Sēlim Mikum Skruzītim — 160

2021. gada 23. februāris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 16. februāra numurā.)

“Stanāni” — vietējā pils
Nedaudz par Stanāniem, Mikus Skruzīša vecākiem, māsu Mariju. Tēvs Miķelis Skruzīts, saukts arī Vecais Stanāns, arvienu ieņēma kādus amatus Neretas pagastā vai pie muižas: kā grāfa Šuvalova Neretas mežu pārzinātājs, kā pagasta tiesas priekšsēdētājs un pagasta vecākais, kas tajos laikos bija visas pagasta dzīves noteicējs. No P. Lodziņa arhīva materiāliem, tā laika preses un laikabiedru atmiņām redzams, ka Mikus Skruzīša tēvs šos amatus pildīja ar atzīstamiem panākumiem. “Stanānu” mājas ar dzimtbūšanas atcelšanu bija vislielākās mājas pagastā — 312 pūrvietas (pūrvieta — apmēram 0,4 ha, tātad 124,8 ha). Tās nodrošināja pietiekami lielus ienākumus, lai saimnieks spētu segt dēla izglītošanas izdevumus. Meita Marija mācījās pilsētas skolās.

Pēc dēla ierosinājuma viņa tēvs — “bagātais Stanāns” — uzcēla jaunu divstāvu ķieģeļu ēku — pili (pēc tā laika ļaužu vērtējuma, kuri tādu būvi vēl nebija redzējuši) ar izrīkojumiem piemērotu zāli un tajā priekšzīmīgi iekārtotu skatuvi. “Stanānos” veidoti pirmie teātra uzvedumi Neretas apkaimē, kurus sākumā vadījis Miks Skruzīts, bieži vien pats līdzi spēlēdams. Darbojoties teātra jomā, Mikus saprata, ka teātris ir pieaugušo izglītošanas rīks. Neretas Labdarības biedrība, kura ievēlēja Miku par savu priekšnieku, attīstīja pārāk liberālu darbību, kas nepatika to laiku vietējiem un apriņķa ierēdņiem, tādēļ ar Kurzemes gubernatora pavēli biedrību slēdza.

Ar gadiem Mikus Skruzīša sabiedriskā dzīve prasīja tik lielus izdevumus, kādus “Stanāni” un viņa literārā darbība nespēja dot. Tēvs miris, saimniecības vadītāja līdz ar to nebija. Māsa Marija mācījās skolās ārpus Neretas, un Stanāni tādēļ apgrūtināti ar jo smagu parādu nastu. Visos laikos cilvēkiem piemitusi skaudība. Stanānu varenība un arī lepnība apkārtējiem skauda. Vismaz no 19. gs. beigu publikācijām presē tā var spriest. “Stanāni” vairākas reizes deguši. Ugunsgrēkos sadega lopi, siens, malka, citreiz nodega klēts un sagādātie būvmateriāli jaunas dzīvojamās mājas būvei, citreiz gandrīz pabeigtā dzīvojamās mājas jaunbūve. Ne reizi vien kārtībniekam radušās aizdomas par tīšu dedzināšanu. Bet saimniekiem jālūdz Valsts Zemes bankai aizdevumi saimniecības atjaunošanai. Tomēr Skruzīši nepadevās, cīnījās ar parādiem, aizdevumiem, ūtrupēm un darbiem saimniecībā.

Skološanās — nevajadzīga greznība
Apkārtējiem ļaudīm skauda arī “Stanānu” saimnieku bērnu skološana. Piedodams būtu vēl, ka izglīto dēlu, bet kāpēc meita jālaiž pilsētas skolās? Tā zemniekiem un kalpu cilvēkiem izlikās pavisam nevajadzīga izrādīšanās, tika vērtēta kā lepnība, celšanās pāri citiem un zemnieku kārtai pat neatbilstoši. “Stanānu” un Marijas likteni ļoti precīzi atainojis Jānis Jaunsudrabiņš stāstā “Liktenis”. Autors gan atrunājies, ka sižets esot pilnībā viņa izdomāts. Taču ainas un raksturi, vide precīzi atbilst šim novadam. Katrā ziņā, ja arī izdomāts, tad laikmetu un tā laika lauku cilvēku domāšanu atspoguļo daudzšķautņaini.

Kaut arī izstājies no studijām Politehnikumā, Mikus Skruzīts joprojām labprāt satikās ar saviem neskaitāmajiem studiju un literārajiem biedriem jautrās kompānijās pie alus glāzes. Nepieciešamajiem līdzekļiem aptrūkstot, viņš pārnāca dzīvot no Rīgas uz Neretu, pilsētas trūkumā ieguvis vārgu veselību. Šeit Miks nodevās lauksaimniecībai un lauku dzīvei, kaut viņam grūti lauku šaurībā. Tēva mājās Mikus Skruzīts ierīkoja Stanānu privātskolu apkārtnes bērniem. Pēc viņa nāves šo mācību iestādi turpināja vadīt māsa Marija. Skola darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Laikmeta lielā notikuma nestās pārmaiņas pārtrauca mācību iestādes darbu.

Mainoties valsts pārvaldei, mainās īpašuma forma. Pagājušā gadsimta 40. gados “Stanānu” mantinieku zeme kļuva valsts īpašums. Pēc Otrā pasaules kara Neretas pusē, tāpat kā citur Latvijā, dibināja kolhozus.

Stanānu mājas un zeme nonāca kolhoza “Draudzība” īpašumā. Bijušie saimnieki kara izplucināti un cienījamos gados. Jaunajā kārtībā saimniekošana balstījās uz principu: viss pieder tautai, tātad visiem, un atbildība — nevienam. Dzīvojamajā mājā izmitināja kolhoznieku ģimenes. “Stanānu” godība strauji norietēja, mājas kopīgiem spēkiem izputināja.

Tādas vietas jāsargā
Par Imantu Ziedoni un “Stanāniem”. 20. gadsimta 70. gadu vidū dzejnieks un publicists Imants Ziedonis izveidoja un vadīja dižkoku atbrīvotāju grupu — “paradagus”. Tajā iekļāvās cilvēki, kuriem rūpēja daba un Latvijas kultūrvēsture, — rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, augstskolu mācībspēki, ārsti, skolotāji, studenti. Grupa I. Ziedoņa vadībā pulcējās sestdienās, svētdienās, lai brauktu pa Latvijas dažādām vietām, reāli veicot dabas un kultūrvēsturisko objektu glābšanu no iznīcības un aizmirstības. Kopumā no pirmā izbraukuma 1976. gada 16. oktobrī līdz pēdējam izbraukumam 1991. gada jūlijā vismaz piecas reizes “paradagi” bija Neretā.

Imants Ziedonis fragmentus no dienasgrāmatas par grupas braucieniem 1990. gadā publicēja žurnālā “Karogs” 10., 11. un 12. numurā. Daži fragmenti no I. Ziedoņa publikācijām: “…It kā pēdējais brauciens uz Neretu. Mēs te esam daudzreiz bijuši. Visos gadalaikos. Un vienmēr te bijis skaisti. Nu jāpaliek kaut kam arī… Nolemjam, ka izkopsim “galīgi” “Stanānu” sētu… Par Skruzīšu Miku rakstīts “Dzimtenes Balsī” (gan nekur citur, tikai latviešiem ārzemēs). Nosūtām raksta izgriezumu kopā ar pavadvēstuli kolhoza priekšsēdētājam, ka lūdzam viņu sava kolektīva speciālistiem darīt zināmu, likt pie sirds utt., utt., kā jau tas pienākas, tādas vietas kopt, sargāt un kārtībā uzturēt… Bet vārdnīcā par mūsu Brīvdabas muzeja pašu pirmo vadītāju un iedvesmotāju rakstīts pavisam ļaundabīgi skopi: Skruzitis Miķelis, 1861— 1905, etnogrāfs, dz. 7.2. Neretas pag., lauks., dēls, mir. turpat. 10.2. Beidzis Jelgavas reālskolu, studēja Rīgas PI: 1885—88 ķīmiju, 1888—90 — lauks-u. 1892—95 strādāja Tēvijas un Austruma redakcijā. 1894—96 apceļoja L-jas novadus, vākdams materiālus RLB rīkotai etnogrāfiskai izstādei. Sarakstīja apcerējumu Sēļi (1889) un Austrumā publicēja latv. tērpa un ornamenta zīmējumus, ko vēlāk izmantoja R. Zariņš u. c. grafiķi un etnogrāfi…”

Aug Ziedoņa stādītie ozoli
Nākamais ieraksts par braucienu uz Neretu: ““Stanānos” ar traktoru izbraukājuši mūsu stādījumus. Slinkuma pēc braukuši cauri sētai — tā taisnāk — un mūsu butaforiskos šķēršļu bomjus vienkārši izārdījuši. Stādām par jaunu. Un plato atvērumu egļu vējlauzē aizkraujam ar milzīgu krūmu kaudzi. Nu taču nelīdīs ar buldozeru tai virsū!...

Tālis [Zālītis] saka: Ziedonim jārunā ar kolhoza priekšsēdētāju.

— Bet tu taču pats, Tāli, esi priekšsēdētājs. Neretas ciema padomes izpildu komitejas visuvarošais tautas pilnvarotais, noteicošais un principiālais, nodrošinošais un izvedošais priekšsēdētājs. Padomju varu vairs neklausa?

Bet neklausa. Re, kapos kapakmeni apgāzuši, mēs nozāģējam bomjus un palīdzam Tālim celt augšā…”

Nākamais ieraksts: “Kā izskatās “Stanānos” mūsu stādītie kociņi? Vai atkal izbraukti?... Rūsē lapas. Septembris. Braucam uz Neretu… “Stanānos” ozoliņi ieauguši, no briksnāja pagājušreiz izbrīvētās lapiņas ņemas, vēl tikai jāizzāģē lielie kareivīgie oši, kas visu piesēj ar savām vaislīgajām sēklām. Un jāizcērt atkal un atkal alksnīšu, apsīšu, osīšu jaunie dzinumi. Var nomanīt, ka palēnām jau veidojas kļaviņu un liepiņu birzs. Pirmo reizi mūsu darbs šais brikšņos likās bezcerīgs, pat aplams, bet nu jau visi strādā priecīgāki: top redzams rezultāts. Vienīgi pagalma pļaviņā pie piemiņas akmeņa kolhoznieki ieveduši salmu čupas sapūšanai. It kā citur vietas trūktu! Ņemam un šīs salmu čupas nodedzinām. Bez kādas atļaujas…”

S. Saliņš, dižkoku atbrīvošanas grupas dalībnieks, mežkopju sanāksmē Siguldā 1991. gada 18. jūlijā stāsta par grupas darbu “Stanānos”: “(..) Šeit izkopta apkārtne un vecais augļu dārzs. Ēkas nav saglabājušās. Skaisti izceļas vecā ozolu aleja un neparasti vecās, majestātiskās liepas. Tika iestādīti riekstkoki, novietots laukakmens ar attiecīgu uzrakstu.”

Guntis Eniņš savā dienasgrāmatā atradis ierakstu par “Stanāniem”: “Dižkoku atbrīvotāju grupa un tēlnieks akmeņkalis Vilnis Titāns piemiņas akmeni “Stanānu” mājvietā uzstādīja 1981. gada 3. oktobrī.”

Šajā laikā atkal mainījušās īpašumtiesības. Tagad “Stanānu” zeme no jauna ir privātīpašums. Imanta Ziedoņa grupas darbs, Viļņa Titāna kaltais piemiņas akmens, Mikus Skruzīša dzimtā mājvieta — privātīpašumā. Viss ir kārtībā, taču kā ar piemiņas saglabāšanu? Nu jau ne tikai Skruzīšu Mikus un viņa vecāku, māsas, bet arī I. Ziedoņa un dižkoku atbrīvotāju grupas, V. Titāna darba saglabāšanu un popularizēšanu. Vai te nebūtu laiks visiem — īpašniekiem, pašvaldībai, nomniekiem — rīkoties kopīgi, lai skaisti saglabātu un popularizētu novada kultūrvēsturi? Lai pašiem, ciemiņiem un tūristiem būtu prieks.

Staburags.lv ARHĪVS

Sēlim Mikum Skruzītim — 160

Kategorijas