Cauri Krievijai uz Ķīnu

(75. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Pilsētiņa ir jauka. Pludmale atvērta, lai arī tiek teikts, ka policisti pieskatot, lai viens nesēž visu dienu saulē — pietiek ar pāris stundām. Daži vietējie no akmeņiem lasa nost gliemežvākus. Ūdenī simtiem kaitotāju! Oho! Izskatās vareni — krāsainās buras lidinās debesīs gluži kā filmās. Vien daži peldas, jo izliktas brīdinājuma zīmes par medūzām. Uz koduma vietas, redz, uzreiz jālej etiķis.
Ejam gar krastmalu, te ir daudz rietumnieku, bet ne visi nēsā maskas, un daudziem vietējiem tas, protams, nepatīk. Apstaigājam tempļus un tirgus, bet te vairs nav tādas dzīvības. Pat maltīti grūtāk atrast, un nav arī virtuves, kur gatavot. Pāris dienu tomēr te būsim. Pludmale, saulriets, kalni — šo to jau izpētīsim!
Nakts šajā viesnīciņā ir daudz grūtāka, jo ārā plus 30 grādi, bet četrās sienās griežas tikai viens griestu ventilators. Kāds francūzis izdomā visu nakti bļaustīties. Sitam pie istabas sienas, un vēl trijos nākas palūgt, lai beidzot pieklusina savu balsi.
Nākamā diena nāk ar ziņām, ka Taizeme atvērusi četrus robežpunktus ar Malaiziju, lai taizemieši, kas tur iesprūduši, varētu tikt mājās. Līdz ar to pašos dienvidos apturēta vilcienu un autobusu staciju darbība. Tas mums liek aizdomāties, vai Krabi apgabals dienvidos arī ar laiku netiks slēgts?
Esam cēlušies līdz ar saullēktu, lai līdz dienas vidum būtu jau visu apstaigājuši un karstāko dienas daļu varētu atveldzēties istabā. Forši sākt dienu jau sešos ar rīta peldi supersiltā jūrā! Tur mūs uzrunā kāds nīderlandietis. Vīrs saka, te dzīvo jau deviņus mēnešus. Lai arī gribējis doties uz Eiropu, visam atmetis ar roku. Pat vīzu viņš vairs neiet atjaunot — kā būs, tā būs. Pasaule trako, īsti nesaprotot sekas. Taizemē ir 10 mirušie no šī vīrusa kopš janvāra sākuma. Nu nav te tās vecākās paaudzes. Bet nu jau cilvēki mirst no bada, un tas gan visus sāk uztraukt.
Turpinām agro rītu ar kārtīgu kāpienu netālu esošajos kalnos. Tur beidzot var noņemt sejas masku. Šeit sejas maska tiek uztverta nopietni. Dažos veikalos bez tās ieiet aizliegts. Ir daudzi agri atpūtnieki, un tikpat daudz pērtiķu spēlējas kokos, kamēr vietējie spēlē futbolu un retais ārzemnieks trenējas taizemiešu tradicionālajā boksā. Esam uzkāpuši skatpunktā, no kura visa piekraste paveras no augšas. Viss gan tādā nelielā dūmakā. Jā, sola apmākušās dienas, un tas pat ir patīkami.
Apmeklējam pāris tempļus, pie kuriem baros sagūlušies suņi. Arī viņiem vairs īsti nav maltītes, vietējie steidz vārīt rīsus gan suņiem, gan pērtiķiem — vairs nav aktīvo mūku, nav tūristu ar gardumiem. Pat dzīvniekiem tagad grūti.
Masāžas saloni piedāvā masāžu par 5 eiro stundā, un to esam nolēmuši izmantot, kad trūks, ko apskatīt. Dodamies uz karaliskās ģimenes vasaras pili, bet atklājam, ka tā ciet, tāpat kā daudzas interesantas vietas. Bet mols un skaistā pludmale ir vietas, kas nekad neapniks. Esam atraduši arī dzīvīgāko pilsētas pusi — kamēr tūristu ielas tukšas, tikmēr vietējo rajoniņos viss notiek. Atkal jūtamies labi — esam atraduši kārtīgus un lētus restorānus, pavisam lētas veļas mazgātavas un visu pārējo, ar ko piepildīt savu laiku no rītiem.
