Skaistumu dators neprot ielikt

2021. gada 19. februāris 00:00

Dace ir drosmīga un pašpārliecināta sieviete, kuru aizrauj fotogrāfija — gan pašas radītas bildes, gan esot modeles lomā, pozējot citiem fotogrāfiem. Piecu gadu laikā, kopš regulāri piedalās fotosesijās, kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi, izkāpusi no ikdienas rutīnas robežām un pēdējos divos gados pietuvojusies vienam no mērķiem — kļūt par psiholoģi. Gribas cerēt, ka šī saruna ar aizkrauklieti Daci Rizgu lasītājam liks padomāt par sevi, uzdrīkstēties vairāk, izkāpt no sabiedrībā noliktajiem aizspriedumiem.

Ziemā uz mežu apakšveļā
Daces bērnības puse ir Sunākste — vieta, kurā arvien atgriežas atslēgties no pasaules, sasmelties enerģiju. “Esmu dabas bērns un, kamēr vīruss, darbs apstājies, nedēļām dzīvoju laukos,” tā par sevi Dace saka sarunas sākumā.

— Kad es ceļu savu fotoaparātu pie acīm, lai digitālajā matricā saglabātu savu sarunbiedru, bieži nākas dzirdēt tūlītēju noliegumu, atrunu — tikai nefotografējiet mani, esmu nefotogēniska. Vai tev šādas aplamas domas ir bijušas?

— Tāda doma man nekad nav bijusi. Esmu bijusi ļoti dažādās sesijās, tajā skaitā pozējusi kaila vai apakšveļā, un katru reizi, uzdrīkstoties spert nākamo drosmīgo soli, saku sev — dzīvoju vienreiz, kāpēc ne? Pirmo reizi pozēju fotogrāfei Sunākstē. Drīz pēc tam iegādājos savu kameru, sāku bildēt draudzenes. Iepazinos ar meiteni no Jaunjelgavas, un abas bieži rīkojām savas interesantās fotosesijas — ziemā, salā, braucām uz mežu un bildējāmies apakšveļā. Parasti tas sākas ar ideju no rīta, tad sazvanos ar draudzeni, izvēlos piemērotus tērpus, un braucam.

— Vai mācies no katras fotosesijas?
— Jā, īpaši reizēs, kad esmu iedomājusies, ka, ieņemot kādu konkrētu pozu, bildē izskatīšos labi. Vislabākās sanāk nepozējot — kustībā, kad ķermenis ieņem dabīgu pozu. Ir fotogrāfi, kuri dara pretēji — saka, kā turēt rokas, kājas, kādā leņķī pagriezt, lai izskatās skaistāk, piemēram, lai vizuāli neizskatās resna. Izmantoju arī Pinterest.com, kur var smelties idejas pozām.

Izlīdz jaunajiem fotogrāfiem
— Fotosesijas būtība ir parādīt cilvēka skaistumu. Vari teikt, ka vienmēr tas izdodas?
— Ja es no rīta pamostos enerģijas pilna, labā garastāvoklī, tad netraucē laika apstākļi, aukstums — bildes nepārprotami būs izdevušās. Skaistai jājūtas arī iekšēji. Daudz ko var izmainīt kādās apstrādes programmās datorā, bet šo sajūtu nevar ielikt, tai ir jābūt jau sākotnēji. Dažreiz gan ir tā, ka, skatoties tikko tapušas bildes, pie sevis nodomāju — ak, dievs, neviena nav laba! Paiet laiks, dienas divas, un tās redzu citādi.

— Cik zinu, tu neprasi naudu par modelēšanu. Kāpēc?
— Noteikti, ka ar to varētu pelnīt. Esmu arī domājusi pieteikties modeļu aģentūrā balticcasting.com, bet pagaidām to daru prieka pēc, izlīdzu jaunajiem fotogrāfiem, kuriem vajag darbus portfolio. Tad arī man ir jaunas, skaistas bildes, turklāt laiks pavadīts jautrā kompānijā. Gadā ir aptuveni desmit nopietnas, pat grandiozas sesijas. Pārējā laikā, kad ir skaista saulaina diena, sagribas skaistas bildes un pati piezvanu kādam fotogrāfam.

— Tāda aizraušanās liek padomāt par ēdienu, fiziskām nodarbībām?
— Pārāk nē. Dažreiz gan ir tā, ka skatos uz sevi bildēs un domāju — varēja kājas būt tievākas, bet, ja sevi mīli, tā nav problēma, un pašlaik ar ķermeni viss ir kārtībā. Galvenais — sevi pozitīvi noskaņot. Zinu — jo vairāk ieciklēšos uz diētām, jo sliktāk būs, grūtāk tās realizēsies.

Tik skaista sieviete!
— Šo piecu gadu laikā bijis tik grūti, ka joprojām atceries?
— Divas reizes. Pirmā reize, kad izģērbos kameras priekšā. Toreiz sesija ilga četras stundas, turklāt tā bija diezgan publiska vieta, un satraucos, ka var kāds nākt, ieraudzīt. Bija kadri margrietiņu pļavā, bridu Daugavā. Ļoti interesanti. Tas bija arī izaicinājums man, nezināju, kā jutīšos kaila, turklāt šādā vietā. Otra trakā reize bija pagājušajā rudenī, kad kāda meitene gribēja realizēt savu ideju ar modeli pļavā. Bija nenormāli auksti, pārsalu, bet tēloju, kā vienmēr, stipru sievieti, teicu — viss kārtībā.

— Kopš tās reizes vairs nekautrējies būt kaila kameras priekšā?
— Sākumā bija neērti, brīvāk jutos ar fotogrāfi draudzeni, bet ar svešu cilvēku kādu laiku bija neērti. Tagad tā vairs nav. Tā ir iespēja sevi ieraudzīt no cita skatpunkta. Skatos šādas bildes un sev saku — tu taču esi tik skaista sieviete!

— Šīs sajūtas mainījušas tevi kā cilvēku arī ikdienā?
— Noteikti. Manī audzis pašvērtējums, pašcieņa. Uzdrošinos, nebaidos darīt lietas, no kurām agrāk būtu atteikusies. Mazāk vai pat nemaz neuztrauc, ko cilvēki par mani teiks. Atliek tikai ik pa laikam pašķirt bildes, novērtēt, apzināties.

— Ir ideja, kuru vēlies realizēt, bet pagaidām nav sakrituši apstākļi?
— Pirmais, kas nāk prātā, ir piena vannā, ar augļiem.

Bēdās palīdz draudzenei
— Skaistums ir mainīgs. Esi domājusi par laiku pēc desmit un vairāk gadiem?
— Uzskatu, ka mūsdienās ir pietiekami daudz līdzekļu, iespēju, lai arī pēc divdesmit gadiem izskatītos labi. Galvenais, lai ir finanses. Neesmu pret botoksa injekcijām, lūpās nedaudz varētu.

— Bildes glabā tikai datorā vai arī izdrukātas?
— Kad atvērs veikalus, pirmais, ko izdarīšu, — iegādāšos fotoalbumus. Izdrukātas daudzas bildes, tās, kuras ļoti patīk, ieliktas rāmīšos, bet pārējās joprojām nav apkopotas vienā vietā.

— Teici, ka esi studente.
— Baltijas Starptautiskajā akadēmijā studēju psiholoģiju. Esmu 2. kursa studente. Mana vecmamma ir mediķe, un varbūt tāpēc izvēlējos apgūt medicīnai tuvu profesiju. Ilgi gan domāju, pirms izlēmu. Pirms tam daudz biju lasījusi dažādas ar psiholoģiju saistītas grāmatas un laikam tāpēc izvēlējos šīs studijas. Joprojām šo izvēli nenožēloju. Domāju strādāt par sporta psiholoģi. Zināšanas izmantoju attiecībā uz sevi, kā arī palīdzu citiem. Piemēram, kad izšķiras kāda draudzene, sākas puņķi un asaras. Tad es uz situāciju paskatos no psiholoģijas viedokļa un cenšos teikt nomierinošus, iedrošinošus vārdus. Pirms studijām pati bieži pārdzīvoju, pat raudāju par sīkumiem. Tagad neatceros, kad pēdējo reizi būtu raudājusi. Ja vien tad, kad skatījos filmu “Titāniks”. Jau kuro reizi. Zināšanas psiholoģijā noder arī attiecībā uz negatīviem komentāriem, lai attiektos pret tiem neitrāli.
Pirms studijām izmācījos par frizieri, pastrādāju un sapratu, kas šis darbs nav man. Tagad strādāju Lielvārdē spēļu zālē kā klientu apkalpošanas speciāliste. Pārējā laikā braucu uz laukiem, kur ir mans mīļākais vīrietis — suns Rodžers, ar kuru kopā tapis ļoti daudz bilžu.

Staburags.lv ARHĪVS

Skaistumu dators neprot ielikt

Kategorijas