Mazas laimītes veido lielo

2021. gada 12. marts 00:00

Pļaviņietei Gaidai Akmeņkalnei dzīvē allaž līdzās bijis skaitlis 3, tostarp dzimšanas gadā un datumā, kas ir 13. martā. Šis maģiskais cipars gan biežāk radījis pozitīvas izjūtas, nekā traucējis. Saistībā ar to māņticīga viņa noteikti nav. Šogad Gaidai ir 68. dzimšanas diena, kas ietver astotnieku, un tas ir kā vēl viena viņai nozīmīga zīme — bezgalība.

Vienmēr sapucēti
Gaidas bērnības vieta ir Gostiņi, viņa dzimusi Pļaviņu slimnīcā. No šīs pilsētas dzīvē nekad projām nav aizgājusi un arī tagad atzīst — nav labākas vietas par to! Dzīvesvieta laiku pa laikam gan mainīta, tagad tā ir pilsētas centrā, kur jūtas kā Dieva ausī. Un skats no nama augšējā stāva loga ir neatsverams, ko allaž vēlējusies.

— Ģimenē bijām pieci bērni. Tēvs mira agri, mamma mūs audzināja viena. Viegli nebija, un materiālie apstākļi lielākoties pieticīgi, bet mamma bija šuvēja un vienmēr kaut ko izdomāja, lai mēs izskatītos labi. Visu nopirkt nevarēja, daudzkārt pārlabots citu atdots vai par mazu palicis apģērbs. Dažkārt drēbi grieza uz otru pusi un sašuva tā, ka izskatījās kā jauna. Tas prasīja lielu darbu, bet mēs visi bijām sapucēti, — stāsta Gaida.

Meitām agri vajadzēja palīdzēt mammai, viņas apguvušas, kā glīti apdarināt vīles, pogcaurumus. Vēl tagad Gaida atceras, kas tās bijušas par mokām, ja kaut kas neiznāca labi — vajadzēja izārdīt un pārlabot. Arī pati iemācījās labi šūt, bet tas vēlāk dzīvē nav aizrāvis. Viņa prot arī labi adīt, bet pēdējā laikā no šīs nodarbes atteikusies, jo tā pasliktinājusi pašsajūtu. Draudzene Rita ieinteresēja ar dimanta pērlīšu izšuvumiem, un tapuši jau vairāki darbi.

Bērnības garša
No bērnības un garšām spilgti atmiņā palicis šokolādes saldējums. Šo gardumu kioskā līdzās kafejnīcai Gostiņos tirgoja ne tik bieži, un visi bērni gaidīja, kad to atvedīs. Lai arī tas savulaik maksāja vien dažas kapeikas, ne vienmēr to varēja atļauties nopirkt.

— Tika vai netika, bet ratus, ar ko veda saldējumu, gaidījām visi. Tos no Gostiņu centra varēja pamanīt jau ceļa līkumā pie Skanstniekiem. Kad man kārums netika, protams, biju dusmīga, un tad domāju — kad izaugšu, kļūšu par saldējuma pārdēvēju un ēdīšu gardumu, cik tīk! Joprojām atmiņā tā brūnā šokolādes saldējuma garša, kā pārdevēja to pilda kraukšķīgajā vafelē. Par pārdevēju kļuvu, un arī saldējums garšo joprojām, lai gan tagad vairāk baltais, — smaida Gaida.

Lielajā ģimenē Gaida bija jaunākā, un ar pārējiem bērniem viņu šķīrusi gadu starpība. Tā kā mammai bija daudz jāstrādā, aukles pienākumi vairāk tikuši vidējai māsai, kura bija 12 gadus vecāka. Kad jau izauguši, viņa atzinusi, ka nebija viegli pieskatīt mazo brēkuli. Tomēr, neraugoties uz grūtībām, visi dzīvojuši draudzīgi. Tagad no kuplā bērnu pulciņa Gaida palikusi vienīgā. Visi aizgāja mūžībā lielos gados, bet laiks jau nesaudzē nevienu.

Visspilgtāk atmiņās “Bitīte”
Gaidas darba joma gandrīz visu dzīvi bijusi tirdzniecība, un, kā pati atzīst, to nevarētu darīt tik ilgus gadus, ja nemīlētu šo darbu un cilvēkus.

— Mēs esam dažādi, bet ar visiem tomēr varēju saprasties. Pārdevējas darbā vienmēr esmu jutusies kā zivs ūdenī, jo patika viss — saņemt preci, izkārtot to un piedāvāt pircējiem. Šajā profesijā gan nonācu nejauši. Pēc pamatskolas ar draudzenēm izdomājām, ka iesim mācīties par adītājām tehnikumā Ogrē, kas nesen bija atvērts, jo tur cēla trikotāžas kombinātu. Mācības pabeidzu, rūpnīca vēl nebija uzcelta, darba nebija, un atgriezos mājās. Trīs gadus strādāju šūšanas uzņēmuma vietējā filiālē. Tas viss man bija zināms jau no mammas. Kad mana māsa gāja strādāt uz universālveikalu Pļaviņās, aicināja arī mani. Kā sāku, tā 47 gadi pagāja tikai tirdzniecībā, — stāsta Gaida.

