Saruna ar radošo apvienību “SkujaBraden”

2021. gada 16. marts 00:00

125

Saruna ar radošo apvienību “SkujaBraden”

Radošā apvienība “SkujaBraden” (Ingūna Skuja un Melisa Breidena) sevi pieteica pirms divdesmit diviem gadiem, apvienojoties divām atšķirīgām kultūrām un diviem individuāliem raksturiem. Latviete Ingūna Skuja absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, amerikāniete Melisa Breidena — Humbolta Universitāti Kalifornijā, kurai raksturīga Amerikas mākslas izglītības sistēmas modernā un postmodernā pieeja. Šajās starptautiskajās radošajās krustcelēs top apgleznotā porcelāna darbi, kuros ar māksliniecisku ekspresivitāti dokumentēti gan notikumi globālajā ēterā, gan personīgajā kopdzīvē, gan arī abu savstarpējie nospiedumi. Katrs notikums, kas kādā veidā novibrējis mākslinieču emociju sistēmā, tiek pārtulkots unikālās porcelāna formās.

“Skuja Braden” kopdarbā tapušas 43 personālizstādes visā pasaulē, no kurām lielākā — ar nosaukumu “Samsāra” — aizvadītajā gadā tika īstenota Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Izstāde bez pienācīgas vernisāžas un finisāžas tika pakļauta pandēmijas laika ierobežojumiem, toties no publiska klātienes pasākuma tai bija iespēja pārtapt virtuālā — digitalizējot daļu no ekspozīcijas darbiem. Neilgajā laikā, kad valstī tika atcelta ārkārtējā situācija, apmeklētājiem tomēr radās iespēja izstādi aplūkot klātienē.

Saruna ir kā mākslinieču emocionālais portrets. Mēs sarunājamies “Zoom” virtuālās saziņas telpā, un savienojums brīžiem tiek bremzēts gan vienā, gan otrā pusē. Ingūna un Melisa uzmeklē spēcīgāko signāla dislokācijas vietu mājas otrajā stāvā. Tur dīvānā iekārtojies mākslinieču labākais draugs un viens no galvenajiem varoņiem viņu tēlu plejādē — angļu seters baltā krāsā ar rudiem lāsumiem. Tikmēr mūsu sarunu pavada daudz smieklu, mazliet asaru un vēl vairāk smieklu.

Pēc sarunas “Skuja Braden” atgriezīsies pie aizsāktajiem jaunajiem darbiem — šoreiz aplūkotās tēmas fokusā ir klasiskā grieķu mitoloģija. Viņas norāda, ka Rietumu kultūrā tā ir dziļi iegūlusi — gan tajā, kā sabiedrība sevi definē, gan kā tiek veidotas sieviešu un vīriešu attiecības.

— Nu jau gadu dzīvojam pandēmijas diktētajā režīmā. Kā tas ietekmējis jūsu dzīvi un ikdienu?
Ingūna Skuja (I. S.) : — Šis laiks devis mums iespēju strādāt mierīgā ritmā. Nekur nav jādodas, nekur nav jābūt. Pat veidošanas stundas Aizkraukles Mākslas skolas audzēkņiem es vadu e-klases videosaziņā. Arī automašīna šobrīd ir salūzusi, savukārt vēl pirms laiciņa sniegs bija neizbraucams. Ir labi!

Melisa Breidena (M. S.): — Šis bijis pārsteidzoši produktīvs laiks — izdarīts ir ļoti, ļoti daudz. Jums, latviešiem, ir pieņemts spontāni ierasties ciemos — tā vienkārši pieskriet uz tēju un cepumiem, taču, jāatzīst, dažkārt, kad esam kāda lielāka darba procesā, tas mazliet var patraucēt. Tagad kādu laiku šeit neviens nav viesojies.

— Vai šajā gadā tapušajos darbos esat pievērsušās arī vīrusa tēmas atspoguļojumam?
I. S.: — Īsti nē. Tā kā pēc “Samsāras” virkne darbu tika pārdoti, bet tagad strauji tuvojas Purvīša balvas izstāde — mums tie jārada no jauna. Tāpēc galvenokārt sanāk strādāt tajā pašā noskaņā, ko apmeklētāji varēja baudīt izstādē. Šobrīd fokusējamies uz “Ilgas altāri”, bet top arī mūsu nākamās personālizstādes darbi.

M. B.: — Izstādei Dizaina muzejā intensīvi un koncentrēti gatavojāmies trīs gadus. Tagad, kad tā ir noslēgusies, savā ziņā ir tāda kā atvieglojuma sajūta. It kā beidzot mēs būtu absolvējušas un tagad varam darīt, ko vēlamies!

— Tomēr līdz ar izstādes atkalatvēršanu “kroņa” vīrusa inspirēta vāze jau bija atradusi savu vietu uz podesta!
I. S.: — Izstāde bija slēgta divus mēnešus, un bija laiks apdomāt “koronas” tēmu. Bija skaidrs, ka ar to kaut kas ir jāiesāk! Savulaik bijām veidojušas hortenzijas (t. s. sniega bumbas) ziedu vāzi kā tiešu atsauci uz agrākajām Meisenes porcelāna manufaktūras radītajām sniega bumbas vāzēm, kuras tika ražotas 17. gadsimtā. Vēlējāmies atkal atgriezties pie šīs formas, jo tā šajā brīdī tik ļoti atgādināja vīrusu.
— Līdzās vīrusa formas attēlojumam vāzē redzami arī kariķēti politisko līderu tēli. Pastāstiet sīkāk par vāzes kopējo vēstījumu!

M. B.: — Vērojot pandēmijas invāziju, pamanījām, ka visļaunāk klājas tām valstīm, kuras kontrolē diktatori. Tāpēc nolēmām vāzes apjomu noklāt ar diktatoru portretiem, lai parādītu, ka arī viņi ir kā vīruss, kas inficē globālās sabiedrības veselību. Vāzei tika dots latviskais nosaukums “Kroņa vāze”. Vārds ‘corona’, kā zināms, apzīmē ‘kroni’ vai ‘vainagu’, un, kamēr ar vārdu ‘corona’ angļu valodā mēdz dēvēt vīrieša dzimumlocekļa galu, latviešu valodā par kroni sauc vainagu, ko liek uz kapa. Attiecīgi — šajā vāzē sniega bumbas ziedlapiņas tika aizstātas ar koronavīrusa formām, uz kurām savukārt tika attēlots kāds no šī laika diktatoriem — Viktors Orbāns, Redžeps Erdogans, Idriss Debī, Kims Čenuns, Vladimirs Putins, Bašārs al Asads, Omārs al Baširs, Sji Dzjiņpins un Donalds Tramps. Vīrusus savukārt ieskauj slimības upuru galvaskausi, kā arī porcelāna Buda, kas ir visurklātesošs un palīdz ikvienam sasniegt apgaismību.

I. S.: — Starp citu, kinorežisors Ivars Zviedris tajā laikā meklēja interesantus stāstus par to, ko cilvēki dara pandēmijas laikā, un bija doma uzņemt filmu par vāzes tapšanu. Diemžēl sanāca neliels pārpratums — kamēr gaidījām viņa zvanu, viņš gaidīja mūsējo, bet tikmēr vāze jau bija gatava. To iegādājās kolekcionārs Jānis Zuzāns. Būtu bijis tik labi, ja Zviedris būtu uzfilmējis šo vāzes stāstu no sākuma līdz beigām, tostarp kā izstādes atkalatvēršanas dienā “Kroņa vāze” tika iegādāta ar Austrumu tirgum raksturīgu kaulēšanos un veselu noņemšanos.

— Jau vairāk nekā desmit gadu jūsu darba un mājas vieta ir Aizkrauklē. Ko jums nozīmē dzīve savrup? Dzīve prom no galvaspilsētā notiekošajiem procesiem mākslā, kultūrā un sociālajā dzīvē?
I. S.: — Zini, labi vien, ka tas viss tika piedzīvots jau gadus atpakaļ, kad dzīvojām Rīgā. Ierados galvaspilsētā — bohēma sākās un nebeidzās līdz pat 1999. gadam, kad abas aizbraucām uz Ameriku. Nesen režisors Egils Mednis padalījās ar video, kurā redzams, kā pirms divdesmit diviem gadiem mēs sēžam pie galerijas “Čiris” Berga bazārā un gaidām Roberta Koļcova izstādes atklāšanu.

M. B.: — Pulcējamies tur ārā un dzeram šampanieti... Turpat klīst Kaspars Brambergs, mēs smejamies un sarunājamies ar Silviju Spūli, kura tajā laikā vada galeriju... Tik sen tas bija! Tu ar laiku aizmirsti, cik jauns reiz esi bijis!

Mēs diez vai būtu pārvākušās uz šejieni, ja Ingūnas mammai nebūtu vajadzīga mūsu palīdzība. Protams, tajā laikā domājām — par mums neviens vairs neko nezinās, tas mums prasīs mūžību, lai kļūtu par daļu no Latvijas mākslas sabiedrības utt. Mēs būsim kaut kur valsts nekurienē — sasodītā Aizkrauklē, un viss būs beidzies! Taču izrādījās, ka tā bija debesu svētība. Mūsu objektu tapšanas process prasa ļoti daudz darba un laika, un šeit mūsu uzmanību nenovērš baumas, intrigas un jebkas cits. Turklāt šos trīspadsmit gadus, kopš šeit dzīvojam, ik reizi, kad dodamies uz Rīgu — mēs no tās paņemam maksimumu. Mēs apmeklējam katru izstādi, teātri vai filmu.

I. S.: — Toties mums ir skaista daba! Redzi, ko pa logu var redzēt (pagriež datorā iebūvēto kameru pret logu)!? Tālumā — ūdenstornis un Aizkraukles baznīca! Tā plašuma sajūta!

— Daba iedvesmo?
M.B.: — Noteikti!

I. S.: — Es gan teiktu, ka cilvēki ir lielākā iedvesma. Ikdienas situācijas un pasaulē notiekošais.

M. B.: — Jā, lietas, kas mūs satrauc, un lietas, kas iepriecina.

I. S.: — Sunīša dēļ mēs katru dienu dodamies dabā pie Daugavas. Tur ir iespēja visu notiekošo apdomāt.

M. B.: — Gribu piebilst, ka Ingūna ir izcila dārzniece!

I. S.: — Mans krusttēvs Egons Fridrihsons bija pasaules klases dārznieks. Viņš bija Mežotnes pils administrators 27 gadus un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņš selekcionēja lilijas un vienu nosauca manā vārdā — ‘Ingūna’. Mežotnē viņš izveidoja taku uz aptieku, gar kuru aug dažādas zālītes. Pie katras ir informatīvs uzraksts — un var gadīties, ka turpat jau vari tikt pie sev nepieciešamā, nemaz neverot aptiekas durvis! Nu, lūk, reiz viņš bija ieradies ciemoties pie mammas un man teica: “Tu esi māksliniece — izpaudies arī dārzā, bet zini, ka pupas divus gadus pēc kārtas vienā vietā neaug!” Un tiešām tā arī bija — vienu gadu pupas ēdām cauru gadu, bet nākamajā liku tās tajās pašās kārtīs — un nekā! Pupu nebija!

— Runājot par jūsu reakciju uz ikdienas situācijām un pasaulē notiekošo, jāatzīst, ka veids, kādā reflektējat par tēmām, ir kā ar pirkstu acī! Cik svarīgi jums ir būt tiešām un atklātām?

M. B.: — Mums tas ir ļoti būtiski — mēs nevēlamies izlikties par kaut ko, kas mēs neesam. Jā, darbi dažkārt ir ļoti tieši, bet tomēr, ja ieskatās ciešāk, tajos ir vēl kaut kas. Piemēram, darbu nosaukumi — tie var būt dubulti vai pat trīskārši, tādējādi norādot uz dažādajiem veidiem, kādos tos uzlūkot. Darbiem tīri fiziski ir divas vai pat vairākas puses/šķautnes, un tajos vienlaikus notiek vairākas lietas, vairāki stāsti. Tiem vienlaikus piemīt vairākas nozīmes.

I. S.: — Ja Melisa varētu nodarboties ar vēl kaut ko — viņa būtu komiķe! Un komiķi, kā zināms, ir ļoti tieši.
M. B.: — Ja tu tiecies pēc patiesības, tu esi tiešs. Tu necenties kādu apmuļķot. Mākslā jau ir pietiekami daudz viltus. “Uztaisām kaut ko neko un pieliekam tam sadomātu nosaukumu?! Tas tik būs gudri un asprātīgi!” Piedodiet, manuprāt, nekā gudra tajā nav, jo nekas nav ticis radīts — tikai sadomāts virsraksts. Mums svarīgāka ir patiesība!

— Par to komisko pusi runājot… Kāda loma jūsu darbos ir jokam?
M. B.: — Tas, kas liek mums smieties — ir patiesās lietas. Tās nākušas pašas no sevis, nekontrolēti. Smieklus mēs nevaram kontrolēt. Varam kontrolēt teju visas mūsu emocijas, bet ne smieklus. Un kad mēs smejamies? Brīžos, kad pieredzam kādu patiesību! Brīžos, kad pēkšņi pār mums nāk atklāsme par kaut ko, par ko iepriekš varbūt pat nebijām aizdomājušās! Dažkārt ar Ingūnu viena otrai ko stāstām un tad sākam nežēlīgi smieties, tajā brīdī ir skaidrs — no šī kaut kas ir jāuztaisa! Un smejamies mēs daudz!

— Esat praktizējošas dzenbudistes. Kā tiešums un sava veida dumpīgums sasaucas ar budisma mācību?
M. B.: — Mēs neesam mūki. Un pat mūki ir bijuši dumpinieki. Budisms ir ļoti tiešs un godīgs. Tu centies būt labs cilvēks un rīkoties pareizi — tu nesāpini, tu nemelo, tu nemanipulē. Mēs sekojam šiem priekšrakstiem un tos praktizējam, bet, kad pasaulē tiek radīts tik daudz sāpju, melu un manipulāciju, mums nākas celties kājās un iestāties pret to. Mēs negrasāmies tikai mierpilni pieņemt notiekošo. Līdz ar to es laikam neredzu mūs kā dumpinieces.

— Nākas iestāties arī pašām par sevi?
M. B.: — Jā. Mēs esam kopā 22 gadus, mēs negrasāmies slēpties aiz stūra un izlikties, ka tas tā nav. Tas būtu muļķīgi. Latvijā mēs nevaram apprecēties — ok, tādi ir likumi, ar to viss ir kārtībā, bet šeit ir tik daudz naidpilnu cilvēku! Aizkrauklē cilvēki mūs nolūko, kad esam uz ielas, un tad nāk klāt. Mums ir mests ar sūdu maisiem, ir sperts mūsu sunim, ir piedzīvots daudz fiziskas vardarbības. Šajā ziņā mums jau ir vienalga! Mēs pārvācamies! Beidzot!

I. S.: — Aizkraukle ir mana bērnības zeme, tāpēc gadās satikt arī savus skolotājus, kuri mani ir audzinājuši. Esmu viņiem vaicājusi — kāda es toreiz biju? Kāda no skolotājām man arī apliecināja: “Tu vienmēr biji par taisnību!” Ja kādu apbižo — es garām nepaiešu, tas gan! Arī tēvs bērnībā mēdza norādīt: “Tu jau kā mamma!” Arī mamma vienmēr cīnījās. Viņa pat par latviešu valodu cīnījās. Viņa nevarēja ciest, ka tā tiek nepareizi lietota, piemēram, televīzijā. Žurnālos viņa mēdza pasvītrot nepareizi uzrakstītās vietas: “Jāsaka taču ‘kartīte’, nevis ‘kartiņa’!”

— Ingūnas mammai veltītais darbs “Ilgas altāris” izstādē “Samsāra” raisīja īpašu rezonansi. Daudziem jaucās pa galvu virkne jautājumu vēl ilgi pēc izstādes apmeklējuma. Varu lūgt jūs ieskicēt darba tapšanas gaitu un tās laikā pieņemtos lēmumus?
M. B.: — Pastāstīšu par dabisko progresiju, kā viss notika. Mēs dzīvojām kopā un rūpējāmies par Ilgu. Pēdējo trīs gadu laikā viņai strauji progresēja vecuma demence. Viņa it kā peldēja iekšpus un ārpus realitātes. Tajā laikā jau strādājām pie “Samsāras”, un plānā bija radīt darbu ar nosaukumu “Ilga's skapī” — par to, kas slēpjas Ilgas skapī. Tad viņa nomira.

I. S.: Vārds “Ilga” sasaucas ar abreviatūru International Lesbian Gay Association (ILGA). Tātad ILGA iznāk no skapja!

M. B.: — Ilga nomira, un skapis transformējās altārī. Pirms tam jau sadarbībā ar mūkiem bijām radījušas porcelāna rotājumus “Throssel Hole” dzenbudistu klostera altārim Lielbritānijā, uz kurieni devāmies ERASMUS stipendijas ietvaros. Tagad mūsu ideja bija izveidot altāri par godu Ilgai — ar viņas sejas atveidu uz vāzes. Vēlējāmies uztaisīt Ilgas masku, kamēr viņa bija dzīva, taču mums pietrūka laika… Bija jātaisa pēcnāves maska. Mirušo portretēšanas vēsture ir sena — sākot ar Senās Ēģiptes mūmijām un romiešu pēcnāves maskām, beidzot ar Viktorijas laikmeta salonu fotogrāfijām, kurās tika fiksēti mirušie tuvinieki. Ilgas portrets ir laikmetīgā māksla.

— Vai varu lūgt dalīties ar emocionālo fonu, noņemot mātes pēcnāves masku?
I. S.: — Sākotnēji mamma vēlējās tikt kremēta; bija doma taisīt urnu, ko mēs uzdāvinātu muzejam. Tā mamma ar saviem pelniem nokļūtu muzejā! Taču viņa pārdomāja — tomēr vēlējās tikt guldīta savas dzimtas kapos, tāpēc vienojāmies ar viņu par pēcnāves masku.
— Veids, kādā veicat realitātes dokumentāciju, ir dziļi uzrunājošs. Grūti palikt vienaldzīgam.

M. B.: — Jā, to arī vēlējāmies — lai izstāde nebūtu tikai iespēja aplūkot skaistus objektus vai lielisku konceptu, bet sajust mūsu dzīves momentus. Altāris bija reālākais izstādes mirklis, jo tas ir par visu dzīvē notikušo.

Visi mūsu dzīves notikumi beigās pārtop darbos. Ja kāds jautā, kā mēs aprakstītu savu darbu, es teiktu — jā, varbūt stilistiski tas ir minimālistisks baroks, taču pilnībā dzīves inspirēts. Tam nav nekā kopīga ar reālismu, taču ar realitāti gan!

— Vai jūsu darbā ir vēl neskartas tēmas, par kurām, iespējams, vēl neesat gatavas runāt? Tēmas, kas ir sava veida izaicinājums?
M. B.: — Jāsaka, ka laikam nav tādu tēmu, kas mūs kā īpaši izaicinātu, par kurām baidītos vai nebūtu gatavas runāt.

— Ko jūsu gadījumā nozīmē strādāt duetā — no ideju izstrādes un praktiskā darba veikšanas viedokļa?
M. B.: — Tas notiek dabiski. Katrs lēmums tiek pieņemts, balstoties uz labāko risinājumu, pie kāda esam nonākušas garu sarunu laikā. Strādājot šajā medijā, ir daudz jādomā par to, kā dažādās detaļas konstruktīvi savienot.

— Vai tiešām tās ir četras rokas, kas vienlaikus darbojas ap vienu objektu?
M. B.: — Jā, tā tas ir! Tiklīdz formas ir sarežģītākas, nepieciešamas mūsu abu rokas, lai objektu tīri fiziski saliktu kopā. Turklāt ar porcelānu ir jāstrādā ļoti ātri! Bieži vien, kad veidojam lielus darbus, īpaši brīvstāvošas vāzes, tas ir īsts komandas darbs. Viena tur, otra spiež kopā, tad kaut kur kaut kas sāk nākt vaļā, tad viena kliedz, otra kliedz un tad spiežam kopā…!

— Neticami!
I. S.: — Dizaina muzejs uzfilmēja 10 minūšu video “Kā top māksla?”, ko tagad var apskatīt “YouTube”. Arī viņi neticēja, ka tā tas var būt!
M. B.: — Ap 2005. gadu Amerikā mēs veidojām dabiska lieluma mazuļus personālizstādei ar nosaukumu “Babies” (“Zīdaiņi”). Kad veidojām pirmo bēbīti, domājām, ka nekad to neuztaisīsim: “Āāa, tas neturas kopā! Tas tūlīt izjuks!!!” Tas tiešām burtiski bija tā, it kā divas sievietes dotu dzīvību bērniņam! Mēs radījām bērniņu piecpadsmit stundās — mums abām satverot, turot un spiežot! Tas arī bija laiks, kad tiešām sākām strādāt roku rokā.

— Porcelāns ir sarežģīts materiāls tieši skulpturālu formu radīšanai. Jums ir izteikta, oriģināla autortehnika, bet vai materiāls vēl glabā kādu neatklātu noslēpumu?
I. S.: — Materiāls ir bezgalīgs! Un tās bailes, ka izdomātā ideja materiālā varētu neizdoties, arvien ir klāt. Jau smejamies, ka pirms darba sākšanas galdam jābūt sakārtotam gluži kā operāciju zālē. Vietai ir jābūt kārtībā, instrumentiem jābūt pa rokai, telpai — tukšai, lai brīvi varētu kustēties. Pietātei ir jābūt vienmēr! Taču katru reizi, kad pabeidzam jaunu darbu, mums šķiet, ka tas ir pats labākais, kāds jebkad tapis! Tā ir zināma adrenalīna sajūta, kas dzen uz priekšu.

M. B.: — Jā, tas katrā ziņā ir aizraujošākais mirklis — tieši kā jauna, nebijuša radīšana. Tieši šis nezināmais. Jāsaka, ka beidzot esam nonākušas punktā, kur viss ir par un ap idejām — kā radīt tādus darbus, kādus nekad iepriekš vēl neesam radījušas.
— Sakiet, vai ticat tādam mākslinieka briedumam, kuru sasniedzot viņš rada savu vispatiesāko, vispilnīgāko darbu? Izpilda savu mākslinieka misiju?

M. B.: — Jā, sākumā ir jaunībai raksturīgais spēks un enerģija, lielas ambīcijas un vēlme mācīties. Taču vispirms ir daudz jāpaveic un daudz ir jākļūdās, jo tieši kļūdas sniedz labākās mācībstundas. Visbeidzot ir paveikts jau tik daudz, sasniegts tāds izpratnes līmenis, ko var pielīdzināt pieredzes enciklopēdijai. Tajā brīdī viss kļūst patiešām interesanti — mākslinieks beidzot sāk veidot darbus par to, ko viņš patiešām vēlējies pateikt.

— Sakiet, vai, jūsuprāt, mākslinieks ir īpašs cilvēks? Izredzētais?
M. B.: — Nē, absolūti nē!

I. S.: — Arī ārsts ir izredzētais. Mākslinieks ir tāda pati profesija.
M. B.: — Jā, es arī domāju, ka tā ir profesija. Bet tas arī ir kaut kas mūsu DNS līmenī. Kaut kas tāds, par ko mēs nemaz nenojaušam. Bet ik paaudzi tās mākslinieciskās dotības atkal uzpeld. Zini, ir tāds šovs “Finding Your Roots”. Tajā ģenealoģiski tiek pētīta slavenu cilvēku izcelsme — no kurienes viņi nāk, kas viņi ir. Tur nereti atklājas, ka kāda izcila profesijas pārstāvja radniecības līnijā rodami tādi paši izcili sava amata pratēji. Lielākoties viņi pat nenojauš, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, vienkārši ir asinīs. Gēnu līmenī.
Kad vēl mācījos Amerikā, vaicāju savai profesorei, kas ir svarīgākais, lai būtu veiksmīgs mākslinieks. Viņa atbildēja, ka smags darbs vienmēr pārspēj talantu. Cilvēki, kas savu talantu uztver kā pašsaprotamu, to vienkārši zaudē. Un esmu to redzējusi dzīvē. Nav runa par būšanu izredzētam, bet par smagu darbu.

Staburags.lv ARHĪVS

Saruna ar radošo apvienību “SkujaBraden”

Kategorijas