Nečīkst, vienkārši ceļas un dara

2021. gada 12. marts 00:00

402

Šonedēļ aprit gads, kopš tika izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar koronavīrusa izplatību. Kādam šis ir bijis pēkšņu un rūgtu zaudējumu laiks, kāds savukārt sācis darīt kaut ko pavisam jaunu, ko nez vai citkārt būtu darījis. Taču cauri kovidlaika būvētajam tunelim ir bijis jāiziet katram. Grūtāk klājas tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve — ne vien labsajūta, bet arī likstas — ir atkarīga tikai no citiem. Arī Ginta, Olga un Anita dzīvo šajā pašā krīzes skartajā pasaulē, izbaudījušas lielo nenoteiktību, spriedzes pilnos apstākļus, cilvēcīgo emociju uzplaiksnījumus, bet neļaujas nomāktībai un čīkstēšanai — vienkārši ceļas un dara.

Viņa ir bagāta, taču bagātība nav skaitāma naudā, bet gan mazbērnos. To viņai ir pavisam septiņi. Kamēr vēl nebija stājušies spēkā dažādi aizliegumi un ierobežojumi, Olgas Kovaļevskas dzīves ritms bija iestatīts kā pulkstenis — darbdienās viņa dzīvoja Rīgā, kur viņu gaidīja mazbērni Valts, Nora, Mariss un Frīda, bet brīvdienas pavadīja Koknesē. Nu jau vairākus mēnešus Rīgā nav būts.
Tiekas attālināti

Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, sasaiste ar mazbērniem nav zudusi. “Es vairs to nevaru izturēt, cik tu ilgi neesi pie mums bijusi!” viendien pa telefonu viņai zvana Nora. Citudien viņa ar asarām acīs stāsta: “Vecmāmiņ, es tev audzēju puķi, bet tā nolūza!” Savukārt Mariss bija uzkonstruējis sarežģītu figūru, kura bija obligāti jānofotografē un jānosūta vecmāmiņai. Bieži uz Koknesi ceļo arī videorullīši, kur mazbērni vecmāmiņu iepriecina ar dziesmām un dejām. Sarunā vienmēr viņai tiek arī atgādināts: “Tu tikai sargā savu veselību un neslimo!” Par to, ka vecmāmiņa vairs tik bieži nebrauc uz Rīgu, priecājas Kokneses mazbērni — Valērija, Aleksis un Daniels.

Bez stellēm
Tā kā tagad ir daudz vairāk brīva laika, Olga nopietni ķērusies klāt nesen apgūtajam vaļaspriekam — Lielvārdes jostu aušanai. Daudziem, protams, arī viņai, tas bija jaunatklājums, ka to aušanai nebūt nav nepieciešamas stelles. To Olga pērn rudenī uzzināja, apmeklējot pasākumu “Satiec savu meistaru”, ko rīkoja Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Toreiz Lielvārdē savas aroda prasmes interesentiem rādīja un mācīja Lielvārdes jostu audēja Edīte Kuzmane. Tur arī viņa uzzināja, ka jau 19. gadsimta sākumā, kad meklējami Lielvārdes jostas pirmsākumi, senās latvietes tās audušas bez stellēm. Toreiz gan jostas nebija vienādas, kā ir tagad tautas deju kolektīvos. Katra audēja tajās ielika arī savus rakstus. Arī tagad audējas var variēt, tikai jāievēro noteikts rakstu ritms. Olga gan pagaidām neeksperimentē, un viņas jostas top pēc seno jostu paraugiem.

Lielisks meditācijas process
Olga stāsta, ka jostas aušana bez stellēm atgādina prievīšu pīšanu ar velku kociņu un iesietām nītīm. Patiesībā jostu noaust var jebkurš interesents, sēžot pie galda, tikai ar vienu noteikumu — jābūt lielai pacietībai un koncentrēšanās spējām. Turklāt, darinot Lielvārdes jostu, var lieliski atslogot domas, tas ir savdabīgs meditācijas process.

Ar rokām darinātajām jostām ir viena būtiska atšķirība no stellēs tapušajām. Tagad ir pierasts, ka jostām ir vaļēji gali kā brīvi krītošas bārkstis. Savukārt senatnē viens jostas gals bija slēgts — kā cilpa, bet otrs pīts. Josta tika cieši vairākkārt notīta riņķī ap vidu, un gals aizbāzts cilpā. Ar bārkstainu galu tas nebūtu tik viegli izdarāms. Turklāt, aužot ar stellēm, vienu pītu un otru slēgtu jostas galu nemaz nevar izgatavot.

Olgai pirmās jostas aušana prasīja apmēram trīs nedēļas. Tagad viņa to var noaust krietni vien ātrāk. Nu jau viņa ir iegādājusies arī nelielas stellītes, ar kurām savam, radu un draugu pulkam auž gan jostas, gan prievītes. Pašlaik stellēs top Krustpils novada josta.
“Man ir trīs mazmeitas, un pirmās trīs Lielvārdes jostas dāvināšu viņām,” teic Olga. “Tajās ieaustas manas stundas, domas un mīļums pret viņām.”

Staburags.lv ARHĪVS

Nečīkst, vienkārši ceļas un dara

Kategorijas