Vēlāk bija darbs Dārzkopības un biškopības biedrības veikalā “Bitīte”, kas reiz bija Daugavas ielas malā — pretī tagadējām veikalam “top!”. Šajā tirdzniecības vietā Gaida ir atmiņā daudziem pļaviņiešiem.

— Tā bija ļoti jauka vieta un laiks, kur nostrādāju 19 gadus. Arī pašai atmiņā visspilgtāk ir tieši “Bitīte”. Cilvēki uz turieni veda pārdošanai savas izaudzētās vai saražotās preces, un man tā patika izdomāt, kā visu labāk izkārtot, aprunāties ar audzētājiem un pircējiem. Ziedus varēju nepārtraukti kārtot vāzēs un apčubināt! Kad sāka vairāk ievest importētos ziedus, radās alerģija, arī no medus produktiem, un no šī darba aizgāju. Ar gadiem vispār spēcīgas smaržas vairs nepatika, hiacinšu laiks “Bitītē” bija grūts. Arī tagad lilijas kā ziedi patīk, bet mājās tās nenesu, — atceras pļaviņiete.

Ilgi gan bez darba nebija, drīz sākās darbs pārtikas veikalā “Noras”, ko iedzīvotāji joprojām dēvē par “dzelzceļnieku”. Bija jauki arī tur, arī ar kolektīvu labi sastrādājusies. Pēc šiem ilgajiem darba gadiem viņa atzīst, ka pārtikas tirdzniecība ir tuvāka. Tas ir “dzīvāks” produkts, kas mainās un ir tik dažāds.

Pirmie pavasara vēstneši
Lai arī šobrīd vairs nestrādā, savu profesionālo pārdevējas skatu nav zaudējusi, ieejot jebkurā veikalā. Grūti nepamanīt, kas un kā izvietots tirdzniecības zālē. Kā pircēja viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kurai vajag preci redzēt, pirms to iegādāties, bet lielākoties pērk pārbaudītas vērtības. Paskatoties vien, var redzēt, vai tas der viņai. Gaida ievērojusi, ka daudz kas atkarīgs no pārdevējas — ja apģērba veikalā strādā eleganta sieviete, tāda būs arī prece.

Šī atziņa ne reizi vien attaisnojusies praksē. Gaida allaž pratusi dzīvot ar labu gaumi, un tā tas ir joprojām. Arī tagad viņai svarīgi vizuāli uztvert lietas, to izkārtojumu. Ja pagrieztu gadus atpakaļ, viņa, iespējams, mācītos par telpu dizaineri. Pat ieliekot vāzē ziedus, viņa novērtē, kā tie izskatās no visām pusēm.

Ziedi palikuši Gaidas mīlestība visu mūžu. Viņa dzimusi tulpju laikā, un tās patīk joprojām, jo ir pirmie pavasara vēstneši. Pati gan nekad nav aizrāvusies ar ziedu audzēšanu, lai arī dārzs bijis.
— Bērnībā tā visa bija daudz, un tad domāju, ka vēlāk nekad vairs neko tādu nedarīšu. Kad mamma noteica, kura vaga pa dienu jāizravē, šķita, ka pasaulei gals klāt! Citi bērni skrien pa ielu, bet man jāsēd vagā. Sarunāju ar draugu kompāniju kopā ātri visu paveikt, lai var doties savās gaitās. Katram pa gabaliņam, un viss gāja ātrāk, bet, kad mamma vēlāk pārbaudīja, vietām nemaz tik labi nebija padarīts, un dabūju sutu. Vēlāk zemes darbi iepatikās, tāpat kā tagad meitai Vinetai. Brīnos, no kurienes viņai tā patika sēt, kopt stādiņus un audzēt. Nav jau daudz, bet tā ir laba atslodze — darboties pa zemi un pašai kaut ko izaudzēt. Laikam jau katram savs laiks, — saka Gaida.

Bērni un mazbērni — lielākais prieks
Bērni un mazbērni ir pļaviņietes lielākā laime, un varot tikai priecāties, kādi izauguši. Meita ar ģimeni dzīvo Rīgā un strādā par skolotāju. Gaida ir gandarīta, ka znots Aldis arī ir pļaviņietis, un pie savējiem abiem jābrauc uz vienu pusi. Viņiem ir dēls Madars, kuram ir 23 gadi, un pastarīte Annija, kurai 18. Mērķtiecīgi un apzinīgi mazbērni.

Dēls Kristaps dzīvo Londonā, Anglijā, kur turpina strādāt par frizieri. Gaida teic, ka sākumā bijusi izbrīnīta par dēla profesijas izvēli, bet viņš atzinis, ka jau sen citiem puišiem griezis matus, tikai vecāki pat nebija pamanījuši šo aizraušanos. Tagad viņš savā darbā arī jūtas kā zivs ūdenī un ir iecienīts meistars. Kad viņš ir Latvijā, sapoš arī savējos.

