Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 26. februāris 00:00

(74. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Atpakaļceļš ir ar nelielām pauzēm, apstājamies kādā citā templī, kur pakalnā izveidota milzīga pūķa statuja, kurā iekšā ievijas trepes. Tā iespējams sasniegt pašu kalna virsotni, kur temperatūra sasniedz vairāk nekā plus 40 grādu. Ja jau zemē ir ap plus 38, tad te ir daudz vairāk, un tas uzreiz jūtams. Esam kārtīgi apdeguši! Skati ir vienreizīgi. Retais no tempļa apmeklētājiem uzrāpjas pašā virsotnē, un arī mēs negribēdami atzīstam — ja jau esam te, tad jāpievar. Taizemiešu tempļi ir apmeklēšanas vērti. Vēl jau neesam redzējuši tos, kas ir pilsētā!

Dodamies atpakaļ. Viesnīca un duša. Tad gan sākam apdomāt tālāko ceļu. Nevar saprast, cik ilgi šī pasaules krīze ievilksies. Ja tā tiešām būs vairākus mēnešus, tad jau labāk padzīvot vietiņā kas ir lēta, un tā būtu Kančanaburi. Te ir tik daudz, ko redzēt, tik daudz, ko izpētīt, un vēl ar tādām ērtībām mūsu pašreizējā viesnīciņā! Tā nu pēc ilgām pārdomām nolemjam palikt šeit vēl trīs naktis. Esam īstas dilemmas priekšā. Šis laiks ir ļoti mulsinošs, tāpēc esam nolēmuši nesteigties ar lēmumiem, bet pavērot, kā situācija iegrozīsies.

Taizemei tuvojas lietus sezona, tāpēc būs jākustas. Pagaidām sekojam līdzi ziņām. Nakts tirdziņi ir aktīvi, ēstuvītes vaļā un aicina visus ienākt, lai gan tā tam nevajadzētu būt. Mēs apstājamies kādā jau zināmā, un, lai arī tur uzlikta liela zīme, ka ēdienu iespējams pasūtīt tikai līdzņemšanai, mums tiek teikts — varat ēst te, jo nav daudz cilvēku. Tā arī darām!

Pagaidām martam plāns gatavs. Taizemē ir silti, forši un interesanti. Tāpat ceram, ka šis trakums līdz Latvijas vasarai norims, lai silto laiku varētu baudīt dzimtajā zemē!

1942. gadā Kančanaburi bija Japānas kontrolē. Tieši šeit Āzijas spaidu strādnieki un sabiedroto karaspēku karavīri būvēja bēdīgi slaveno Birmas dzelzceļu. Gandrīz puse no ieslodzītajiem, kas strādāja pie projekta, nomira no slimībām, pārinodarījumiem vai nelaimes gadījumiem. Kančanaburi ir memoriāls un divi muzeji mirušo piemiņai. 2003. gada martā tika atvērts Taizemes—Birmas dzelzceļa centrs un JEATH (Japānas—Anglijas—Amerikas—Austrālijas—Taizemes—Holandes) kara muzejs, kas veltīts tiltam pār Kvai upi un Nāves dzelzceļam.

Pilsētā mīt aptuveni 50 tūkstošu iedzīvotāju. Šī vieta piesaista gan vēstures izzinātājus, gan dabas cienītājus. Te ir gan dabas parki un arī ziloņu rezervāts, kur gan pret ziloņiem izturas drausmīgi, kā jau neattīstītā valstī. No vēsturiskām vietām, protams, galvenais ir dzelzceļš, kas tika būvēts Otrā pasaules kara laikā.

Vieni no iespaidīgākajiem dabasskatiem ir pie milzīgā koka. Netālu no Kančanaburi ir 100 gadu vecs pākšu koks, kas ir 20 metru augsts ar 15 metru perimetru. Tā lapotne ir vairāk kā 25 metrus plata, un ēnas diametrs ir 51 metrs!

577. — 579. diena
Šajā rītā vairs neīrējam velo, bet gan pārmaiņas pēc pastaigājamies kājām. Aizejam uz lielāko “Tesco”, pie kura ieejas mēra temperatūru. 36,6 grādi. Arī šajā karstumā. Interesanti, ka lielveikalā norobežotas visas tās preces, kas neattiecas uz pirmās nepieciešamības lietām — nevar nopirkt ne pildspalvas, ne spilvenus, ne apģērbu. Bet to var atrast tirdziņos, kas vēl joprojām ir aktīvi. Taizemē veikalos nav lielas izvēles — pērkam rīsus, makaronus un dažus nocenotus dārzeņus. Kartupeļi te ir ļoti dārgi — divi lieli kartupeļi maksā vairāk nekā eiro. Bet te var ēst tomātus un visādus zaļumus.

Pēcpusdienā pastaigājam pa pilsētiņas centrālajām ielām. Diena iesilst līdz plus 41 grādam. Upē kāds lien peldēties, lai atvēsinātos, un gājēju ielas sāk pildīties pārdevējiem. Tikai pievakarē viss atveras, jo dienā pārlieku karsti. Tomēr dzīvība visapkārt ir. Daudzi vietējie nemaz nevalkā maskas, un situācija te šķiet nepavisam nav traka.

Vakarā viesnīcā saradušies jauni rietumnieki. Divi puiši stāsta par savām doktora studijām Beļģijā un nedaudz iepazīstina ar savu valsti, kas mums bija padomā vasaras ceļojumam Eiropā. Protams, tagad neko īsti nevar saprast, bet gan jau kaut kad valdības aptvers, ka valsts jāver vaļā, lai izdzīvotu.

Nākamo dienu atkal, kā ierasts, pavadām pārdomās. Ko darīt tālāk? Kā tas viss izvērtīsies? Nolemjam, ka mēģināsim apskatīt drošākās vietas, kas tagad pieejamas. Nevar būt, ka arī Āzija būs tik bezatbildīga un nemanīs, ka cilvēki mirst no bada, nevis no vīrusa. Izejam pastaigā pa tempļiem, kur mūs laipni sveicina mūki. Arī ēstuves, kas bijušas slēgtas, veras vaļā, jo risks tikt noķertiem ir nesalīdzināms ar risku palikt bez naudas un bez ēdiena.

Mēs savukārt gatavojam savas maltītes, un, kad mēģinām iegādāties ķiploku no garšvielu tirgotāja, viņš brīnās, ka ņemam tikai vienu, un to labprāt atdod bez maksas. Tas ir jauki. Tirgus atkal rosīgs, valdība cilvēkus nav apturējusi baudīt dzīvi.

Vakariņas šoreiz viesnīcā pagatavojis singapūrietis — tāds iedomīgs vīrs, kas nezina, kā vien apliecināt savu pārākumu pār citiem. Aziāts gan apvainojas, ka mums interesantāk parunāties ar izglītotajiem beļģiem.

Nākamā ir mūsu pēdējā diena Kančanaburi. Esam nolēmuši pārbraukt uz kādu citu vietiņu. Vismaz mēģināt. Tikmēr ziņās atainots, kas notiek nabadzīgajās valstīs. Cilvēki mirst no bada, nevis no vīrusa. Arī Pataijā, tūristu pilsētā netālu no Bangkokas, sākoties laupīšanas jau ar ieročiem — par to ziņo policisti. Mēs gan ceram, ka cilvēki atvērs acis un sapratīs, ka šajā pasaules daļā vīruss nav tas bīstamākais. Tieši visa slēgšana nogalinās vairāk. Bet nu mūsu iecerētā Puketa ir slēgta — tajā vairs nedrīkst ne iebraukt, ne no tās izbraukt līdz 30. aprīlim. Tā ir laba vieta tūristiem, bet ceram, ka atradīsim arī citas.

Šodien sākam ko lietderīgu — esam iegādājušies TEFL kursus, ko pabeidzot iespējams mācīt angļu valodu ārzemēs. Lai arī man jau ir angļu valodas diploms, šis nodrošinātu daudz vairāk iespēju. Esam satikuši daudzus ceļotājus, kas tieši šādā veidā dzīvo un iepazīst visas šīs Āzijas valstis nedaudz dziļāk, te paliekot ilgāk.

Istabiņa, kur paliekam, ir lieliska, bet nu laiks doties tālāk — kamēr vēl varam, mēģināsim ceļot!

Taizeme līdz 1939. gadam bija pazīstama kā Siāma. Pēc tam tās nosaukums bija Taizeme, lai 1945. gadā atkal atgrieztos pie Siāmas. Pēdējās izmaiņas Taizemē veiktas 1949. gada 11. maijā. Vārds “tai” taizemiešu valodā nozīmē “brīvs”, kas Taizemi padara par “brīvo zemi”. Savukārt iesauku “smaidu zeme” Taizeme ieguvusi, pateicoties smaidīgajiem iedzīvotājiem. Arī tagad vietējie ir diezgan smaidīgi. Taizemes alfabēts ir grūts un mums neizlasāms. Pat ciparus nesaprotam. Tas iegūts no khmeru skripta, kas cēlies no Indijas Brahmijas rakstības sistēmas. Taizemes alfabētā ir 44 līdzskaņi, 32 patskaņi un 5 toņi, kas arī ir ļoti nozīmīgi teikumu veidošanā. Taizemē dzīvo apmēram 67 miljoni cilvēku, no kuriem 75% ir taizemieši, 14% ķīnieši un 11% veido citas tautības. Aptuveni 12 miljonu dzīvo valsts galvaspilsētā Bangkokā. Taizeme ir aptuveni 514 000 kvadrātkilometru liela, un tā robežojas ar Mjanmu, Laosu, Kambodžu un Malaiziju. Kā tūristi smej, ja gribas civilizāciju, tad jādodas uz attīstītāko — Malaiziju. Ja gribas ko ekstrēmāku, tad uz Kambodžu vai Laosu. Ja gribas ko vēl neizpētītu, tad Mjanma ir īstā. Doi Inthanon ir Taizemes augstākā virsotne 2565 metru augstumā. Teravādas budisms ir dominējošā reliģija (94,6%). Pārējie iedzīvotāji ir malajiešu musulmaņi (4,6%), kristieši (0,7%) un citi (0,1%).

580. — 582. diena
Šo rītu sākam ar domu — kā būs, tā būs. Nezinām, vai brauc busi, vai vilcieni nav atcelti. Esam augšā agri, sagatavojam līdzi pusdienas, sakrāmējam somas un atvadāmies no jaukās taizemietes, kas mūs uzņēmusi šajā foršajā vietiņā. Dodamies uz autoostu.
Ārā tā pati rosība, kas visu laiku. Vien autoosta izskatās tukšāka. Un nu mūs aplenc vesels bars vietējo, sakot, ka autobusi vairs nekursē, līdz vilciena stacijai, kas mums nepieciešama (tā atrodas stundas brauciena attālumā), jābrauc ar taksi. Mēs jau zinām šos aziātu trikus, tāpēc dodamies uz autobusu laukumu un tur atrodam vairākus vīrus formastērpos. Publiskie busi atcelti, bet kursē minibusiņi, un tāds brauciens mums izmaksātu uz pusi lētāk nekā brauciens taksī. Protams, tiek mērīta temperatūra, un tad arī kāda tante atnāk minibusiņā visus izretināt. Smejam gan, ka ceļa gaitā tāpat minibusiņš ir pilns. Bet maskas nēsā visi.

Pēc stundas brauciena sasniedzam vilciena staciju citā pilsētiņā. Ceļš bijis mierīgs, jo nav jau satiksmes. Vilciena stacija arī izskatās gluži pamesta. Esam sagatavojušies — sliktākajā gadījumā dosimies ar to pašu minibusiņu atpakaļ. Pieejam pie vilcienu stacijas kases lodziņa un sākam klauvēt. Uzrodas kāds likumsargs, kas saka: viss notiek, mūsu vilciens pēc desmit minūtēm.

Priecīgi iegādājamies biļetes trīs stundu braucienam. Te mums jāizpilda arī lapiņas — jāieraksta savi pases dati un nākamā uzturēšanās vieta. Nedaudz vairāk visus sāk kontrolēt. Skaidrs, ka Huahinu sasniegsim! Tā ir populārāka vietiņa par Kančanaburi, tur ir arī pludmale un kalni, daudz ko apskatīt!

Vilciens pustukšs, bet tāpat pa to staigā pārdevēji un piedāvā rīsus, augļus un dzērienus.

Sasniedzam Huahinu. No vilciena izkāpjot, arī ir kontrole — mēra temperatūru, un tiekam pie zaļajām uzlīmēm pie apģērba, kas nozīmē “šis ir drošs”. Cilvēki biezākos “skafandros” paņem no mums pases un prasa uzturēšanās adresi. Lai arī viesnīca vēl nav rezervēta, mums jau prātā tāda ir.

Dodamies ielās. Uzreiz uzejam informācijas centru. Tur mums atkal tiek mērīta temperatūra, bet darbiniece iznāk parunāties ārā, sakot, lai uzmanāmies un lai nevienam neuzticamies. Cilvēki Taizemē vienkārši nepārbaudoties un tad aplipinot visus. Viņa nezinot, kā tas viss izvērtīsies. Huahina tiešām izskatās mazāk dzīva kā Kančanaburi. Bet tie ir tikai pirmie iespaidi.

Saņemam pilsētiņas karti un nokļūstam viesu namā. Tur palūdzam interneta paroli un uzreiz rezervējam istabiņu, jo internetā mums lielas atlaides. Tad mums dāmas saka, viesnīcas baseins ir ciet, tāpat kā visos citos atpūtas namos, un iesaka mums viesnīciņu neaizņemt ilgu laiku uz priekšu — nevar zināt, kad tā būs jāslēdz. Istabiņas ir jaukas — nav gaisa kondicioniera, un plus 41 grādā jāiztiek ar vienu knapu ventilatoru.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas