Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 19. marts 00:00

(77. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

603. — 607. diena
Turpinām ierasto dienas ritmu — mācāmies, rakstām grāmatu, pasportojam, pameditējam, peldamies līcī. Smejamies, ka šodien ūdens pat liekas vēsāks, jo visu nakti pamatīgi lijis. Ārā plus 34, un ūdenī, izrādās, arī. Nu gan tas nedaudz pamainījies. Savukārt mūsu tantes, pie kā vienmēr ejam ēst, sāk satraukties, ja kādu dienu esam izlaiduši viņu ēstuvi, pamēģinot ko citu. Tāpēc saņemam dubultporcijas par to pašu cenu — lai mēs to viņu vietiņu nenomainītu pret citu. Kā mūsu poļu draugs saka, te jau visi “baltie” ir pazīstami, tāpēc vietējie par mums arī sacenšas.

Viesnīcā parādās arī krievu un ukraiņu tūristi. Arī pilsētas busiņi sāk kursēt (tie īsti nemaz nebija pārstājuši), un nu izbraukājam arī mums ieteiktas vietiņas. Sastopamies arī ar īstu savvaļu — izsalkušu pērtiķu bariem, varāniem, kas mūs pamatīgi sabiedē (tāpēc, ka mēs netīšām sabiedējam tos), un arī divmetrīgām čūskām. Šoreiz tīklos sapinusies tik liela čūska, kādu iepriekš nekad nebijām redzējuši. Čūska gan mirusi, bet tāpat — ar tādu nemaz negribētos satikties kādos ūdeņos.

Ik pa laikam uznāk lietavas, un tieši tajā laikā peldēties ir vienreizīgi. Sutoņa arī kļūst trakāka, bet neko darīt. Cilvēka organisms taču var pielāgoties it visam. Šajā laikā jāpielāgojas ir ļoti daudz kam.

Jūrā ūdens satrakojies — viļņi metas pāri galvai. Tad, kad tie ir tik lieli un ūdens tumšs, krastā nāk arī visādas radības. Esam izzvejojuši visādus zvērus, ko pat nosaukt nemākam. Tikmēr tikko Huahinā iebraukušie ārzemnieki pārprasa, vai tiešām var peldēties. Protams, ka var! Vietējie gan reti to dara dienas laikā, jo bīstas no saules — taizemiešiem, tāpat kā daudziem aziātiem, patīk gaiša ādas krāsa, un viņi mūsu gulēšanu saulītē nebūt nesaprot. Bet mums patīk saule. Eiropā laikapstākļi taču tā nelutina. Ja saule būtu katru dienu, varbūt arī mēs nesteigtos tās starus noķert ik dienu!

Nemanot pienāk pēdējās piecas dienas, kad pilsēta ciet. Esam skaistā istabā, viss apkārt brīnišķīgi. Arvien jaunas sejas parādās ielās, un arī busi beidzot sāk kursēt. Vietējie tīra un kārto savus veikaliņus — piektdien lielā atklāšanas diena! Mēs plānojam palikt te vēl šo nedēļu, lai pieredzētu arī dzīvīgo Hiahinu — izpētītu nakts tirdziņus un apskatītu netālu esošos nacionālos parkus. Beidzot miers būs galā, un atkal sāksies patīkamā rosība!

Turpināsim ar taizemiešu slavenībām! Taizemes rakstnieks Pira Sudhams tika nominēts Nobela literatūras balvai par romānu “Monsoon Country” (“Musonu zeme”). Droši vien esi dzirdējis par enerģijas dzērienu “Red Bull”, un to taču arī izgudroja taizemietis! Šis vīrs, kas tādā veidā nopelnīja miljardus, nomira 2012. gadā 89 gadu vecumā. Savukārt dzēriens Taizemē ir pazīstams kā “Krating Daeng”. ASV golferis Taigers Vudss ir pa pusei taizemietis — viņa māte dzimusi Taizemē. Savukārt Taizemes golferis Tongčai Džaidī bija pirmais aziāts, kurš uzvarēja Eiropas čempionātā.

Paradorns Šričapans ir Taizemes veiksmīgākais vīriešu tenisists. Reiz viņš ierindojās 9. vietā pasaulē, un 2002. gadā Vimbldonā viņš pārspēja amerikāni Andrē Agasi. Somluks Kamsinsg bija pirmais Taizemes sportists, kurš ieguva olimpisko zelta medaļu. Viņš 1996. gada Atlantas vasaras olimpiskajās spēlēs uzvarēja vīriešu boksā. Taizeme lepojas arī ar diviem “Miss Universe” uzvarētājiem. 18 gadus vecā Apasra Hongsakula ieguva titulu 1965. gadā, Porntips Nakirunkanoks — 1988. gadā.