Pietrūkst kultūras un sabiedriskās dzīves
Gaida nav tikai mājās sēdētāja, kad bija iespēja, bieži devās uz koncertiem, teātra izrādēm un pasākumiem. Mūzika, teātris un māksla patīk joprojām. Ne viss jaunais un modernais gan saista, bet jāredz arī tas.

— Jaunībā patīk viens, vēlāk kaut kas cits. Atceros, kad sāka dziedāt Fredijs Merkūrijs, domāju — ak, šausmas! Pirms dažiem gadiem par viņu uzņēma filmu “Bohēmista rapsodija”. Vienreizīga! Kad to noskatījos, sāku ieklausīties dziesmās un esmu tajās iemīlējusies. Lieku un klausos, turklāt kārtīgā skaļumā, lai gan pati savulaik šausminājos, kad bērni tā darīja. Tāpat mazmeita klausās “Pentatonix”, es arī. Kad viņi dzied savu “Hallelujah”, tās ir neizsakāmas emocijas! Tā ka katram savs un īstajā brīdī, — saka pļaviņiete.

Gaida ļoti priecājas par Raimondu Paulu, jo tik skaistas melodijas var radīt tikai ģēnijs. Turklāt Maestro ir tik darbīgs savos gados. Vēl otra izcila personība, ko pļaviņiete apbrīno, ir Imants Lancmanis, kurš ar savu neatlaidību burtiski izglāba Rundāles pili. Citiem arhitektūras un mākslas pieminekļiem tā nepaveicās, bet ir uzņēmīgi cilvēki, kuri cenšas daudzus atjaunot. Viņai joprojām tuvi pļaviņieša Linarda Skudras darbi, kas ir arī pašas mājās. Ilgus gadus ģimenes vieno draudzība.

Kultūras un sabiedriskās dzīves šobrīd ļoti pietrūkst, jo pierasts būt cilvēkos. Nenotiek folkloras kopas “Āre” mēģinājumi. Arī šajā nodarbē “ievilinājusi” draudzene Rita. Sākumā piekritusi doties līdzi paskatīties un atbalstīt koncertos. Divas reizes aizgājusi un trešajā jau gribējies pašai, lai arī nekad nav bijusi liela dziedātāja. Kolektīvs ir jauks un ļoti saliedēts.

Sava karaļvalsts
Arī ceļošana Gaidai tuva. Kopā ar savējiem vairākas reizes bijusi pie Kristapa Londonā, apmeklētas citas valstis. Sapnis bijis aizbraukt uz Venēciju un pašai redzēt, kā ir dzīvot gluži uz ūdens. Tas izdevies, un iespaidi nelika vilties.

Pirmais lielākais ceļojums bijis uz Austrāliju, kur dzīvojis vīra tēvs. Šajā valstī viņš nokļuva pēc kara, un saikne ar ģimeni Latvijā bija zudusi. Tikai pēc daudziem gadiem bērni uzzināja, ka tēvs ir dzīvs.

— Viegli gan nebija tur nokļūt. Vīra tēvs aicināja, bet mums ilgi nedeva atļauju. Tad vienā brīdī pienāca no Maskavas ziņa, ka varam braukt. Devāmies vispirms uz turieni kārtot dokumentus. Tas bija pirms Ziemassvētkiem, abiem ar vīru siltais apģērbs mugurā, bet Austrālijā tobrīd sākās vasara un bija karsts. Tas bija mans pirmais ceļojums ar lidmašīnu, ļoti baidījos. Tomēr skaisti! Austrālijā pavadījām divus mēnešus, un tas bija liels piedzīvojums — jauna pasaule, ko nepazinām. Uz veikaliem gājām kā izstāžu zālēm, — stāsta Gaida.

Viņa noteikti ir jūras cilvēks, iespējams, tāpēc, ka dzimusi Zivju zīmē. Sēdēt jūras krastā un raudzīties ūdenī varot stundām. Ūdens plašums arī ir pie Pļaviņām, tāpēc viņa teic, ka šī pilsēta ir viņas karaļvalsts. Gaida nevar iedomāties dzīvi bez ūdens tuvuma, lai arī liela peldētāja neesot. Ikdienā viņa labprāt pastaigā pa Daugavas promenādi Pļaviņās. Kustības vajag, un savai labsajūtai noder arī trenažieris.

— Kopumā ir labi. Cenšos visu uztvert pozitīvi. Nesapņoju par lielu laimi, bet novērtēju mazus priekus, tāpēc varu teikt, ka esmu laimīga. Kas tagad nekait — dari, ko gribi un kā vēlies, — smaida Gaida.

Dzīves un darba gados piedzīvotas tik daudzas pārmaiņas, un tagad interesanti paraudzīties atpakaļ. Grūti vai viegli, bet visu var atcerēties ar labām domām. Galvenais, lai arī turpmāk valda miers un pasaulē mazāk naida. Tagad gan arī ir sarežģīts laiks, bet tas jāpārdzīvo. Tuvojas pavasaris, un viss jau šķiet saulaināk.

Staburags.lv ARHĪVS

Mazas laimītes veido lielo

Kategorijas