Ja ir ideja, tā jāizmēģina

2021. gada 2. marts 00:00

Iepazīšanās ar pļaviņieti Kristīni Erni sākās ar viņas mezglotajiem eņģeļiem, ko daudzi pamanījuši sociālajos tīklos un vietējo ražojumu veikalā “Latvis Dara”. Viņas klāstā ir daudz dažādu rokdarbu, un tas viss salīdzinoši neilgā laikā jaunajai sievietei kļuvis par tuvu vaļasprieku.

Ievingrina pirkstus
Rokdarbu tēma Kristīnei aizsākās pirms kādiem pieciem gadiem, pirms tam tie nebūt nebija iecienīti. Kad savulaik skolā vajadzēja kaut ko adīt vai tamborēt, palīdzēja mamma. Kā smejas pati Kristīne, tīri labi bez tā visa iztikusi. Interese radās nejauši. Tas notika ar “Loom bands” gumijām rokassprādžu veidošanai, kas savulaik bija ļoti populāras bērniem un pusaudžiem.

— Tolaik strādāju veikalā, kur tās tirgojām, un brīvajos brīžos sāku veidot dažādas lietas. Tā ievingrinājās pirksti un gribējās vēl kaut ko citu. Pēc tam biju bērnu gaidībās, kad vajadzēja mierīgāku nodarbi un arī praktiskas lietas — zeķītes un cimdiņus. Tā arī aizgāja, — stāsta Kristīne.

Visas prasmes apgūtas pašmācībā. Lielākais palīgs un padomdevējs bija interneta vietne “YouTube”, kur ir daudz praktisku padomu. Ne viss izdevās uzreiz, tāpat kā tagad ir darbiņi, kuri jāpalabo vai jāpārstrādā. Tomēr šo vaļasprieku Kristīne ir attīstījusi. Izmēģināts un apgūts daudzveidīgs rokdarbu klāsts — adīšana, tamborēšana, mezglošana. Kristīne atzīst, ka tamborēšana tīk vairāk, iespējams, tāpēc, ka šķiet vienkāršāka un arī drošāka, kad mājās mazi bērni. Kā nekā adata tikai viena.

Lai arī citiem prieks
Viņai top ne tikai praktiskas lietas, bet arī dažādi dekori. Skaistie sapņu ķērāji ir tamborēti, bet eņģeļi top mezglošanas tehnikā.
— Tas viss sākās ar tamborētām eglīšu bumbām Ziemassvētkiem, tad bija tāpat veidotas olas Lieldienām, šogad gribējās kaut ko citu. Ieraudzīju tādu eņģelīti, pamēģināju, un iepatikās. Bija nākamā ideja dāvanām. Kad jau visi bija apdāvināti, sāku piedāvāt plašāk, lai arī citiem prieks, — saka pļaviņiete.

Katrs rokdarbs Kristīnei netop ātri vai steidzīgi, jo viņa negrib atkārtot tādu pašu kā iepriekšējais. Sākot darbu, jāpadomā, jāpasapņo par ideju un dažkārt vienkārši jāļaujas veidošanas procesam. Ar eņģelīšiem ir citādāk, bet katrs sapņu ķērājs ir atšķirīgs, jo gribas visu laiku izmēģināt ko jaunu. Ja ir kāda ideja, to cenšas īstenot. Liels palīgs ir vīrs Jānis, kurš paveic grūtākos darbus, piemēram, izveidot lokus sapņu ķērājiem.

Amatniekiem vajadzīgs atbalsts
Interneta vietnē “Facebook” Kristīne izveidoja lapu “Pin Tin”, kur viņa ievieto savus darbus plašākai apskatei. Tas viss vēl ir tikai sākums, bet rokdarbi jau atrod savus lietotājus. Pļaviņiete gan atzīst, ka tādējādi uzrunāt var tikai daļu, jo vecāka gadagājuma cilvēki nelieto internetu un nezina par piedāvājumu. Tas novadā un tuvākajā apkārtnē ir gana plašs, daudzveidīgs un interesants. Labi būtu, ja vietējiem mazajiem ražotājiem būtu sava tirdzniecības vieta, kas svarīgi šajā pandēmijas laikā. Kristīne šuvusi arī sejas maskas, bet pieprasījums varēja būt lielāks, jo daudzi vienkārši nezināja, ka viņa to dara. Tajā pašā laikā cilvēki pirka dārgās vienreizlietojamās medicīniskās maskas, lai arī auduma būtu gan ērtāka un izdevīgāka.

— Cilvēkiem, pirms ko iegādāties, tomēr svarīgi apskatīt lietas, un internetā to nevar. Tāpat kā parādīt īsto izmēru vai krāsu. Dabā viss izskatās citādāk. Līdzīgas problēmas ir ar materiālu iegādi, jo šobrīd klātienē ne visu var nopirkt, bet internetā tas ir dārgāk un laikietilpīgāk. Šis ir ļoti sarežģīts laiks, kad daudz kas ir grūtāk, bet tas viss gan būtiski papildinājis rokdarbnieču pulku, kas kļūst plašāks, — atzīst Kristīne.

Galvaspilsēta nevilina
Viņa ir četru bērnu māmiņa. Trīs jaunākie vēl mazi, un viņus saista citas radošas nodarbes, burtu un ciparu apgūšana, bet arī vecāko meitu, kurai 18 gadu, rokdarbi neaizrauj. Jauniešiem citas intereses un vēlmes, bet tamborētu topiņu vasarai meita mammai gan pasūtījusi. Kristīne teic, ka visam ir savs laiks, un to viņa zina no savas pieredzes.

Par pļaviņieti Kristīne kļuva pirms trijiem gadiem, te ir vīra dzimtā vieta. Viņa pati ir rīdziniece, kā pasmaidījām — ja citi bērni pie vecmāmiņas brauc uz laukiem, tad viņas bērni uz Rīgu. Vēl jau Pļaviņas pa šo laiku nav īsti iepazītas, bet viņai patīk, jo ir sporta un citas iespējas, īpaši bērniem. Skaisti un interesanti dzīvot pie Daugavas, kur tā mēdz pavasaros iziet no krastiem. Tā ka galvaspilsēta ar lielo drūzmu un “sērkociņu kastīšu” namiem nemaz vairs nesaista. Pietrūkst gan lielākas rosības, jo viņa pieradusi strādāt, bet, kamēr bērni tik mazi, neko daudz nevar iesākt, tāpēc rokdarbi ir laba iespēja. Pirms tam viņa lielākoties darbojusies tirdzniecībā, vairākus gadus bijusi arī veikala vadītāja. Labprāt turpinātu darbu šajā jomā, jo tā viņai patīk un padodas, bet Pļaviņās tirdzniecība nav īpaši plaša.
Ko pati gribētu noķert sapņu ķērājā? Kristīne atbild nešaubīgi — nelielu veikaliņu Daugavas krastā ar kafejnīcu un āra terasi. Lai, garām ejot vai braucot, cilvēki ienāktu apskatīt un nopirkt kādu rokdarbu, iedzert kafiju un baudīt apkārtni. Vietas tam būtu vairākas, ja vien finansiālās iespējas, bet tam jau domāti sapņi.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja ir ideja, tā jāizmēģina

Kategorijas