Bijušajam Taizemes premjerministram Taksinam Šinavatram (2001— 2006) savulaik piederēja Anglijas futbola klubs “Manchester City”. Viņš iegādājās klubu 2007. gadā par 81,6 miljoniem sterliņu mārciņu un jau gadu vēlāk to pārdeva “Abu Dabi United” grupai par aptuveni 200 miljoniem sterliņu mārciņu.

Taizemes skaistās ainavas ir bijušas iedvesma dažādu filmu uzņemšanai. Taizemē uzņemtas arī tādas filmas kā “Rembo” (1985), “Bridžita Džonsa” (2004), “Zvaigžņu kari” (2005), “Paģiras” (2011) un daudzas citas.

608. — 612. diena
Te tev nu bija! Valdība nolēmusi pagarināt ārkārtas situāciju vēl par vienu mēnesi. Tomēr veikalu, restorānu atvēršana, alkohola pārdošana un apskates objektu pieejamība būs atkarīga no katras provinces atbildīgā. Tagad gaidām lēmumu, ko mūsu reģiona galva izdomās. Nu vismaz vilcieni un autobusi kursē — varam izvēlēties kādu štatu, kur noteikumi tiks visvairāk atviegloti.

Pie tam Huahinas krastos nu saradušās medūzas. Uzzinām, ka šī pludmale ir zināma ar medūzu bariem. Par to ir arī brīdinājuma zīmes, un tieši šajā lietainajā laikā (līst gan lielākoties tikai naktī), tās nāk krastā. Viena veida medūzas ir pat nāvējošas. Ja ne to dzēliens nogalina, tad tas ir tik sāpīgs, ka izraisa šoku, un cilvēki ar vājāku veselību var nomirt. Pienāk pirmā diena, kad nepeldamies. Vētras dēļ ūdens ir necaurredzams, tāpēc peldēties nav ieteicams, jo nevar no medūzām izvairīties.

Ziņās rādīts, ka Vjetnama nu ir vaļā. Šī ir pirmā valsts Dienvidaustrumāzijā, kas gatava attapties no ekonomiskās krīzes, visi sociālās distancēšanās pasākumi izbeigti. Tagad labi būtu Vjetnamā. Gaidām, kas būs ar lidojumiem. Tikmēr Taizemē alkohola pārdevēji valdībai pieprasa nepagarināt alkohola aizliegumu, jo preces bojājas. Šajā provincē tāpat nelegālā tirdzniecība notiek.

Pienāk mana vārdadiena. Esam cēlušies ļoti agri, un Arča sagatavojis pārsteigumu — pludmalē uz kāda tornīša sabēris ziedus un uzlicis divas karstas kafijas tases, lai mēs saullēktu šoreiz sagaidītu pavisam īpaši. Pabrokastojam uz mūsu balkona un tad dodamies uz masāžu — šāda lēta izdevība taču jāizmanto! Šoreiz mūs kārtīgi saberzē ar apelsīnu eļļu. Šodien nesteidzamies, pie tam arī pludmalē parādījušies peldētāji, tāpēc saņemam drosmi un arī paši lienam ūdenī pie visām medūzām. Nevienu, par laimi, neatrodam. Mūs ielās pazīst tie paši suņi, kurus kādu reizi esam papaijājuši, un viens ir pavisam izspūris un netīrs, īsts bomzītis. Smejam, kad tas dažiem motorolleriem mēģina paskriet pakaļ un sabārt, kamēr mums ir lielākais draugs. Mūsu bomzītim gan ir noteikta teritorija, un interesanti, ka ir vietas, kur suns atsitas gluži kā pret sienu un tālāk nekad nenāk līdzi.

Vakarā sazvanāmies ar mīļajiem. Plāns ir Latvijā atgriezties jūnijā. Joprojām ceram, ka tas izdosies. Vārdadiena izdevusies, un citādi nemaz nevarēja būt!

Nākamā ir aprīļa pēdējā diena. Ziņās parādās informācija, ka, lai arī bija plānots ierobežojumus mīkstināt, tie būs spēkā vēl mēnesi. Pat alkohola pārdošanas aizliegums! Nezinām, protams, kā vietējie uz to reaģēja, jo jau viens mēnesis viņus dzen lielā izmisumā. Tikmēr valdība saka, ka restorāniem jāpaliek slēgtiem, tomēr iekšzemes lidojumi tiks atjaunoti. Ziņas arvien papildinās galvenokārt ar informāciju par to, ka ekonomiskā situācija pasliktinās, atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem palielinās.

Nu arī mēs nezinām, ko īsti darīt. Bijām plānojuši doties uz ziemeļiem, bet vilcienu stacijas paliek slēgtas — vismaz tā mums saka stacijas darbinieki. Busi uz Bangkoku kursē vairākas reizes dienā, bet darbinieki nezina teikt, vai no Bangkokas tālāk tiksim. Tajā pašā laikā domājam nomāt velosipēdus nedēļu vai divas un kārtīgi izbraukāt šo reģionu. Atkal esam dilemmas priekšā. Arvien gaidām ziņas tāpat kā pārējie.

Savukārt aprīli noslēdzam ar jauku tikšanos. Ukrainiete Marina ielūgusi mūs abus un poli ciemos pie kāda Huahinas mākslinieka, kas sievietei patīk. Arī viņa pati ir māksliniece un vēlas, lai nākamajā ceļojumu grāmatā mēs ierakstītu kādu rindiņu arī par šo taizemieti. Dažreiz gan ar tiem māksliniekiem iet, kā iet. Marina saka, lai esam gatavi sešos, bet mums pakaļ ierodas tikai pusastoņos, sakot, ka Huahinā taču neviens nesteidzas. Pasakām, ka nākamajā reizē tik ilgi neesam gatavi gaidīt, un dodamies vien uz mākslas studiju.
Taizemietis, kas nodarbojas ar gleznošanu un grafiti, kopā ar draudzeni skaisti iekārtojuši tradicionālo taizemiešu māju. Te atrodami visinteresantākie dizaini un mākslas darbi. Puisis stāsta, kā ielās taisa grafiti un kā dažreiz viņu arī arestē. Tomēr Huahinai viņš ir piešķīris tādu kā tēlu — nu par pilsētas simbolu ir kļuvusi īpaši uzzīmēta acs, ko puisis visur “atstājis”, un tā arī pats mākslinieks kļuvis arvien pazīstamāks.

1. maijs. Lai arī sākumā teikts, ka būs divas dienas, kad visus alkohola veikalus atvērs un visiem būs iespējams sagādāt sev rezerves vēl mēnesim uz priekšu, nekas tāds nenotiek. Aizliegums tiek pagarināts. Cilvēki gan šos ziņu rakstus komentē, sakot, ka tāpat jau pārdošana notiek. Mēs plānojam, kā šeit pavadīt vēl vienu mēnesi. No 1. maija atvērti visi tirdziņi, un pamazām atver arī apskates objektus. Protams, tas nenotiek uzreiz — jāpagaida pāris dienu. Tomēr pat lielveikalā rosība ir neticama. Šķiet, ka visi aprīlī sēdējuši mājās un nu sākas lielā iepirkšanās.

Darba svētkus tiešām atzīmē. Arī mēs. Tā kā viesnīcā saradies daudz jaunu ceļotāju, vakars izvēršas milzīgā ballītē. Smejam — kāda tur distancēšanās! Labi gan, ka neviens par šādu pulcēšanos mūs neapcietina. Huahinā ieradusies liela ukraiņu grupa, ir daži taizemieši, poļi, ķīnieši. Satiekam amerikāni, kas speciāli aizbēdzis no ASV, saprotot, ka drīz draud slēgšanās. Un kur tad labāk pavadīt kluso laiku, ja ne košajā un rosīgajā Taizemē?

Arī Taizemes valdība mūs vienmēr pārsteidz. Tas, kā lēmumi te tiek pieņemti, ir nedaudz smieklīgi, jo premjers arvien pārdomā savu sakāmo. Drīz ziņās parādās, ka vilcienu satiksme atjaunota un alkohola aizliegums atcelts. Skaidrs. Tātad tomēr drīz būsim ceļā!
Termins “Siāmas dvīņi” nāk no saistītiem dvīņiem Enga un Čanga Bunkeriem, kuri piedzima 1811. gadā Samutsakornas provincē, Taizemē. Viņus Taizemē sauca par “ķīniešu dvīņiem”, jo tie dzima taizemiešu-ķīniešu tēvam un malajiešu-ķīniešu mātei. Taizemi dvīņi pameta 17 gadu vecumā un apmetās uz dzīvi ASV. Katrs apprecējās, un viņiem abiem kopā bija 22 bērni. 1873. gadā Engs saslima ar pneimoniju un nomira. Čangs nomira dažas stundas vēlāk.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas