Sēlim Mikum Skruzītim — 160

2021. gada 16. februāris 00:00

Internets ļauj ielūkoties notikumos un cilvēku dzīvēs dziļākā pagātnē, atrast Dainu skapī tautasdziesmas, to pierakstītājus un iesūtītājus no sava novada. Neatstāstīšu šajā atceres rakstā visu, ko par Miku Skruzīti kā 19. gadsimta beigu latviešu tautas apgaismības un atmodas darbinieku var izlasīt piedāvātajos resursos, ne arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajos materiālos periodika.lv. Par Miku Skruzīti kā latviešu pirmās atmodas modinātu cilvēku pētījumus un rakstus publicējuši gan zinātnieki, gan kultūras darbinieki: akadēmiķis Jānis Stradiņš, Saulvedis Cimermanis, Lilita Vanaga, Laila Alsiņa, Ojārs Zanders u. c.
Tikai klusēšanas periodi starp jubilejām pārāk gari un par šo sēli, kurš uzrakstījis pirmo publikāciju par latviešu seno tautu “Sēļi, Kurzemes augšgala senči”, atkal aizmirstam.

Kas pazina rožu dārzu,
Kad sarkans neziedēja?
Kas pazina mani jaunu,
Kad priecīgi nedzīvoju?
(Tautasdziesma. Pierakst. Skruzīts M. Jaunjelgavas apr. Sunākstes, Neretas un Ērberģes (Mazzalvē) pagasts)

Liela vēlme mācīties
Atzīmēšu dažus interesantākos faktus no Mikus Skruzīša veikuma un ieguldījuma latviešu tautas kultūras uzplaukuma sākumos. Iepazīstot viņa dzīvi un daiļradi, rodas apbrīna, cik plašs un daudzpusīgs bijis neretieša darbības lauks salīdzinoši īsajā dzīves laikā — tikai 44 mūža gados. Neretas Ķesterskolas skolotāju atmiņās Skruzīšu Miks pieminēts kā zinātkārs un apdāvināts skolnieks. Protams, ka “Stanānu” saimnieka dēls nevarēja tikt palaists dzīvē bez skolām. Taču, ja Mikum pašam nebūtu vēlēšanās mācīties, meklēt, izzināt, rosināt un aicināt līdzi darboties, ar vecāku gribu dēlu izglītot vien noteikti būtu par maz. Mikus Skruzīts 1872. gadā iestājās Neretas Ķesteru skolā, no kuras 1874. gada 2. pusgadā aizgāja uz Jēkabmiesta apriņķa skolu, kuru nobeidza 1876. gadā. Pēc tam mācījās Jelgavas reālskolā. Pusgadu mājās un pa daļai pie rakstveža Treja nostrādājis, pieņēma vietu pie grāfa Šuvalova muižu inspektora Mihalovska Lielzalvē un pēc inspektora nāves bija mežkunga palīgs Taubes (Ērberģes) muižā no 1878. līdz 1880. gadam. Pēc tam Rīgas politehniskajā tehnikumā studēja arhitektūru, dabaszinības un ķīmiju.

Mikus Skruzītis studiju laikā un arī pēc tām aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē — darbojās studentu korporācijās, Rīgas Latviešu biedrībā, tulkoja lugas Rīgas Latviešu teātrim, rakstīja gan zinātniskus, gan informatīvus rakstus gandrīz visiem tā laika laikrakstiem latviešu un vācu valodā. Jelgavā dzīvodams, strādāja žurnāla “Austrums” un laikraksta “Tēvija” redakcijā. Iesaistījās izdevēja J. Dravenieka iesāktās Konversācijas vārdnīcas veidošanā. Presei vajadzības gadījumā M. Skruzīts rakstīja arī par pašam svešākām lietām. Par Kristofora Kolumba vēsturiska jūras brauciena 400. gadadienu. Par arktisko izstādi, kas skatāma uz Rīgas ostā noenkurotā valzivju un roņu ķērāju kuģa. Par pirmajiem Kurzemes likumu krājumiem, par sēklas labības saglabāšanu ziemā un tamlīdzīgi. Publikācijām par etnogrāfiju, tautas tērpiem, darba rīkiem viņš pievienoja paša rasētus apģērba un sadzīves priekšmetu zīmējumus. Protams, jāvērtē svarīgākais, paliekamais. Viņš bija cilvēks, kas nevairījās pielikt roku visur, kur tas tobrīd šķita vajadzīgs. “Darbā parādās dzīvība” — lasām kādā viņa rakstītā vēlējumā.

Tautas nākotne ir izglītībā
Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas nosūtīts komandējumā uz Čehiju saistībā ar latviešu etnogrāfiskās izstādes gatavošanu, M. Skruzīts ceļoja pusotru mēnesi, apmeklējot Prāgu, Berlīni, Drēzdeni, Vīni, iepazīstoties ar ievērojamiem šo pilsētu vēsturiskiem un etnogrāfiskiem objektiem, muzejiem. Reizē viņš apceļoja arī Bohēmiju un Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas uzdevumā apciemoja latviešu valodas pētnieku J. Zubatiju. Ceļojuma iespaidus viņš aprakstīja un publicēja latviešu presē, tai skaitā 1895. gadā “Baltijas Vēstnesī” divas “Vēstules no Prāgas”. Pēc ceļojuma M. Skruzīts atkal pārcēlās uz dzīvi Rīgā un pilnībā pievērsās latviešu etnogrāfiskās izstādes sagatavošanas, veidošanas darbiem.

Ik pa laikam atgriezies tēva mājās, Miks Skruzīts darbojās arī Neretas kultūras dzīvē. Viņš saprata, ka izglītībā ir tautas nākotne, tādēļ rosināja apkārtējos ļaudis mācīties. Latviešu vēstures pētniecība, etnogrāfija, publicistika, tulkošana, iedziļināšanās dabas zinībās (ķīmija, botānika), darbība biedrībās un sabiedriskajā dzīvē ne tikai Rīgā, Jelgavā un Neretā, bet visā Latvijas teritorijā, kā arī Rietumeiropā — pat ar mūsdienu skatījumu neaptverami plašas zinību un darbības jomas, kuras bija šī erudītā novadnieka redzes lokā.
Kad 1905. gada februārī, tuberkulozes sagrauzts, M. Skruzīts mira sava tēva mājās Neretā, kā čaklu kultūras darbinieku viņu pieminēja gandrīz visi latviešu periodiskie izdevumi, ieskaitot “Dienas Lapu”.

Skruzīšu dzimtu neaizmirst
Par Mikus Skruzīša ģimeni. Neretas Ķesteru kapsētā ieejot un pirmajā celiņā nogriežoties pa kreisi, nonākam pie pamatīgi kalta akmens pieminekļa, uz kura gravēti šeit guldīto Neretas pagasta “Stanānu” māju saimnieku Skruzīšu ģimenes vārdi: tēvs Miķelis Skruzīts (1829 — 1899), māte Dārta Skruzīts, dzimusi Kundrat (1840 —1916), dēls Mikus Skruzīts — ķīmijas students (1861 — 1905) un meita Marija Skruzīts (1869 — 1922). Vienas ģimenes četri gaiši ļaudis. It kā bez dzimtas turpinājuma, ko tomēr tā stingri nevar apgalvot, jo nav zināms, vai kāds zīmējis Kundratu un Skruzīšu dzimtas kokus.

Kaps vienmēr apkopts. Tātad… Un te nu ir mūsu nezināšanas sākums. Neretas pagastā zināmie vārdi ir sabiedriskais darbinieks Fricis Kundrats un skolotāja Olga Kundrate. Skruzīšu ģimenes kapus vienmēr kopa neretiete Dzintra Cīrule. Tagad mātes iesākto turpina Armīns Cīrulis. Viņi ir radi Mikus Skruzīša mātei Dārtai.

Par Mikus Skruzīša tēva Miķeļa radiem novadpētniecībā ziņu vēl mazāk. Taču radiem jābūt, jo pēc vecā “Stanānu” saimnieka aiziešanas mūžībā mājas un zemi sadalīja četrās daļās radu vidū. Tas nozīmē, ka arī pa Mikus tēva līniju dzimtas kokam būtu jāturpina zaroties, kaut arī tiešas pēctecības “Stanānos” nav. Bet kaut kur citur Latvijā, iespējams, ir.

Marija nebija precējusies. No tā laika ļaužu atmiņām iznirst nostāsti, ka pēc viņas sirds un rokas velti cerējuši vairāki jaunekļi. Tajā skaitā arī kāds lietuviešu kalpu puisis. To nepieļāva saimnieces statuss. Jauneklis pēc Marijas nāves vēl diezgan ilgi vakaros pēc saules rieta esot dziedājis sērīgas dziesmas pie Marijas kapa. Klusie vakari un Susējas ūdeņi žēlās skaņas nesuši tālu apkārtnē.
Mainoties laikiem un notikumiem, attīstoties ekonomikai un tehnikai, mainās cilvēku saimnieciskā un sabiedriskā dzīve. Izkaisāmies, izklīstam, atgriežamies, daudz iegūstot, daudz arī zaudējam. Paaudžu nomaiņā zemapziņā nogrimst iepriekšējie cilvēki, notikumi. Tādēļ laiku pa laikam tie jāatsvaidzina. Sava pētījuma ievadā par sēļiem M. Skruzīts citē sen zināmu Ausekļa teicienu: “Tauta, kas nedzenas iepazīties ar sentēvu vēsturi… tā tauta necenšas dzīvot,” piebilstot — “šie vārdi lai mūs paskubina, nepiekusušiem darbojoties, izklīdināt miglu, kura aizsedz pagātni, lai būtu nākotnes cienīgi, kura mums pieder.”
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Sēlim Mikum Skruzītim — 160

Kategorijas