Viviāna Nikaļuka: “Rītdienai svarīgs tas, ko darām šodien”

2021. gada 19. februāris 00:00

295

Viviāna Nikaļuka: “Rītdienai svarīgs tas, ko darām šodien”

Klintainiete Viviāna Nikaļuka ir jauniete, kuru grūti neievērot, jo viss, ko viņa dara, notiek ar lielu aizrautību un tik enerģiski, ka arī apkārtējie, iespējams, nespēj palikt malā. Dzīvē izmēģinātas daudzas nodarbes, un, sagaidot savu 19 gadu jubileju, Viviāna atzīst, ka joprojām meklē savu dzīves ceļu. Un tas ir aizraujoši.

Par garlaicību nevar sūdzēties
Pļaviņu novada ģimnāzijas 12. klasi Viviāna šogad beigs kā skolēnu pašpārvaldes prezidente un Ekoskolas vadītāja. Tās darbībā viņa iesaistījās 10. klasē, kad izstrādāja savu zinātniski pētniecisko darbu šajā jomā. Skolotāja un darba konsultante Ingrīda mudināja darboties tālāk, tas viss aizrāva un kļuva par viņas dzīves daļu. Kopā ar citiem jauniešiem īstenots daudz aktivitāšu, un šī kustība jau izgājusi ārpus skolas sienām, pievēršot sabiedrības uzmanību zaļākam dzīvesveidam. Viviāna darbojas arī Pļaviņu jauniešu biedrības valdē un nepiekrīt tiem, kuri sūkstās, ka mazpilsētā nav, ko darīt.

— Ir tik daudz iespēju, ka dažkārt nepietiek laika visu paveikt. Turklāt tagad digitālo piedāvājumu laikā paveras vēl plašākas iespējas, ko vajag tikai izmantot. Ļoti laba pieredze man bijusi “Erasmus+” programma, saistībā ar to biju Zviedrijā, kā arī mēnesi mācījos Vācijā. Esmu pārliecināta, ka tas, ko darīsim nākotnē, vistiešākajā veidā saistīts ar to, ko darām šodien. Tāpēc ir svarīgi mēģināt un meklēt sevi, ko arī daru, — saka jauniete.

Visas aizraušanās virza uz priekšu
Vēlme iet un darīt Viviānai bijusi, kopš sevi atceras.
— Jau bērnībā gribēju tik daudz ko izmēģināt un atrast to, kas patīk un der vislabāk. Kad sešu gadu vecumā sāku iet bērnudārzā, mammai teicu, ka gribu mācīties spēlēt klavieres, un viņa mani aizveda uz mūzikas skolu. Kamēr citi bērnudārzā gulēja diendusu, es gāju uz nodarbībām. Bija, protams, brīdis, kad gribējās pārtraukt mūzikas mācības, jo nesapratu, kā šī prasme man dzīvē noderētu. Tomēr biju apzinīga un pabeidzu iesākto, jo tik tāls ceļš jau bija noiets. Arī mamma prata atrast pareizos vārdus motivācijai, un pēdējie divi gadi mūzikas skolā pagāja kā spārnos. Cītīgi mācījos, un bira asaras, kad pienāca izlaidums. Gribējās tik ļoti turpināt spēlēt, un nesapratu, kāpēc savulaik negribēju mācīties mūzikas skolā. Tieši skolas vide ir tā, kas dod lielāko stimulu. Kad tas beidzas, ir citas prioritātes, un mūzika daudziem paliek otrajā plānā, ja tā nav saistīta ar nākotni. Tā ir arī ar mani, — stāsta klintainiete.

Dejošana kļūst par sirdslietu
Domas no mūzikas savulaik novirzīja sports, jo Viviāna sāka trenēties biatlonā. Mammai tas bija pārsteigums, bet viņa atbalstīja meitu, jo savulaik pati nodarbojās ar slēpošanu. Interesi par šo sporta veidu radīja sporta skolotājs un treneris Jānis. Ar savu aizrautību un enerģiskumu Viviāna sasniedza vairākas virsotnes, tomēr kādā brīdī sportam teica “stop!”, un tas kļuva par nodarbi savam priekam brīvajā laikā. Viņai gan joprojām patīk mundrums un aktīvais dzīvesveids, ko dod sports.
|
— Tas bija liels karuselis, jo aizrāvos ar tik daudziem vaļaspriekiem, ka visa darbošanās sākās agri no rīta un beidzās vēlu vakarā. Bija koris, dejošana, dažādi pulciņi, mūzikas skola, treniņi un vēl mācības. Tagad šķiet, ka varbūt vajadzēja atrast motivāciju turpināt trenēties, bet to aizstāja cita aktīva nodarbe — dejošana. Sāku ar tautasdejām, tad hiphopu, kopā ar mammu dejoju līnijdejas, un tagad ir “jazz funk” un “heels” deju stils. Apmeklēju deju studiju Rīgā, kur piedāvā to, kas ir vistuvākais, — stāsta Viviāna.

Tagad viņa pārliecināta, ka dejošana ir sirdslieta, kas būs vissvarīgākā visu mūžu. Bijusi doma apgūt horeogrāfiju, bet tad jau redzēs, kā būs. Viņa gan joprojām ir atvērta visam jaunajam un meklē sevi.

Mājas — vissvarīgākās
Viviāna ir jaunākā triju bērnu ģimenē. Ar brāli Sergeju un māsu Liānu viņu šķir astoņu un septiņu gadu starpība. Bērnībā tas šķita daudz un bija arī strīdi, jo ar lielajiem intereses un darbošanās atšķīrās. Tomēr tagad viņu starpā ir saskaņa, un Viviāna ļoti priecājas, ka ir brālis un māsa, jo savējie dzīvē dod vislielāko drošības izjūtu un atbalstu. Viņi arī daudz palīdzējuši ar padomu, kas jauniešu vecumā ir svarīgi. Ģimenē visi bērni mīļi, bet, jā, viņa, kā jau jaunākā, bijusi lielāka luteklīte. Šobrīd viņi visi dzīvo kopā, kas tuvina un palīdz šajā grūtajā laikā.

Viviānai ļoti svarīga ir mājas izjūta. Viņa teic, ka nereti bijis grūti šķirties no ierastās vides, pat dodoties uz skolu, tāpēc, sākoties attālinātajām mācībām pagājušajā pavasarī, jutās labi. Tagad, kad tā labuma ir pārpārēm, gribas sabiedrību un skolas klātienes ikdienu.
— Pēdējais mācību gads gan paiet dīvainā laikā, jo nevaram būt skolā. Izpalikuši daudzi pasākumi, arī žetona vakars, par ko sākām domāt jau vasarā. Tik ļoti gaidīju brīdi, kad pēdējā zvana svētkos tradicionāli ieiesim zālē kopā ar pirmklasniekiem, bet nevar zināt, vai tas notiks. Ceram gan uz izlaidumu. Mūsu klase ir tāda, no kuras parasti gaida aizraujošus priekšnesumus katrā pasākumā, tāpēc, neraugoties uz esošo situāciju, gan jau kaut ko izdomāsim un pratīsim sevi parādīt, — optimisma pilna ir Viviāna.

Viņa smaida, ka jautājums — ko plāno darīt pēc skolas beigšanas? — nepatīk daudziem jauniešiem. Arī viņai, jo pagaidām nevar konkrēti uz to atbildēt. Saista kultūras joma un radošas profesijas, bet izvēle vēl priekšā.

Staburags.lv ARHĪVS

Viviāna Nikaļuka: “Rītdienai svarīgs tas, ko darām šodien”

Kategorijas