velteņi, devāmies meža darbos. Mums pašām koki bija jānozāģē un jāapdarina, kā arī jāizved no meža: augstos koka ratos iejūdzām divus buļļus, bez grožu palīdzības tie bija jānovalda un jātiek galā ar vezumu. Gāja visādi, pēkšņi dzīvniekus kaut kas izbiedēja, viņi sāka ātrāk traukties uz priekšu, un malkas vezums apgāzās.

Vakaros lielākais gardums bija no atrastiem sasalušiem kartupeļiem uz plīts malas ceptas pankūkas, retu reizi tikām pie auzu miltos ceptas maizes gabaliņa. Vieglāk klājās, kad radinieki varēja sūtīt pārtikas paciņas, jo nebija nekā garšīgāka par sausiņiem un speķi no Latvijas.

Visi kopā
— Visu izšķir cilvēciskais faktors. Pateicoties tieši tam, mums vēlāk Sibīrijā bija iespēja satikties visai ģimenei kopā. Mēs radiem uz Latviju rakstījām vēstules, tā uzzinājām, kur katrs izsūtīts. Vēlāk sazinoties savā starpā, lūdzām priekšniecību mūs pārcelt uz Omskas apgabalu, kur jau dzīvoja mamma ar brāli. Vēlāk mums pievienojās arī tēvs ar savu brāli. Tā mēs nokļuvām kolhozā, kurā audzēja šķirnes lopus. Tur mūsu dzīves un darba apstākļi krietni uzlabojās. Valentīna sāka strādāt par kolhoza ēdnīcas vadītāju, bet es pienotavā pieņēmu pienu. Man vajadzēja pierakstīt, cik litru piena nodod katra slaucēja, un noteikt tauku saturu. No tā laika atceros, cik smagi bija cilāt 38 litru piena kannas. Pa 50 kannām mums vajadzēja salikt saldētavā. No rīta vajadzēja noteikt tauku saturu, un pēc tam atkal sacelt kannas automašīnā.

Darbā mums bieži nāca dažādi pārbaudītāji, jautāja brigadieriem, kā strādājam, arī mums jautāja, kā esam apmierinātas, bet ej nu kādam sūdzies. Kad 1953. gada 5. martā visā padomju zemē apraudāja “dižā tautu tēva” nāvi, krievu sievietes skaļi to darīja arī Sibīrijā, vien brīnījās, kāpēc mums nebirst asaras.

Un vēl atmiņā šķelto zirņu biezenis. Tas tika ēsts gandrīz vai pārdienām. Reizēm to izvāru arī tagad, bet Sibīrijas piegarša tam vienalga ir klāt.

Tētis un viņa brālis paliek Sibīrijā
— Sibīr ja 65 gadi. Bija jau viņam kādas iekšķīgas vainas, domāju, viņš tīri psiholoģiski neizturēja izsūtīšanas faktu, kad bija jāpamet paša celtā māja un iekoptā saimniecība. Toreiz mans brālis Henriks bija aizsūtīts uz traktorista kursiem, un viņu nepalaida uz tēta bērēm. Vēlāk viņš izveidoja kapam apmalīti, aplika apkārt sētiņu un uzlika krustu. Šaubos, vai to vietu tagad varētu atrast, jo droši vien viss ir aizaudzis. Drīz pēc tēva aiziešanas aizsaulē nomira arī viņa brālis. Viņš bija slimīgs, tāpēc arī Latvijā dzīvoja pie mums. Savulaik bija iecere aizbraukt uz vietām, kur palika mani skaistākie jaunības gadi, bet diemžēl iegūtā kompensācijas nauda par kādreizējo īpašumu naudas reformas rezultātā pārvērtās par pāris desmitiem latu. Tā sapnis palika nerealizēts.

Māju vietā — tukšums
— Sādžā bija daudz jauniešu. Nedēļas nogalēs vietējā klubā rādīja kino vai bija ballīte. Daļa jauniešu ieskatījās viens otrā un nodibināja ģimeni. Arī mana māsa Valentīna 1955. gadā nodibināja ģimeni ar latviešu puisi Jāni Malaševski. Pēc gada jaunajā ģimenē piedzima dēls Osvalds. 1957. gadā, kad dēliņam bija deviņi mēneši, viņi saņēma atļauju doties mājup. Drīz mājās atgriezāmies arī mēs — es, mamma un brālis. Bet vai tad mums vairs bija mājas? To vietā bija tukšums. Tā kā tēva celtā māja bija guļbūve, tā tika pārvesta pie Līksnas baznīcas mācītāja miteklim, jo mācītājmuižā tika ierīkota skola. Sākumā mitinājāmies pie radu ģimenes, bet tad notika pavērsiens mūsu dzīvē, pateicoties brālim. Viņš bija dabūjis darbu Kokneses MTS un aicināja arī mūs uz šejieni. Tā no 1958. gada esmu koknesiete. Pirmos gadus dzīvojām netālu no kādreizējā Kalnakroga, vēlāk pārcēlos uz centru.

***
Koknesē Terēzija izveidoja ģimeni, piedzima meita Ineta. Lielākā daļa darba mūža pavadīta, strādājot PMK-25 par grāmatvedi. Aizsaules ceļos aizvadīti mamma, dzīvesbiedrs, brālis un māsa. Dzīves piepildījumu viņa redz savā mazdēlā Reinī, kurš strādā Rīgā banku sektorā, un mazmazdēliņā Rūdolfā, kuram drīz būs divi gadiņi. Nesen nosvinēta nozīmīga jubileja, un dzīve tā vien virmot virmo ap Terēziju. Viņa dodas pastaigās, apmeklē baznīcu, piedalās “Pīlādzīša” aktivitātēs. Ikdienā viņai blakus ir meita, burvīgas draudzenes un prieks par to, ka bez bailēm var dzīvot savā zemē.

Staburags.lv ARHĪVS

Izlaiduma valsis palika nenodejots

Kategorijas