Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 19. februāris 00:00

(73. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Atgriežamies Bangkokas centrā. Aina šodien pavisam cita. Veikali ciet, ielās netirgojas. Nopērkam pāris labu grāmatu. Daži restorāni pārkāpj noteikumus, ielaizdami ārzemniekus paēst. Taizemē alkohols netiek pārdots no pulksten 14 līdz 17, bet ielās to lietot drīkst, tāpēc redzami vairāki jaunieši, kam nu vien atliek baudīt alu, jo viss pārējais ir slēgts. Mēs iegādājamies vienu galda spēli, lai pašiem interesantāk, un tad domājam, ka šāds būs arī mūsu Bangkokas noslēgums. Bangkoka, kāds apgabals tās dienvidos un Puketa ir trīs inficētākās vietas Taizemē. Puketā gan ir tikai 13 gadījumu, bet kopumā valstī tagad esot 399. Valstsvīri esot nedaudz satraukušies par to, ka vietējie no Bangkokas izceļos uz provincēm, kuras vēl nav slēgtas. Bet te jau arī vairs nav interesanti palikt. Tad jau labāk dabā. Redzēsim, kur ceļš mūs aizvedīs.

Bangkokai senāk bija daudz garāks nosaukums, un tas bija arī garākais nosaukums starp visām pasaules pilsētām. Pamēģini izlasīt šo! Krungthepmahanakhon Amonrattanakosin Mahinthara Yutthaya Mahadilok Phop Noppharat Ratchathani Burirom Udom Ratchaniwet Mahasathan Amonphiman Awatansathit Sakkathattiya Witsanukamprasit. Šis nosaukums ir ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā.
Saīsinājumā tas nozīmē Eņģeļu pilsēta. Visi tempļi, kas attēloti uz Taizemes monētiņām, atrodas tieši Bangkokā. Šajā pilsētā atrodas pasaules lielākais Ķīniešu reģions jeb China Town, kur pabijām, un arī pasaules lielākā zelta Budas statuja. Daži no senajiem dīvainajiem likumiem Bangkokā (nezinām, vai tie spēkā arī tagad) ir — aizliegts pamest māju bez apakšveļas, braukt uz moča bez krekla, izmantot smirdīgo augli duriānu kā ieroci un uzkāpt naudaszīmei, ja uz tās ir karaļa attēls. Bangkoku dēvē par “Rietumu Venēciju”, jo šī pilsēta ir uzbūvēta uz milzumdaudz kanāliem. Daudzi kanāli gan tikuši aizbērti, un pārvērsti par ielām. Bangkoka grimst apmēram par diviem centimetriem gadā. Šī ir ļoti liberāla pilsēta, un te var redzēt daudzus transseksuāļus. Tiem ir pat sava atsevišķā tualete! Vietējie ļoti augstu vērtē un mīl savu karali, tāpēc ar to nekādu joku! Himna tiek spēlēta pat pirms filmām kinoteātrī! Starp citu, Taizeme ir vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, kuru eiropieši nebija kolonizējuši!

573. — 576. diena
Šodien mēģinām tikt tālāk. No paša rīta atkal pāršķirstām taizemiešu ziņu lapas, un tur priekšā veselības ministra izteikumi. Vietējiem jāuzmanās no eiropiešiem, jo “tie nolādētie kaukāzieši ir tie, ar kuriem vēstniecībām un vietējai sabiedrībai būtu jātiek galā. Viņi nevalkā sejas maskas, viņus vajadzētu izdzīt no Taizemes”. Viņš saka, kaukāzieši (tie paši “baltie”) ir netīri, un vīruss Taizemē ienāk tieši šādi. Veselības ministrs pazīstams ar saviem rasistiskajiem izteicieniem. Tad, kad vīruss tikko parādījās Ķīnā, viņš kafejnīcām ieteica neapkalpot ķīniešu tūristus. Kā saka laikrakstos, šis vīrs ir neizglītots un bieži pēcāk atvainojas par saviem spontānajiem izteicieniem, tomēr tas var kurināt arī rasu naidu. Tagad nēsāsim maskas visu laiku.

Lasām arī to, ka Dubaija atcēlusi visus lidojumus. Viss tiešām noticis strauji. Bet nu esam siltajā Taizemē un dodamies uz vilcienu staciju. Sākumā ar busu un tad ar metro. Vietējie joprojām laipni piedāvā palīdzību, atklājas arī tas, ka metro ir bez maksas, nezinām, kāpēc. Interesanti, ka tās prioritārās sēdvietas, kas visapkārt pasaulē paredzētas invalīdiem, veciem cilvēkiem, grūtniecēm un māmiņām ar zīdaini, te rezervētas arī mūkiem.

Stacijā ierodamies, priekšā vēl divi “balto” pāri, arī ar sejas maskām. Varbūt nākamā pieturvieta būs interesanta, lai arī lasījām, ka to ierasti izvēlas aziātu tūristi. Izrādās, sēdvietas nemaz netiek piešķirtas — nu ja, vilcieni jau tāpat tukši. Labi, ka vēl kursē. Te arī pāršķirstām pirktās grāmatas. Kvantu fizika un patiesā realitāte, kas sastāv no enerģijas un informācijas, ir viela pārdomām.
Kā jau atceramies, taizemiešu vilcienā vienmēr kāpa pārdevēji un piedāvāja visādus labumus. Arī tagad. Kāds turpat izvelk lupu un ilgi pēta akmeni savā gredzenā. Te vietējie zina, kas īsts, un, kad iegādājas, par to arī māk pārliecināties.

Pēc trīs stundu brauciena ierodamies Kančanaburi. Te būtu jābūt vēsāk, bet tāpat ir par karstu. Turpat kāds policijas darbinieks norāda uz mūsu sejas maskām un paceļ īkšķi. Jā, ziņas laikam visi lasījuši. Trīs kilometri raitā solī līdz mūsu rezervētajai viesnīciņai. Šoreiz maksājam tikai 5 eiro, un vietiņa ir tiešām skaista. Istabās gaisa kondicionieris, kas glābj no nemitīgās svīšanas, var īrēt velo un bez maksas izmantot masāžas krēslu! Te ir pat virtuve — beidzot nebūs jāmedī ēdiens. Tas kļūst arvien grūtāk. Tirgus te vēl joprojām dzīvs, lai arī valdība tirgošanos aizliegusi. Sapērkam zaļumus un nūdeles, un vakariņas gatavas!

Nākamajā dienā īrējam velosipēdus par 1,5 eiro dienā un dodamies apskatīt milzīgu lietuskoku 11 km attālumā. Ceļš mūs aizved gar upi. Ārā ir karsti, un arī transportlīdzekļu kustība nerimst, drīz sasniedzam pakalnus un skaistos skatus. Ceļmalā rotaļājas pērtiķu ģimene, bet bīstami pieturēt. Apturam savus braucamos pie zirgiem, kas aplokā izskatās galīgi izkaltuši. Tieši pāri sētai, kur tie netiek, ir pavisam zaļa zālīte, un to arī saplūcam. Zirģeļi rindā stājas, lai tikai katrs saņemtu pa kumosam.

Lielais lietuskoks, kas esot ap 100 gadu vecs, ir tiešām iespaidīgs! Nespējam vien noticēt tam varenumam acu priekšā! Tepat saradušies arī citi tūristi, un vesels busiņš krievu viņiem raksturīgajos baltajos kreklos ar kapuci. Viņi gan nevalkā maskas. Mēs nesteidzoties izbaudām skaistās ainavas un dodamies atpakaļ. Piestājam pie kāda iespaidīga tempļa, bet tad paši sabīstamies no tā klusuma un pamestības. Tikai pašās beigās iedomājamies, ka varbūt templis iztīrīts un tāpēc tajā nemaz nevar iet iekšā — pilnīgi neviena cilvēka milzīgā, greznā tempļu kompleksā! Tikai viena govs un suns, kas mūs nodod, kārtīgi aprejot.

Kad atgriežamies pilsētā, apstājamies pie pludmales, kur arī visas ēstuvītes aizvērušās. Pāris tantes sēd krastmalā, un tupat arī pieci suņi nogūlušies saulītē.

Ieskrienam viesnīcā nomazgāties un turpinām ceļu uz otru pusi. Ir karsti, un sviedri kož acīs. Nokļūstam kara kapsētā, kas ir kopta un piesaista arī citus apmeklētājus, un turpat ir kara muzejs. Interesanti, ka tas ir atvērts, bet tūristam, protams, lielāka summa par tā apmeklējumu, tāpēc izlemjam, ka labāk vēl divas naktis paliksim viesnīcā nekā lasīsim to informāciju, ko par karu šajā reģionā iespējams izlasīt arī internetā.

Mūsu lielajā izbraucienā atrodam iepirkšanās centru, kur viss ir vaļā. Apģērba veikali, saimniecības preces, un pat frizieris strādā. Nez kā tad likumsargi to visu nepamana? Veikala plaukti gan patukši. Ir vien lielās rīsu pakas un roltonu krājumi, kas arī sāk tukšoties. Mēs ceram, ka nebūs tā, ka beigās vispār nekur neko dabūt nevarēs. Tik labi izdzīvotāji vēl neesam.

Vakaru atkal pavadām jaukajā vietiņā, kas mums ar internetu, bezmaksas dzeramo ūdeni un veļas mazgāšanu izmaksātu 150 eiro mēnesī. Sekojam līdzi ziņām — ja ceļot drīkstēs, tad to droši vien darīsim!

Nākamajā dienā tiek ziņots — slimo skaits jau tūkstotis, miruši tikai trīs. It kā ziņās saka, nu Taizemei ir iespēja izvēlēties — vai nu iet Itālijas ceļu un sasniegt kārtīgu epidēmijas līmeni, vai Japānas ceļu un kontrolēt šo situāciju. Skaidrs viens — Taizemē nekad nebūs tik traki kā Itālijā, jo te iedzīvotāju vidējais vecums ir ļoti zems, un tie trīs, kas no visa tūkstoša ir miruši, bija vecāki par 70 gadiem — viens ar diabētu, pārējie ar citām slimībām. Protams, tiek ieviesti arvien jauni ierobežojumi, piemēram, no pusnakts ārzemniekiem Taizemē iebraukt nav atļauts. Valdība sapratusi, ka temperatūras mērīšana neder, jo slimības sākuma posmā tās nav. Tiek lēsts, ka visa šī krīze turpināsies deviņus mēnešus. Bet vai ir reāli kādai valstij palikt slēgtai tik ilgi? Diezin vai. Jāsaprot, ka šī nav nepārdzīvojama slimība. Masu panika, bezdarbs, bads — tas darīs vēl lielāku postu.
No rīta viesnīcā ieradušies vēl citi ārzemnieki. Kāda francūziete saka, viņa ar dzīvesbiedru domā palikt Kančanaburi, kamēr krīze beigsies, jo pēc tam esot jātiek atpakaļ uz Malaiziju. Savukārt kāds šveiciešu ceļotājs ir pavisam mierīgs. Saka, tāpat jau viss funkcionē, vien nevar atrast atvērtus grāmatu veikalus, lai iegādātos kādu labu lasāmvielu. Viņš arī domā braukt uz dienvidiem. Tur viss vēl esot vaļā.

Savukārt mēs atkal ņemam riteņus un dodamies ilgākā braucienā. Sasniedzam kādu karavīru kapsētu un tad pavisam interesantu alu templi, kurā ieejas maksa pagaidām vēl tikai viens eiro. Laikam tāpēc, ka templis ir diezgan tālu no pilsētas. Tas ir tiešām iespaidīgs. Templis sastāv no deviņiem alu kambariem, pie kuriem var piekļūt pa pazemes labirintiem. Te esam vienīgie. Dažreiz baisi, nedaudz saspiesti un karsti. Tiešām interesanti, ka senāk cilvēki šajās alās spēja iebūvēt tās neskaitāmās Budas statujas! Apstājamies un ieklausāmies klusumā. Tiešām īstā klusumā. Vienīgie, kas to pārtrauc, ir apkārt lidojošie sikspārņi. Tie tagad bez cilvēkiem var uzdzīvot.
Braucam līdz vēl vairākiem skaistiem tempļiem. Ceļš ir gar šosejas malu, un satiksme nerimst. Šoreiz velosipēdu nākas arī stumt, jo tas bez ātrumiem, un kalnā netiekam. Redzētais ir ilgā brauciena vērts. Tempļu kompleksos gan klusums. Vien retais vietējais iet garām, bet nekur nekādu oficiālu aizliegumu nav.

Apkārt esošie kalni nedaudz atgādina Laosas kalnainoVangviengas apgabalu, kur pagājušajā ceļojumā mūs pat apzaga. Ir skaisti. Sasniedzam tiltu pār Kvai upi, kas aprakstīts grāmatās un atainots filmās. Otrā pasaules kara laikā ieslodzītie būvēja gan šo tiltu, gan dzelzceļu līdz pat Mjanmai, lai japāņi pa to varētu pārvadāt munīciju. Šo sauc arī par Nāves dzelzceļu, jo vairāk nekā puse — vairāki simti tūkstoši ieslodzīto — mira slikto apstākļu dēļ, kad viņus nodarbināja pat 18 stundas dienā.

Pie upes ir daudz skaistu atpūtas vietu, un tās droši vien ir lieliskas, kad viss apkārt dzīvs. Pāri tiltam var pāriet kājām, un velosipēdus arī izdodas pārstumt. Savu tūri noslēdzam kara muzejā, kur izliktas relikvijas ar visiem rīkiem, ko izmantoja šī dzelzceļa būvniecībā. Ir daudz stāstu par Otro pasaules karu kopumā. Te jau japāņi bija tie ļaunie, un tieši Kančanaburi kara smagums izteikti jūtams.
Dodamies uz vilcienu staciju noskaidrot, kas ar transportu Taizemē pašlaik notiek. Pa ceļam atklājam, ka ne tikai muzeji, bet arī daži restorāni pārkāpj noteikumus un atvēruši savas durvis ārzemniekam. Te “baltie” sēž, dzer alu un ēd gardu maltīti. Arī mēs ieturam pusdienas. Ja labi meklē, tad var atrast. Bet šis ir viens no retajiem restorāniem, kur atļauj apsēsties.
Vilcienu stacijā mums saka, vilcieni kursē, nekādu problēmu. Pagaidām vīrusu vispār nejūtam. Vien ielas ir patīkami tukšākas. Tomēr vēl neesam paspējuši apbraukt visu, kas apskatāms šajā burvīgajā reģionā, tāpēc pagarinām savu palikšanu Kančanaburi par vēl vienu dienu un tad mēģināsim tikt uz dienvidiem.

Nākamo dienu sākam ar autoostas apmeklējumu. Protams, cītīgi sekojam līdzi ziņām, kurās teikts, ka nu Bangkokā atcelti visu laivu braucieni, tāpat kā visā valstī publiskie autobusu reisi. Vai mēs maz tiksim uz dienvidiem? Esam noīrējuši velosipēdus, un autoostā, šķiet, arī ir dzīvība. Protams, atkal mēra temperatūru, un tad visi priecīgi gatavi uzņemt ārzemnieku.

Ceļu turpinām uz citu debess pusi. Kančanaburi apkārtne ir liela, un te tik daudz, ko skatīties! Braucam gar pērtiķu pilniem džungļiem, gar greznām kapsētām un caur maziem ciemiem, kur vietējie vienmēr uzsauc “hello!”, līdz sasniedzam kādu ļoti iespaidīgu templi. Taizemē arī ēdiens nav tik vitamīniem bagāts kā vjetnamiešiem. Te nav tik daudz svaigu dārzeņu un augļu — vairāk makaroni un rīsi, kas nav tik vērtīgi.
|
Pie tantes iegādājamies aukstu ūdeni un smejam, ka viņa neļauj mums ar rokām neko aiztikt. Visi pārspīlēti uztver situāciju. Dodamies iekšā templī. Tas ir viens no iespaidīgākajiem, kādu jebkad esam apmeklējuši! Sākumā ejam augšā pa neskaitāmiem pakāpieniem, līdz sasniedzam milzīgu Budas tēlu, kas redzams jau tālu no ceļa. Tepat ir īsts tempļu komplekss, kur tikai viens mūks pieskata apmeklētājus. No tempļa tālumā paveras nebeidzami zaļi rīsu lauki. Uh, šī ir tiešām debešķīga vieta!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas