Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2021. gada 26. februāris 00:00

Sarmīte Rode
***
Tik viegli pie tevis aiziet,
Ja zinu — tu mani gaidi.
Tai atmiņu upei pāri
Vēl dzīvo mūsu smaidi.
Visas laipiņas prieka pilnas,
Kur skaties — viss tuvu šķiet.
Ar Daugavā mostošos vilni
Sirds savu ceļu tālāk iet.
Un tā ik jaunu pavasari
Domu tērcītes vaļā plūst.
Mirkli vai mūžību garu
Mums vienā krastā jānokļūst.

Sarmīte Rode
***
Mēs satiksimies citā laikā,
Klusums runās vismaigāk.
Izbalos bēdas, nokusīs sniegs,
Ar gājuputniem atlidos prieks.
Kad beigsies krīzes un kari,
Nāc, kopā sagaidīsim pavasari!
Un pirmos vizbuļus aiznesīsim
Tiem, kurus vairs nesatiksim.
Bet viņu sapņi debesīs lās
Kā ziedošs cerību dārzs.

Ārija Āre
***
Es vēlētos būt pavasaris —
Pamodināt dabu,
Ziedēt un skanēt.
Pamodināt sevī un tevī
Stariņu gaismas un laimīti.
Es vēlētos būt vasara —
Piebērt dārzus un pļavas
Ar maigām ziedlapām,
Sabērt tās sevī un tevī,
Lai mūsu dvēseles zied.
Es varētu arī rudens būt —
Dāvāt augļus un ogas,
Pavadīt gājputnus ceļā.
Atstāt gaismu zilsārtos viršos,
Lai tā priecētu mani un tevi.
Ziema, ziema lai pagaida vēl,
Tā pati atnāks — neaicināta.
Kā balti gulbji sniegs lidos pie mums,
Apsnigsim, apsnigsim balti mēs…

Ārija Āre
***
Es vēlētos šai ziemā
Par saules stariņu kļūt —
Izkausēt ledu no takām,
Uz kurām mēs paklupuši.
Izkausēt ledu no
Apsnigušām akām,
Kuras mūs veldzējušas.
Sniegt mirdzumu
Kādām acīm,
Kuras mani priecējušas.
Es vēlētos kļūt par
Saules staru šai ziemā un
Ledu izkausēt...

Maija Vegnere

Februāra uguns

Sirsniņsvētkos ledus rozes
Logu rūtīs zied,
Bet par karstu mīlestību
Radio tik dzied.

Laime, laime, kur tu esi?
Kā man tevi burt?
Kā gan liesmu nedziestošu
Divās sirdīs kurt?

Februāra sala naktī
Kur Tu esi, mans?
Tāla zvaigžņu melodija
Pāri zemei skan.

Mīļus vārdus notīs vīšu,
Ko te Visums dzied,
Lai tie Tavā sapnī maigi
Tā kā zvaigznes zied.

Maija Vegnere

Ziemas pasaka

Saulaini sniegotais rīts
Man aiz loga stāsta par ziemu.
Kā Visuma notis krīt,
Nesot melodiju bez skaņas.

Kas gan izdziedāt spēj
Melodiju pūkaini maigo?
Tā nav rakstīta cilvēku balsīm.
Tikai sajust, kā Visums zaigo.

Gribas rīta pasaulē brist,
It neko nesabradājot,
Lai diena stundu pa stundai
Ļauj gaismai pasaulē krist.

Dace Ābeltiņa
***
It visam, kas notiek uz zemes,
Jau bijis reiz iesākums,
No sevis tu klāt kaut ko pienes,
Kāds turpinās visu aiz mums.
Nav svarīgi tas, ko tu dari,
Nav svarīgi tas, ko tu nes,
Par tevi ir augstāki gari
Un stiprākas dvēseles.
Kam celt sevi gribas un lielīt,
Lai apkārt tas apskatās,
Tik daudz, kas reiz licies mums mūžīgs,
Guļ sadrupis krāsmatās.

Dace Ābeltiņa
***
Kad cilvēki nezina, ko īsti grib,
Tad acis uz visu, kas apkārt, tiem zib.
Kā kaleidoskopā viss griežas un skan —
To dodiet, to dodiet, un to arī man.
It viss man ir vajadzīgs — noderēs reiz!
Bet varbūt, ka spogulis gadījies greizs?
Un viss, kas man apkārt kā malduguns zib,
No pareizā ceļa prom vest mani grib?

Maija Stepēna
***
Šī skaistā ziema! Cik tu esi tīra un balta!
Tikai — mana sirds jūsmā nekūst,
bet paliek salta.
Tā meklē pēc uguns, kur vasara sveķainās šķilās
kā liesmiņa dejo,
bet laukā lausks klejo un zvaigznes aukstās debesīs
par vasaru dzejo.
Ak, šī baltā ziema... pa savām takām
es tikai sapnī
vien klīstu,
cenšoties saklausīt — es taču to drīkstu? — sniega
aprakto dzīvības elpas niecīgo dīgstu.
Ak, skaistā ziema, tu liec manai sirdij
kažokā tīties,
bet viņa manam skaistākam sapnim grib apkārt kā
vītenis vīties.

Maija Stepēna
***
Vienu pēc otras sevī sadedzu
visas pa rokai esošās sveces,
lai manā sirdī gaisma
nenodzistu.
Visapkārt tik necaurredzama tumsa... —
manas domas kā baltās dūjas
uz mākoņmalu sasēdušas,
baidās mājās atgriezties.
Kādēļ? Kas atļāvis? No kurienes?
Dievzemīte, mana sapņu zeme, klusē,
tumsā iemiguse?
Zem zila ledus kārtas guļ vilnis,
pazaudējis brīvību.
Zeme baltā sniegā... — vai arī es lai blakus miegu?
Nekas, nekas...,
ja tā nav viltus ziņa —
Saule jau no tāluma
uz māju pusi
ceļu uzsākusi.

Gina Viegliņa

Kaija, vārdā Džonatans Livingstons

Vēl es gribu ziedēt,
Vēl es gribu plaukt,
Pāri jūrai lidot,
Jaunu vētru saukt.

Mana mazā kaija,
Augstāk lido tu!
Lai es savus sapņus
Zvaigznēs redzētu.

Taču gadu gaitā
Viena esmu es,
Mazā baltā kaija
Sapņus projām nes.

Nezinu, kas gaida,
Nezinu, kā rīt,
Mana mazā kaija
Jūras viļņos krīt.

Gina Viegliņa

Vēstule draugam

Mīļais draugs, vēl padarīt daudz ceru,
Kaut gan lapas pēdējās jau veru,
Katra diena līdz ar vēju zūd,
Notrauktās turpat jau zemē trūd.

Savādas ir domas, arī prāts,
Daudz kas palicis ir neizrunāts,
Kafiju es agros rītos dzeru
Un ar skumjām jaunu lapu tveru.

Mūžīgs nav nekas — to atceries, mans draugs!
Tur mēs tiksimies, kad Dieviņš mani sauks,
Zinu, zinu! Jauna diena plauks,
Kad būs izdzerts karstais kafijas trauks.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas