Dzīve kā liels teātris

2021. gada 5. marts 00:00

444

Lai arī šķiet, ka radošā joma šobrīd snauduļo, jo pasākumi nenotiek, tā gluži nav. Kad sazinos ar Pļaviņu amatierteātra “Aina” režisori Zani Kažus, saprotu, ka nekas patiešām nestāv uz vietas. Šo darbu Zane veic salīdzinoši nesen. Līdz šim man nav iznācis iepazīt viņu personiski, bet no mūsu sarunas noprotu, ka jaunā režisore ir radošs kolektīva virzītājspēks. Tāpat kā savā dzīvē. Par to saruna ar Zani.

Gaidītākais brīdis
— Kā sākās sadarbība ar teātri?
— Skolas laikā bija doma, ka varētu studēt aktiermākslu. To arī gribējās, bet tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, nebija uzņemšanas aktieru grupā. Mājās aprunājāmies, ka aktiera profesija ir tāda neviennozīmīga un arī darba iespējas ne vienmēr var būt. Tētis ieminējās par juridisko izglītību, jo viņam šķita, ka tā man varētu būt piemērota, un tā nonācu Daugavpils Universitātē, kur studēju juristos. Tomēr aktiermāksla kaut kur sirdī palika. Kad pēc augstskolas beigšanas atgriezos Pļaviņās, aizgāju uz kultūras nama amatierteātri, kur sāku spēlēt. Tolaik kolektīvu vadīja Anita Kokina. Gan viņa, gan pārējie mani uzņēma atsaucīgi, un paliku. Līdz tam bija maza pieredze ar spēlēšanu, jo skolā nekā no tā daudz nebija.

— Tas izrādījās īstais aicinājums?
— Noteikti, un pārliecinājos, ka man patīk. Tagad kā režisorei ir prieks skatīties, kā veicas aktieriem, un mans darbs dzīvo uz skatuves. Bieži gan nodomāju — kā gribas ar viņiem būt tur kopā! Izrādē man skaistākais un gaidītākais brīdis ir pirms priekškara atvēršanas, kad viss tūlīt, tūlīt sāksies. Tad ir vislielākās emocijas, kuras pat grūti aprakstīt. Kad viss ir beidzies, ir, protams, prieks, bet tas brīdis pirms ir vissatraucošākais. Tagad tā visa ļoti pietrūkst.

— Kāda šobrīd ir teātra dzīve?
— Tiekamies virtuāli. Arī ar citiem runājām, ka visgrūtākais ir tas, ka nevar pēc darba sanākt kopā, tikties un spēlēt. Teātra šobrīd ļoti pietrūkst.

Pieredze un jaunība
— “Aina” ir kolektīvs ar bagātu vēsturi. Kā bija uzņemties tā vadību?
— Sākumā bija ļoti bail. Iepriekš par to nekad nebiju iedomājusies vai tiekusies. Pirms tam domāju, ka spēlēšu kā aktrise ilgi un laimīgi, bet iznāca citādāk. Anita pāragri aizgāja mūžībā, vajadzēja jaunu režisoru, jo bija kolektīvs, kurš vēlējās darboties tālāk. Bija piedāvājums citiem, bet beigās visi nolēma šo pienākumu uzticēt man. Esmu vadītāja, bet mani ļoti atbalsta pārējie, īpaši pieredzējušie aktieri — Iveta, Inga, Atis, Juris un citi. Bez viņiem es neko nevarētu.

— Pieredze ieklausās jaunībā?
— Bija par to bailes un šaubas, kā būs, jo esmu gados jauna. Tomēr tagad varu teikt tikai labāko. Man ar viņiem ir viegli. Grūtāk pat, šķiet, saprasties ar kolektīva jauniešiem. Laikam viņiem esmu par vecu (smejas — aut.), un grūtāk atrast pieeju. Tomēr man patīk, ka ir dažādas paaudzes. Saprotams, ka jaunieši pēc skolas dosies tālāk mācīties, bet gan jau kāds nāks vietā vai atgriezīsies. Šobrīd mums ir desmit dalībnieku un četri no viņiem jaunieši.

— Aktierus amatierteātrim viegli piesaistīt?
— Vajag noteikti vēl, klāt pienāk maz. Citos amatierteātros ir gan vairāk, gan arī maz, un grūti izskaidrot, kāpēc tā. Varbūt cilvēki kautrējas vai baidās mēģināt. Gribu gan iedrošināt, ka visi ir sākuši un pārvarējuši pirmo nedrošību. Turklāt kolektīvs mums ir atbalstošs, ar saviem suflieriem, kas dažkārt ļoti palīdz, īpaši pirmajās reizēs. Tā ka viss ir kārtībā. Atceroties sevi, galvenais laikam ir sadūšoties, atnākt un pārvarēt pirmo reizi uz skatuves. Man savulaik liels atbalsts bija Anita, un tagad pati katru jaunu dalībnieku tā uzņemu, jo apzinos, ka cilvēkam vajadzēja drosmi vispirms atnākt.

— Ir bijusi iespēja pamācīties režisora zinības?
— Sākumā viss bija procesā, tomēr apzinājos, ka jāmācās daudz. Alberta koledžā pabeidzu tālākizglītības kursus pieaugušajiem, un arī šobrīd apmeklēju Alda Pommera vadītos kursus jaunajiem režisoriem. Šajā pandēmijas laikā ir iespēja mācīties attālināti, ko var savienot ar darbu.

— Kā notiek repertuāra izvēle?
— Skatei parasti vajag kaut ko nopietnāku, bet sirdij kaut ko jautrāku. Iepriekšējā izrāde “Trakais Džo”, ko iesāka iestudēt Anita un pabeidza Agita Lindenberga, ir ar smagu tēmu. Aktuāla un pamācoša, bet tālāk gribējās kaut ko jautru, jo skumjā un negatīvā jau tāpat pietiek. Tagad esam pirmizrādes gaidās Andra Niedzviedža lugai “Dūdene zin”. Tā ir humoristiska luga par vēlēšanu laiku vietējā pašvaldībā. Tieši piemērota šim brīdim un vietai, ar aktuālu tēmu, jautrību un mazpilsētas šarmu. Tā ir arī viena no populārākajām šī autora lugām. Gribējām rīkot pirmizrādi jau pagājušā gada pavasarī, bet tad bija Covid pirmais vilnis, un pārlikām uz oktobri. Tagad ir nākamais vilnis, un atkal nekā. Tomēr gribas sarīkot izrādi plašam skatītāju pulkam, nevis pustukšai zālei, kad ir tik daudz ierobežojumu. Šogad teātrim jubileja, kam gatavojamies. Turpmāk arī padomā kaut ko jautru iestudēt pēc “kovida”. Tagad gan viss atkarīgs ne no mums.

Labs līdzsvars
— Tagad varbūt ir doma mainīt profesiju?
— Dažkārt nevar saprast, jo man vajag radošumu. Pamatdarbā gan arī tas dažkārt parādās, lai gan jurista profesija ir tāda nopietna. Ikdienā strādāju tiesā, un tas ir nopietns darbs. Tomēr man patīk, jo viss ir līdzsvarā. Pēc darba esmu cits cilvēks, un tā ir laba iespēja būt dažādai.

— Tiesās jau arī nereti ir kā lielā teātrī.
— Tā arī var teikt, jo dažādu gadījumu netrūkst kā labākajās teātra izrādēs vai populārākajās filmās — kaislības virmo.

— Ko pašai visvairāk devusi darbošanās teātrī?
— Laikam jau visvairāk tieši uzdrīkstēšanos un apziņu, ka varu, bet, ja nevaru, tad jāiet un jāmēģina, kamēr iznāk. Agrāk biju nedrošāka saziņā ar citiem, tagad esmu atvērtāka un nav problēmu uzstāties vai novadīt kādu pasākumu. Tas vairs nav tāds slikts, bet pozitīvs satraukums. Vēl noteikti esmu guvusi pārliecību, ka dzīve ir tāds liels teātris. (Smaida.)

Nepatīk mammai un policijai
— Kādas radošas nodarbes vēl saista?
— Pamazām pašmācībā apgūstu fotografēšanu savam priekam. Vairāk patīk uzņemt dabas skatus, jo tā ir kā meditācija, kad atpūties no visa. Jau pāris gadu savus tuvākos svētkos aplaimoju ar pašas veidotiem kalendāriem. Publiski gan savas bildes nekur nelieku, jo neesmu pārliecināta par kvalitāti. Vēl viena aizraušanās ir tortu cepšana. Tās arī tiek tikai savējiem, tomēr tie, kuri garšojuši, teikuši, ka labas. Sirdij tuva nodarbe noteikti ir dāliju audzēšana. Daudzi Odzienā atceras, cik liela dāliju kolekcija savulaik bija manam vectētiņam Kārlim. Eju viņa pēdās, un šogad pavasarī man dārzā “sēdīsies” jau ap 70 dažādu šķirņu dāliju. Nevaru iztikt arī bez motocikla, kas līdzās teātrim ir vēl viena mana dzīves mīlestība.

— Kad tā atnāca?
— Laikam jau bērnībā, jo atceros sevi, kā maza sēdēju mammai vai vecmammai līdzās motocikla blakusvāģī un tētis vai vectēvs brauca. Tad mums bija tandēms ar brālēnu, kurš brauca ar “Dņepru”, bet es “blaķenē” par kantētāju. Interesantas atmiņas. Bērnībā gan tie motocikli šķita bailīgi, bet, augot lielākai, sapratu, ka ļoti patīk. Tad jau kārtoju braukšanas atļauju un tiku pie sava pirmā moča.

— Pašas nopelnīts?
— Jā, un par to arī bija liels prieks, ka tas bija mans no viena riteņa līdz otram!

— Esi ātra braucēja?
— Diezgan, un apzinos, ka tas ir mans netikums. Ātrums patīk arī automašīnā, kas savukārt nepatīk mammai un ... ceļu policijai.

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Zane Kažus.
DZIMŠANAS LAIKS:
1992. gada 30. decembris.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: maģistra grāds tiesību zinātnē un kursi režijā.
VAĻASPRIEKI: teātris, fotografēšana, dāliju audzēšana, braukšana ar motociklu.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve kā liels teātris

Kategorijas