Pēcpusdienas veltām angļu valodas padziļinātai apguvei. Darbs internetā tagad šķiet perfekts variants. Vien tie kursi, protams, ir diezgan intensīvi un aizņems noteiktu laiku, lai tos kārtīgi apgūtu. Bet tad visa pasaule kabatā! Vēl joprojām tiek piedāvātas skolotāja pozīcijas Taizemes skolotāju grupās. Piemēram, matemātikas skolotājam te maksā 10 eiro par 45 minūtēm. Viena stunda dienā mums pilnībā nosegtu viesnīcas izmaksas! Tāpēc pilnveidojamies — mācāmies, lasām gudras grāmatas un neļaujam šai krīzei sevi nekādi skumdināt. Esam brīnišķīgā vietā un ceram, ka jūnijā tiksim uz Latviju! Viss joprojām vairāk vai mazāk rit pēc mūsu plāna! Smejam — tā kā mums nebija pietiekami siltu drēbju Uzbekistānai un Vidusāzijai (Arča pat pazaudēja vienīgās garās bikses), tad pasaule mūs atveda uz superkarsto Taizemi. Un kāda vaina! Vien galamērķis mainījies.
Nākamo dienu sākam ar ziņām — labākā ir tā, ka valdība automātiski pagarinās te esošo ārzemnieku vīzas tad, ja tie ieradušies Taizemē pēc 1. marta. Un tas ir mūsu gadījums. Respektīvi, tas tāpēc, lai visi nepulcējas pie vēstniecībām. Uzzinām arī to, ka Taizeme cieš no ūdens trūkuma karstās un sausās vasaras dēļ. Tomēr par krīzi to pašu vīrusu grūti nosaukt — kopš janvāra te vien 12 mirušie, un visi vecāki par 80 gadiem, ar papildu slimībām. Trīs mēnešiem tas ir ļoti mazs skaits. Protams, ierobežojumi galvaspilsētā un tūristu pilsētās Puketā un Pataijā turpinās — valdība nu aizliedz kioskiem strādāt pēc plkst. 22, lai naktīs visi nestaigā apkārt. Bet mūs tas neskar. Mēs esam tālu no tām vietām un naktī guļam.
Tuvojas 13. aprīlis, kas ir Taizemes Jaunais gads. Gaidām šo laiku ar nepacietību, bet līdz tam pētām apkārtni. Lai arī šoreiz ceļamies nedaudz vēlāk, tāpat mūsu plāns ir doties garākā pārgājienā. Viesnīcā mūs informē, ka visi nacionālie parki un citi skaistie parki apkārt ir slēgti, bet tempļos vienmēr gaida apmeklētājus. Viens no tādiem ir 8 km gājiena attālumā.
Gājienu sākam gar krastmalu. Brīnumainā kārtā tas paskrien tik raiti! Dzidrajā ūdenī putni meklē maltīti, kamēr vietējie uzrok smiltis, lai meklētu ēdamos jūras gliemežus un citas radības. Atrodam daudz vairāk atpūtnieku — tālāk no mums sākas atpūtas kompleksi, kas pilni krievu tūristiem. Visi bauda ūdens priekus. Nav jau slikti iesprūst Taizemes pludmalē, kur ūdens pilnīgi caurspīdīgs, silts kā vannā un krastmalā baltas jo baltas smiltis! Grūtāk ir atrast ūdens tirgotājus, jo pludmalēs vairs nedrīkst piedāvāt ne atpūtas krēslus, ne dzērienus. Ir daži drosmīgie, kas ar lielu uzcenojumu tomēr riskē nopelnīt, un tas viņiem izdodas. Bet mums, protams, izdodas atrast arī ko lētāku.
Sasniedzam skaistu klinti krastmalā, kuras augšā uzceltas vairākas Budas statujas. Te gan mūku galvenais uzdevums ir izkliedēt tos milzīgos pērtiķu barus, jo viņi jau arī nav priecīgi, ka nav tūristu, kas baro. Pērtiķu ir daudz, un tie lēkā pa akmeņiem, mēģinot no rokām izraut visu. Mēs no zvēriem nebaidāmies un arī rokās neko neturam. Aziātu tūristiem ir lielas bailes gan no suņiem, gan pērtiķiem, un tāpēc dzīvnieki tos kaut kā automātiski ielenc.
No klints virsotnes paveras skaisti skati uz nebeidzamo pludmali. Turpat vietējie pārdod no gliemežvākiem darinātus rotājumus un rotaslietas no jūras pērlēm! Cenas krīzes dēļ ir kritušās, tāpēc visu var iegādāties ļoti lēti, ko arī darām.
Huahinā sākam iedzīvoties, saprast, kā te viss notiek un kur visu atrast. Daudz redzami vecāka gadagājuma vīri ar taizemiešu sievām. Šķiet, ka te neviens neiebilst pret iesprūšanu, un tas ir saprotams. Vien dažreiz, kad ejam garām vietējiem, māte uzsauc savam bērnam, lai tas aši uzvelk masku — redz, “baltais” nāk!
Nosauļojušies noslēdzam garo gājienu vien vakarā. Tad, kad temperatūra nokrītas līz plus 33, liekas, ka beidzot var atvilkt elpu. Grūti iedomāties Latvijas gaisa temperatūru.
1834. gadā, pirms parādījās Huahinas nosaukums, dažus Fetčaburi provinces lauksaimniecības apgabalus skāra stiprs sausums.
Lauksaimnieku grupas pārcēlās uz dienvidiem, līdz atrada nelielu ciemu, kurā gar pludmali bija koši baltas smiltis un klintis. Viņi tur apmetās un deva tai vārdu “Samore Riang”, kas nozīmē “klinšu rindas”. 1921. gadā valsts dzelzceļa direktors netālu no pludmales uzcēla dzelzceļa viesnīcu. Savukārt princis Kroms Fra Naresvorarīts bija pirmais karaliskās ģimenes loceklis, kurš uzcēla vasaras pili “Ban Banem Hin” un pludmalei, kas bija blakus viņa pilij, piešķīra vārdu “Hua Hin”. 1949. gadā Huahina kļuva par atsevišķu rajonu. Pēc Taizemes dienvidu dzelzceļa izbūves, kas savienoja rajonu ar Bangkoku, Huahina kļuva par pirmo un populārāko pludmales kūrortu valstī. Piecu gadu laikā, no 2014. līdz 2019. gadam, Taizemes un ārvalstu viesu skaits Huahinā pieauga par sešiem procentiem gadā! 2016. gada augustā Huahinā notika četri bumbu sprādzieni 24 stundu laikā. Viens cilvēks gāja bojā, 20 tika ievainoti. Pēc šī teroristu uzbrukuma Huahinā tika uzstādītas 90 drošības kameras, ko nu diendienā uzrauga Tūrisma policija. Plānots uzstādīt vēl vairākus simtus kameru. Protams, pēc šīs krīzes. Huahinā ir tropiskas savannas klimats. Visu gadu temperatūra ir ļoti augsta, ar nelielām svārstībām. Gads sākas ar sauso sezonu (decembris — aprīlis) pirms musonu laika maijā. Visspēcīgākais lietus sākas septembrī un turpinās līdz novembrim.
583. — 587. diena
Turpinām baudīt laiku Huahinā. Pēc iepriekšējām pastaigām vienu dienu veltām tikai pludmalei un grāmatām. Protams, arī tai pašai angļu valodas apguvei. Dažus veikaliņus lēnām sāk vērt vaļā, tomēr pēc kopējās situācijas pasaulē šķiet, ka tik drīz viss nenorims. Smejam, ka Arču nelaiž pat iekšā mazajos kioskos. Dažreiz tāpēc, ka aizmirsis sejas masku istabiņā, citu reizi tāpēc, ka 37 grādu temperatūra.
Arī nākamo dienu baudām pludmalē. Paši domājam, ka tāda īsta atpūta jau reti sanākusi, jo visu laiku esam tādā cītīgā ceļotāja un pētnieka režīmā. Bet nu var nedaudz pierimt un tiešām izbaudīt to vietu, kur esam, un priecāties par to, kā tad sanācis. Ziņas mainās katru dienu. No tā, ka vīzas pagarinās automātiski, sanācis tas, ka katram tomēr jāiet uz imigrācijas iestādi un pat jāņem līdzi savs dzīvokļa saimnieks! Protams, visi ir apjukuši no jaunajiem noteikumiem, bet mums vēl ir diezgan daudz laika. Rakstām latviešiem, kas ir Taizemē, un rakstām vēstniekam. Visu noteikti nokārtosim.
Iegādājamies pludmales rakešu komplektu, un Arčas rakete tajā pašā dienā pēc stundu ilgas spēles saplīst. Tomēr darāmo vienmēr atrodam. Šī pilsētiņa nav tik noslēgta kā Bangkoka vai tā pati Puketa, kur pat parki slēgti. Taizemē palikušie latvieši mums neiesaka pārvietoties, arī ziņās saka, 90% no sabiedriskā transporta samazināts. Taizemei gan nevajadzētu uztraukties, jo, pēc vairākiem pasaules sarakstiem, šī zeme ir sestajā vietā pasaulē šādu ārkārtēju situāciju menedžēšanā. Nezinām gan, pēc kādiem kritērijiem tas noteikts.
Sazināmies ar draugiem. Kamēr Jaunzēlandē visiem jāsēž istabās, tikmēr horvāti saka, Horvātijas valdība pati apmaksājusi visas lidmašīnas, kas no visām pasaules malām savus tautiešus bez maksas nogādājušas mājās. Horvātijā arī ielās un parkos pulcēties atļauts. Interesanti, cik gan dažādi valstis reaģē! Ceram, ka līdz jūnijam viss norims.
Mūsu taizemietes, pie kurām ēdam ik dienu, jau internetā salasījušās visādas veģetāro ēdienu receptes un tad katru dienu atklāj ko jaunu. Mēs esam priecīgi par šīm veselīgajām dārzeņu variācijām. Viesnīciņā vēl joprojām saka, istaba jārezervē pa dienām. Kāds ārzemnieks mūs pabrīdina, ka tagad par masku nevilkšanu draud arī naudas sods, tāpēc diemžēl nākas tās vilkt visur.
Nākamajā dienā ceļamies ar ziņām, ka viesnīca pieprasa vīrusa testu — tiem, kas valstī ieradušies pēc 15. marta, tas esot jāveic Huahinas slimnīcā, un tikai tad var palikt istabiņā. Jautājam, cik tests maksā, un mums saka, pēcpusdienā būs zināma atbilde. Tikmēr pārdomājam — vienkāršāk jau meklēt kādu citu viesnīcu. Pirmkārt, tests noteikti nav bez maksas, otrkārt, var jau uzrādīties brīnumu lietas. Mūsu organismi ir pietiekami spēcīgi, lai vispār nekādas vājības pazīmes neizrādītu, tāpēc nemaz nezinām — ir bijis mums vīruss vai nē! Tā nu domājam, ko darīt, līdz pēcpusdienā tomēr atklājas, ka testu nevajag. Nezinām, kas viesnīcas darbiniecei lika pārdomāt, bet nu mums saka pavisam ko citu.
Turpinām mācīties angļu valodu un sarunāties ar draugiem visās pasaules malās. Jaunzēlandē dzīvojošie saņem 80% algas arī tad, kad ir mājās, kamēr Indijā klājas grūti. Taizemes valdība saka, situācija stabilizējas. Vien kāds angļu biznesmenis Bangkokā izdarījis pašnāvību — te, tāpat kā citur pasaulē, mazie uzņēmēji cieš pamatīgi.
(Turpmāk vēl.)
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra