Kalnu vējš no Rozesas ciema

2021. gada 23. februāris 00:00

327

Kad pirmo reizi “Facebook” lapā ieraudzīju šo sievieti, reklamējam kosmētiku, nodomāju: “Kāda simpātiska spāniete!” Tumši mati, izteiksmīgas, samtaini brūnas acis, un valoda tik raiti plūda, ka neienāca pat prātā, ka tā nav viņas dzimtā. Taču vizītkarte atklāja, ka mana iedomātā saulainā “spāniete” ir bijusī aizkraukliete Lāsma Beķere. Viņa labprāt piekrita neklātienes sarunai, piemetinot, ka vēl joprojām siltā atmiņā ir Aizkraukles novada ģimnāzija, skolotāji, skolas direktori Leons Līdums un Aldis Labinskis, kā arī direktora vietniece Silvija
Bērzkalne.

Spāniju iemīl no seriāliem
— Tu šķieti tik spāniska, ka neviļus rodas jautājums — varbūt tev attālos rados ir spāņi?

— Nē, nevienam nekad nav bijusi saistība ne ar Spāniju, ne ar spāņu valodu.

— Tagad tu dzīvo Spānijā. Kā tu tur nokļuvi? Tā bija tava sapņu zeme?
— Stāsts par to, kā nokļuvu Spānijā, ir itin interesants, un vienmēr to atceros ar taureņiem vēderā. Studiju gados brīvās izvēles kursā sāku mācīties spāņu valodu. Es tajā biju iemīlējusies kopš bērnības, skatoties Latīņamerikas seriālus. Paralēli sāku strādāt Starptautiskajā viroterapijas centrā pie Jurģa Auziņa par administratori. Vēlme apgūt spāņu valodu bija tik liela, ka iedomājos izmantot augstskolas piedāvātās iespējas iesaistīties “Erasmus” programmā. Uzreiz pieteicos uz trim vietām, protams, siltākajām: Valensiju, Madridi un Kipru. Lai sasniegtu mērķi, man nācās pamatīgi mācīties, jo vajadzēja maksimāli paaugstināt vidējo atzīmi, lai saņemtu stipendiju. Biju noskaņojusies, ka trešā kursa otrajā semestrī braukšu uz Spāniju, kaut arī man paziņoja, ka uz Valensiju un Madridi vietas jau aizņemtas. Taču es nopirku lielu čemodānu un sevi iedvesmoju, ka vienalga braukšu uz Spāniju. Un notika brīnums — neilgi pirms gala eksāmeniem uzzināju, ka tieku uz Madridi un braukšu viena, jo otra studente atteicās. Tad nu sākās ‘‘taureņošana” vēderā.

— Droši vien pārņēma neliela panika?
— Jā. Kur es dzīvošu? Kā braukšu viena? Kā nolikšu gala eksāmenus spāņu valodā pēc pieciem studiju mēnešiem, ja, aizbraucot uz Spāniju, zināju ap 200 vārdu un 20 frāžu? Tad noliku priekšā sev baltu papīra lapu, sarakstīju plusus un mīnusus, ko dotu šis brauciens. Vienīgais mīnuss bija tāds, ka mans gadu vecais kaķis Nikis uz pusgadu bija jāatstāj audžuģimenē.

2011. gada 11. janvārī pulksten 23 piezemējos Madrides lidostā, pašai pat nenojaušot, ka uz palikšanu.

Mīlestība no pirmā acu skatiena
— Kā aizritēja tavi pirmie mēneši svešā valstī, svešā vidē?
— Dzīvoju Madrides provincē Fuenlabradā ar vēl pāris Baltijas valstu studentēm. Līdz Reja Huana Karlosa universitātei bija 15 minūšu brauciens ar autobusu. Kaut arī tiku sirsnīgi uzņemta, sākums bija ļoti grūts. Traucēja valodas barjera. Visas lekcijas notika spāņu valodā, sēdēju pirmajā rindā, lai mēģinātu kaut ko saprast, bet tas bija nereāli. Piecus mēnešus katru dienu pēc lekcijām mājās tulkoju materiālus līdz vēlai naktij, lai varētu sagatavoties eksāmeniem, kuros man neatļāva izmantot pat vārdnīcu. Regulāri saņēmu zvanus ar ielūgumiem uz ballītēm, izbraukumiem, “tusiņiem” un citām izklaidēm, bet gandrīz vienmēr nācās atteikt. Atklāti sakot, pēc diviem mēnešiem prātā iezagās pat doma atgriezties mājā, bet tad uzvarēja spīts: tā taču nebūšu es, ja nepabeigšu iesākto līdz galam! Rezultātā visus eksāmenus — gan rakstiskos, gan mutiskos — veiksmīgi nokārtoju. Liela daļa kursabiedru tos pat nenolika pirmajā reizē. Biju ļoti gandarīta par rezultātu.

— Taču pēc projekta beigām tu mājās neatgriezies.
— Jā, pirms eksāmeniem iepazinos ar tagadējo vīru Danielu. Viņš dzimis Urugvajā, pirms 20 gadiem ar vecākiem emigrēja uz Spāniju. Mums bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena. Praksē strādāju kādā lielā nevalstiskā bezpeļņas organizācijā par preses sekretāri. Kad bija laiks atgriezties mājās, sapratu, ka nevaru. Pēdējo kursu ar augstskolas un vecāku piekrišanu pabeidzu attālināti.

Vada viesnīcu
— Kā tālāk ritēja tava dzīve Spānijā?
— Ļoti raibi. Madridē nodzīvojām gandrīz divus gadus. Pēc tam pārcēlāmies uz Kataloniju, Heronu. Tur dzīvo vīra vecāki. Te sāku savu pieredzi viesnīcu darbā. Pēc laika pārbraucām uz Kasteļas-Pladžas d’Aru ciemu, kurā nodzīvojām trīs gadus. Tad devāmies avantūrā uz Vāciju, Bonnu, kur apprecējāmies, un 2015. gada 30. septembrī piedzima mūsu meitiņa Nellija Anhelina Barruša-Beķere. Skumstot pēc siltuma, saules, jūras un draugiem, nolēmām atgriezties Katalonijā un piezemējāmies Rozesā, kur dzīvojam jau piecus gadus. Tas ir brīnišķīgs ciems ar ļoti veselīgu un ģimenei draudzīgu vidi.

— Kā tagad vadi savas dienas? Kas ir tavs maizes darbs?
— Jau piecus gadus vadu nelielu četrzvaigžņu dizainviesnīcu Rozesā. No oktobra beigām esam dīkstāvē. Tagad esmu iesaistījusies kādā amerikāņu kompānijā un izplatu augstas kvalitātes kosmētiku un sejas kopšanas līdzekļus.

Esmu pievērsusies fitnesam (vadu nodarbības tuvākajiem draugiem un paziņām) un riteņbraukšanai.

Bēdīgs skats
— Vēl arvien turpinās koronavīrusa uzvaras gājiens pār pasauli. Kādi ierobežojumi saistībā ar to ir tavā dzīvesvietā?
— Perimetrālā karantīna. Vairākas nedēļas nedrīkstējām izbraukt ārā no ciema. Tikai uz darbu. No februāra vidus drīkstam izbraukt, bet tikai nedēļas vidū, ievērojot komandantstundu. Tā ir no pulksten 22 līdz 6. Restorāni vaļā trīs stundas dienā un trīs stundas vakarā. Daudzi mazie uzņēmumi jau ir slēgti. Viss bizness, kas saistīts ar tūrismu, reāli iedragāts. Ielās tukšums, skatlogi tukši — bēdīgs skats.

— Latvijā daba šogad ir kā sniega pasakā. Vai Rozesā arī tiekat lutināti ar sniegu?
— Nē, pie mums sniega nav, bet, ja uzbrauc kalnā, tad var to redzēt. Toties Madride pilna ar kupenām.

Pārdzīvo četru kultūru šoku
— Vai spāņu valoda ir grūta?
— Nepavisam nē! Varbūt tas, pateicoties manai apmātībai ar spāņu valodu un manām valodu dotībām. Valodu sāku mācīties ar dziesmu palīdzību. Klausījos Marku Antoniju, Enriki Iglesiasu, lasīju dziesmu vārdus. Dzīvojot Vācijā, tādā pašā veidā iemācījos vācu valodu. Katalāņu valodu apguvu uz prakses bāzes, vēl nezinu to profesionālā līmenī, bet darba vidē iztieku bez problēmām.

— Kādā valodā tu redzi sapņus?
— Sapņus redzu gan latviešu, gan spāņu valodā. Reizēm vienā un tajā pašā sapnī sajaucas pagātne ar tagadni. Mans vīrs Daniels gan saka, ka miegā es runājot latviski.

— Kā tu pati sevi vairāk izjūti — kā spānieti vai latvieti?
— Pēc pases esmu latviete. Spānijā esmu kā Eiropas Savienības pilsone, jo neesmu vēl nokārtojusi Spānijas dokumentus. Kā es pati vairāk jūtos? Man ļoti grūti to definēt. Esmu latviete un lepojos ar to, jūtos īpaši, iepazīstinot kādu ar sevi. Pēdējo 10 gadu laikā esmu izdzīvojusi četru kultūru šoku — vācu, spāņu, katalāņu un urugvajiešu. Tāpēc es vairāk jūtos kā pasaules bērns.

Nomāc pesimistiski cilvēki
— Vai apsver domu atgriezties Latvijā?
— Šobrīd noteikti nē. Darīšu visu, lai mani vecāki varētu savas vecumdienas pavadīt man blakus Spānijā. Mana ģimene ir vienīgā spēcīgā saite ar Latviju. Protams, par savu pienākumu uzskatu mūsu meitiņu iepazīstināt ar latviešu valodu, tradīcijām, virtuvi...

— Kad pēdējo reizi biji Aizkrauklē?
— Pirms pandēmijas — 2019. gada novembrī. Diemžēl ilgāk par nedēļu šeit nespēju uzturēties — nomāc laika apstākļi un pesimistiski cilvēki apkārt.

— Kā tavu izvēli dzīvot Spānijā uztver tuvinieki?
— Pozitīvi. Vislielākais paldies maniem vecākiem, ka tik jaunai un “zaļai” man ļāva pašai pieņemt visus lēmumus. Viņi man uzticējās un atbalstīja.

Lielākas traču cēlājas
— Kāds ir tavs iecienītākais ēdiens Spānijā?
— Visu veidu jūrasveltes. Un vēl es dievinu visu veidu olīvas un vīnu.

— Man Spānija saistās ar koridu. Vai esi uz to bijusi?
— Dzīvojot Madridē, bija iespēja iet uz koridu kaut vai katru dienu, bet nekad to neizmantoju. Neesmu izpratusi šīs tradīcijas būtību. Tā vietā labprātāk aizeju uz flamenko izrādi. Lielākajā daļā Spānijas provinču korida ir aizliegta, taču Madridē un Valensijā nē, jo viņi uzskata, ka tas ir kultūras mantojums.

— Kāda, tavuprāt, ir galvenā atšķirība starp latviešu un spāņu sievieti?
— Katrā ziņā temperamentā. Spāņu sievietes ir lielākas traču cēlājas. Latvietes vairāk seko līdzi savam ārējam izskatam. Mīts par skaistajām spāņu sievietēm dažkārt var būt ļoti maldīgs. Spāņu sievietes ir daudz atvērtākas, bet tas jau atkarīgs no dzīvesstila.

Kā kalnu vējš
— Kādu tu sevi redzi pēc 10 gadiem?
— Ar vēl lielāku enerģiju un dzīvesprieku, darot to, kas mani piepilda emocionāli. Tas nozīmē strādāt sev, plānot savu laiku tā, lai maksimāli varu to pavadīt kopā ar savu ģimeni, kura, cerams, būs kļuvusi lielāka. Sapņoju par to, lai mani vecāki pavadītu savas vecumdienas mums blakus. Pagaidām izslēdzu jebkādu dzīvesvietas maiņu, jo Rozesa ir manā TOP1.

— Ja uzņemtu filmu par tavu dzīvi, kāds tai būtu nosaukums?
— Tramontāns. Tas ir tipisks kalnu vējš, kas ik pa laikam pūš, īpaši Katalonijā. Atnāk negaidīts, izgaiņā mākoņus, atstāj zilzilas debesis un ielas lielā haosā un negaidīti aiziet! Es sevi asociēju ar šo dabas parādību.

***
Nebaidies riskēt! — tā vienā no pēdējiem ierakstiem “Facebook” aicina Lāsma. Riskēt, viņasprāt, nozīmē atbrīvoties no daudzām bailēm, ko mēs sevī nesam. Tas ir priekšnoteikums mūsu iekšējam spēkam, lai reiz par visām reizēm mēs pamostos no pelēkās dzīves! Varbūt šī viņas atziņa noder arī citiem.

Vizīkarte
Vārds, uzvārds: Lāsma Beķere.

Dzimšanas gads, vieta: 1989. gads, Aizkraukle.

Izglītība: absolvējusi Aizkraukles novada ģimnāziju, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolu “RISEBA”, kurā iegūts bakalaura grāds sabiedrisko attiecību un reklāmas menedžmentā.

Dzīvesvieta: Spānija, Rozesas ciems.

Nodarbošanās: četrzvaigžņu viesnīcas vadītāja, skaistumkopšanas speciāliste.

Ģimene: precējusies, vīrs Daniels, meita Nellija Anhelina.

Vaļasprieks: riteņbraukšana, fitness, skaistumkopšana.

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Kalnu vējš no Rozesas ciema

Kategorijas