Atgādinājums visiem paraudzīties apkārt

2021. gada 19. februāris 00:00

Darot labu kādam, tu dari labu sev. Šo teicienu dzīvē iemieso koknesietis Roberts Rāviņš, kurš ar lielu sparu pievērsies labdarībai. Pieredze policijas darbā jau iepriekš lika apzināties dažu cilvēku skaudro situāciju — pandēmijas laikā daudziem klājas grūti. Janvārī Roberts palīdzēja un iepriecināja desmit ģimenes. Viņa nesavtīgā rīcība vieš cerību gaišākai ikdienai un atgriež ticību labajam.

Iepriekš koknesietis strādāja Valsts un pašvaldības policijā. Darba ikdienā nācās saskarties ar nelabvēlīgām ģimenēm, apzināties cilvēku skaudros sadzīves apstākļus. Tajā brīdī, neskaitot profesionālo palīdzību saistībā ar darbu, Roberts atbalstu nespēja sniegt, taču redzētais iesēdās atmiņā. Koknesietis daudzus gadus, cik iespējams, iesaistījies dažādās labdarības akcijās. Atbalstījis SOS mājas, dzīvnieku patversmes un dažādas labdarības organizācijas. Ņemt grožus savās rokās pamudināja kāda ne visai pozitīva pieredze.

“Vienai organizācijai sniedzu finansiālu atbalstu. Rezultātā biju vīlies par sniegto palīdzības apjomu. Manuprāt, par to summu, ko ziedoju, varēja paveikt vairāk. Tajā mirklī sapratu, ka nevēlos iesaistīties lielajās labdarības organizācijās, jo nav pilnībā pārredzams līdzekļu izlietojums. Sākās pandēmija. Cilvēki zaudēja darbu, daudziem samazinājās ienākumi. Jūtos finansiāli stabilāks, sapratu, ka vēlos atbalstīt un palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Pirmo labo darbu veicu veikalā pie kases. Pensionāre skaitīja katru centu, rēķināja, ko sanāks iegādāties un ko tomēr atlikt malā. Pie kases stādījos priekšā, paskaidroju, ka vēlos vienkārši palīdzēt un samaksāt par viņas pirkumiem. Tajā mirklī pārņēma emociju vilnis, biju pārliecināts, ka vēlos turpināt un palīdzēt līdzcilvēkiem,” stāsta Roberts.

Palīdz 10 ģimenēm
Pirmās ģimenes, kurām Roberts sniedza atbalstu, viņš apzināja no laikiem, kad bija strādājis policijā. Koknesietis zināja, kurām ģimenēm palīdzība būtu nepieciešama, un ar paziņu palīdzību sazinājās ar trīs ģimenēm. Informācija izplatījās, un Roberts sāka saņemt informāciju par citiem grūtībās nonākušajiem. “Sākumā cilvēki kūtri vērsās pēc palīdzības. Jo nabadzīgāks, jo kautrīgāks un savrupāks. Daudziem ir grūti pieņemt palīdzību. Pārzinot problēmas un ierobežotās iespējas apzināt tos, kam palīdzība tiešām vajadzīga, izveidoju Facebook.com lapu “Es tev palīdzēšu”. Lepojos ar to, ko daru, bet publikācijas lieku ar mērķi, lai mudinātu līdzcilvēkus paraudzīties apkārt. Nebūt vienaldzīgiem un palīdzēt grūtībās nonākušajiem vai arī ziņot par to man,” stāsta Roberts. Ziņas izplatījās ātri, ar Robertu sazinājās arī citi labo darbu darītāji, kas palīdz apzināt tos, kam atbalsts nepieciešams. Janvārī koknesietis palīdzēja desmit grūtībās nonākušām ģimenēm dažādās Latvijas pilsētās.

Galvenais — lai ir ledusskapis
Koknesieša prioritāte ir palīdzēšana, sagādājot pirmās nepieciešamības lietas. Pirmām kārtām tā ir pārtika. Produktus Roberts izvēlas pats, vienīgais, kas viņu interesē, dodoties pie cilvēkiem, ir tas, vai mājās ir ledusskapis un saldētava. “Primāri iegādājos dažādus gaļas produktus. Gaļu var sasaldēt un uzglabāt saldētavā, tādējādi ģimenei maltītes būs nodrošinātas ilgākam laikam. Sapērku arī rīsus, griķus, dažādas putras brokastīm, konservus, makaronus un daudz ko citu. Cenšos sarūpēt no visa pa drusciņai. Taupīgi pērkot, var iegādāties ļoti daudz pārtikas. Tāpat sarūpēju arī sadzīvei nepieciešamāko — trauku mazgājamo līdzekli, zobu birstes un zobu pastas, tualetes papīru un tamlīdzīgas lietas. Ja zinu, ka ģimenē ir bērni, aizvedu arī apģērbu,” stāsta Roberts. Koknesietis ir divu meitu tēvs. Bērni aug ātri, labdarībai tiek nodotas drēbes, kuras ir labi saglabājušās vai meitas pat nav paguvušas uzvilkt. Ar apģērbu un citām lietām palīdz arī līdzcilvēki. Labdarības atbalstītāji Robertam atved arī vitamīnus un krēmus, kas atvieglo grūtībās nonākušo ģimeņu tēriņus. Viena no vērtīgākajām dāvanām, ko koknesietis sagādāja, bija portatīvais dators. Kādam 11 gadus vecam zēnam uzdāvināja tehnisko nodrošinājumu, lai viņš pilnvērtīgi iesaistītos attālinātajās mācībās.

Gaisma tuneļa galā
Roberts ievērojis — ja runa ir par labdarību un līdzcilvēku atbalstīšanu grūtībās, cilvēki dalās divās grupās. Vieni ciniski pārmet, ka nevajadzēja dzemdēt bērnus, ja paši nevar par tiem gādāt, citi izjūt empātiju un iespēju robežās sniedz palīdzību. “Mūsdienās par nabagu var palikt vienā dienā. Viena neveiksme, un tu vari zaudēt pamatu zem kājām, stabilitāti. Finansiālais nodrošinājums neliecina par cilvēka personību. Arī labiem cilvēkiem notiek nelaimes un gadās grūtības. Tiem, kas par trūkumcietējiem runā sliktu, jāuzmanās no savām domām. Ikviens var nonākt situācijā, kad nepieciešama līdzcilvēku palīdzība. Es jūtu un priecājos par cilvēku atbalstu. Ar mani ir sazinājušies daudzi, kas izteikuši iniciatīvu iesaistīties palīdzības sniegšanā. Patīkami pārsteidz, ka rūpes izrāda tādi cilvēki, no kuriem es to nebūtu gaidījis. Cilvēki jūt līdzi un ir gatavi palīdzēt viens otram. Protams, ir arī otra puse. Latvieši ir savrupi, pandēmijas laikā cilvēki ieciklējas uz sevi un neredz, kas notiek apkārt. Es vēlos to mainīt. Ar savu piemēru aktualizēt palīdzēšanu līdzcilvēkiem, atgādināt sniegt palīdzīgu roku. Esmu centies sevi izveidot par labāko sevis versiju. Ja es varu palīdzēt citiem, tad to arī daru. Palīdzībai nav vienmēr jābūt finansiālai. Ja redzi, ka kaimiņu tantei nav notīrīts sniegs, aizej un izdari to viņas vietā. Ja zini, ka kādam nav, ko likt uz maizes, nopērc desu. Divi eiro tevi nepadarīs nabagāku. Jāraugās apkārt, egoisms ne pie kā laba nenovedīs. Atbalsts nepieciešams īpaši šajā — pandēmijas — laikā. Mēs varam palīdzēt sev un citiem saskatīt gaismu tuneļa galā,” teic koknesietis.

Viesis ar ciemakukuli
Roberta ikdiena ir saistīta ar cilvēkiem, komunikāciju un saskarsmi. Tomēr pirmajās reizēs, braucot pie ģimenēm, viņu pārņēma liels uztraukums. “Jutu lielu atbildību. Cilvēki uz mani cerēja, tajā brīdī, sniedzot palīdzību, es viņiem esmu labākais cilvēks pasaulē. Vienu reizi gadījās ķibele ar mašīnu. Bet es cilvēkiem biju solījis, ka todien ieradīšos. Viss nokārtojās, un es aizbraucu. Ieejot mājās, bija uztraukums, nezināju, kā sākt sarunu. Man paveicies, ka visas ģimenes, pie kurām esmu bijis, ir ļoti saprotošas un atvērtas komunikācijai. Sarunās cenšos atvērties, lai viņi saprot, ka es negaidu pretī pateicību, viņiem nav jājūtas parādā. Mēģinu radīt sajūtu, ka esmu vienkārši atbraucis ciemos ar ciemakukuli,” stāsta Roberts. Vēl vairākas dienas pēc apciemojuma viņš saņem pateicības zvanus. Tie gan esot lieki. Koknesietis tic, ka labsirdībai un līdzcilvēku palīdzēšanai būtu jābūt pašsaprotamai. Atmiņā iespiedies kāds divgadīgs puisītis, kurš, ieraugot iepakojumu ar vistu spārniņiem, siekalām mutē mēģināja to attaisīt. Šādi brīži Robertam ir visemocionālākie. Pašsaprotamas lietas, ēdiens, liek bērna acīm priekā iemirdzēties. Katrs apciemojums ir emocionāls piedzīvojums, dienas beigās Robertu pārņem pacilājoša sajūta. “Palīdzot citiem, jūtos labi. Tas sniedz laimes hormonu, ko nekas cits nespēj aizvietot. Ticu, ka labie darbi atmaksājas un nepaliek nepamanīti. Nevajag tālu meklēt, laimes hormons, kas vairojas, darot labu, uzlabo veselību. Uz pasauli raugos ar košākām krāsām, pozitīvu skatu. Spēku dod arī līdzcilvēku labās domas. Jo vairāk labu cilvēku mums apkārt, jo labāk visiem!”

Staburags.lv ARHĪVS

Atgādinājums visiem paraudzīties apkārt

Kategorijas