Grūstīšanās ap vakcīnu

2021. gada 16. februāris 10:07

180

Runājot par vakcinēšanos pret Covid-19, attieksme sabiedrībā bijusi dažāda. Pat krasi atšķirīga, kas ir saprotams, jo tas ir kas jauns, līdz galam nezināms un nepārbaudīts. Tajā pašā laikā — lielākā cerība pakļaut saslimšanu.

Palielinoties informācijai, nelielajai pieredzei un speciālistu ieteikumiem, arī viedokļi mainās. Turklāt tik krasi, ka atkal ir no viena grāvja otrā. Brīdī, kad vakcīnu nebija, sabiedrībā tās lielākoties noliedza un aicināja vispirms izmēģināt valdībai. Tagad, kad tas noticis, ir sašutums un neizpratne, kāpēc tās pārstāvji apiet rindu. Vai tas ko daudz mainīs, ja vakcīna tāpat jāsaņem visiem, kuri būs izteikuši vēlēšanos?

Tā vietā, lai process virzītos saskaņā ar iepriekš paredzēto par prioritārajām grupām, kam pirmajām jāsaņem vakcīna, tiek rīkotas reklāmas kampaņas — redz, kā mēs to izdarījām, un jums vajag darīt to pašu. Nedomāju, ka šādas kampaņas vairs nepieciešamas, ņemot vērā daudzos pieteikumus vietnē manavakcina.lv. Šobrīd tie ir jau 90 000, un gan jau būs vēl, jo sabiedrības attieksme mainās. To jau varēja just pirmajā pieteikšanās dienā, kad daudzo pieteikumu dēļ “uzkārās” kārtējā platforma. Tomēr, redzot lēno vakcinācijas gaitu, grūti paredzēt, kad tā varētu pavirzīties uz priekšu un potes saņems visi gribētāji. Visa šī grūstīšanās, kurš tad tagad ātrāk tiks pie vakcīnas, atgādina Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” sižetu — pastumt otru malā, lai pašiem tiktu izglābšanās iespēja, kaut arī pirms brīža tā kritizēta.

Varētu domāt, ka mazajā Latvijā nav problēmu sapotēt visus gribētājus, jo mūsu jau nav nemaz tik daudz. Tomēr ir tā, kā sociālajos tīklos pārveidotajā frāzē no filmas “Emīla nedarbi” — kad ir vakcīnas, nav plāna, kad ir plāns, nav vakcīnu. Diemžēl nevaram iztikt bez neizdarībām un neizlēmības, lai sagādātu pietiekamu skaitu vakcīnu. Turklāt tas viss jau tik ļoti apaudzis ar daudziem noteikumiem un priekšrakstiem, kas, visticamāk, tikai apgrūtina šo procesu. Neesmu speciāliste, lai pateiktu, kurām vadlīnijām labāk sekot, bet valstu pieredze ir atšķirīga. Ja Latvijā prasa iekārtot speciālu vakcinācijas kabinetu, tad citviet pasaulē to dara automašīnās vai pat zem klajas debess. Vienu gan es saprotu, ka šobrīd visu nepieciešams paveikt pēc iespējas ātrāk un daudzskaitlīgāk. Mums tas diemžēl neizdodas. Tomēr ir jau plāns, ko valsts darīs, ja vakcīnas paliks pāri vai pašiem tās vairs nevajadzēs, — pārdos citiem. Vēl viens darbs nav paveikts, kad jau runā par nākamo.

Staburags.lv ARHĪVS

Grūstīšanās ap vakcīnu

Kategorijas