Viņai piestāv drosme

2021. gada 12. februāris 00:00

Cik bieži nācies dzirdēt, ka uzrunātie cilvēki par sevi saka — es neko tādu dzīvē neesmu izdarījis, lai par mani avīzē rakstītu! Sarunas gaitā gan pierādās pretējais — viņu dzīve ir interesantiem notikumiem pilna, pat iedvesmojoša. To var teikt arī par šīs nedēļas jubilāri sērenieti Edīti Osāni. No pasta priekšnieces par apavu ceha strādnieci, tad slimnīcā par sanitāri, vēlāk strādājusi arī dzirnavās. Ilgu laiku pavadījusi Londonā, kur izveidojusi pati savu uzņēmumu.

Radinieki Baškīrijā
Edīte noteikti ir optimiste, un varbūt tāpēc viņas dzīvē nav bijušas traģēdijas, dziļas emocionālas “bedres”. Viņai piestāv vārdi — drosme, apņēmība, laba humora izjūta, spēja pasmieties par sevi.

Jubilāres tētis bija kolhoza “Druva” priekšsēdētājs, mamma Daugavpils pusē Raudas palīgskolā skolotāja, un skolā reiz strādāja arī Edītes brālis. “Man ir arī pusmāsa Marta — no tēta pirmās sievas. Viņa ar arhīva palīdzību sākumā atrada manu brāli un vēlāk arī mani. Pirmā tikšanās ar Martu notika tikai pirms pieciem gadiem,” par skaisto pārsteigumu stāsta Edīte. “Mūsu starpā izveidojās ļoti labas attiecības.”

Jubilāres pirmslaulības uzvārds ir Hāne. Tas gan nenozīmējot, ka viņa būtu rados ar barona Hāna dzimtu, kas Latvijā ienāca 14. gadsimtā.
Izsekojot radu rakstiem, viņas senču saknes ir Baškīrijā. “Mana vecāmāte no tēta puses dzemdībās nomira, bet viņas vīrs noprecēja sievieti, kura dzemdēja deviņus bērnus, un viņi visi dzīvo Baškīrijā.”

Meitas audzināja viena
Sērenē Edīte ir ienācēja no kaimiņu — Daudzeses — pagasta. Tas bija 1985. gadā, kad Sērenes kolhoza priekšsēdētājs Jānis Spūlis Edīti, toreiz pasta priekšnieci, pārvilināja pie sevis. Kolhozā jau strādāja viņas vīrs Oskars. Priekšnieks teicis — ja nāks dzīvot Sērenē, būs ar mieru strādāt palīgražotnē, tad piešķirs trīsistabu dzīvokli. Jaunajiem cilvēkiem ar jau vienu bērnu azotē divreiz nebija jāsaka. Drīz vien ģimene kļuva vēl kuplāka — mazajai Marutai pievienojās Zaiga. Edītes un Oskara ceļi pašķīrās, un abas meitenes mamma uzaudzināja viena. Meitām tagad pašām jau pa diviem bērniņiem. Edīte saka, ka, pateicoties kolhoza priekšsēdētājam, toreiz uz labo pusi mainījās daudzu cilvēku dzīves. Čakliem strādniekiem palīdzēja un tāpat kā viņas ģimenei piešķīra dzīvokļus pagastā.

Dzirnavniece “Daugavā”
Sērenē Edīte sāka strādāt sporta apavu ražošanas cehā. Priekšnieks te bija Pēteris Kraševskis. Apavi, kurus mūsdienās sauc par botām, bijuši ļoti labas kvalitātes un, kā viņa saka, skaistiem diegiem šūti. Par šuvēju nostrādāja vien nepilnu gadu. Sākās “perestroikas” laiks, juka, bruka kolhozi un darbu nācās meklēt citviet. Sākumā Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļā kā sanitāre, vēlāk nodaļas saimniecības daļas vadītāja. Kad Sērenē sāka veidoties saimniecība “Daugava”, Edīte prātojusi — strādāt tur nozīmētu darbu tuvu mājām. “Nekāda lauksaimniecības speciāliste nebiju, kādu vajadzēja Vaivaram (Aigars Vaivars — bijušās SIA “Daugava” vadītājs — aut.), bet darbu dzirnavās man piedāvāja. Sākumā par strādnieci, bet, kad atbrīvojās vieta, kļuvu par priekšnieci. Bija tur gan lopbarības, gan pārtikas miltu dzirnavas, jo saimniecībā darbojās maizes ceptuve. “Daugavā” pagāja deviņi gadi.” Pēc tiem Edīte ieņēma sagādnieces vietu restorānā “Klidziņa”.

Uz Angliju ar visu iedzīvi
Te stāstā par jubilāri esam nonākuši līdz, manuprāt, interesantākajai vietai. Piecdesmit divu gadu vecumā Edīte nolēma kardināli mainīt savu ikdienu un devās darbu meklēt uz Lielbritāniju. Lai būtu nauda ceļam un pirmajiem mēnešiem iztikai, ieķīlāja savu trīsistabu dzīvokli. “Meitas bija izaugušas, jaunākajai apritēja 18, un nolēmu sapelnīt naudu ārzemēs. Aizbraucu uz Londonu un nostrādāju tur desmit gadu. No skolas laika prātā bija palikuši tikai divi vārdi angļu valodā — “door” un “window” (durvis un logs). Gāja visādi, arī smagi,” stāsta Edīte, atceroties laiku pirms 17 gadiem. Londonā dzīvoja māsīcas meita Lidija. Viņa palīdzēja atrast dzīvesvietu, darbu. Pirms brauciena jautājusi viņai — ko lai ņem līdzi? Ņem visu — Lidija atbildēja. Visu iedzīvi sakrāmējusi četrās lielās, rūtainās tirgus somās — pannas, segas, gultasveļu. Londonā kopā ar radinieci, kura bija mācījusies divu nedēļu angļu valodas kursos, gājušas visās viesnīcās un atstājušas tajās savus CV. No viesnīcām atbildes nesagaidīja, bet par pirmo darbavietu kļuva kāds mazs poļu uzņēmums, kurā līmēja kastes. Šo darbu nomainīja sviestmaižu gatavošana Hītrovas lidostā. Paralēli tam uzkopa telpas un pēc četriem gadiem uzgāja kādu rumāņu firmu, kas nodarbojās ar uzkopšanas pakalpojumiem Londonas bagāto ļaužu īpašumos. Kursos ieguvusi zināšanas par dažādas sadzīves ķīmijas lietošanu, kādos citos — par biznesa cilvēku kreklu gludināšanu. “Britu uzņēmējiem, kuri daudz ceļo, ir svarīgi, lai krekli būtu pareizi gludināti un salocīti,” stāsta Edīte. Bija jau “apbružājusies” darba vidē un ar laiku sapratusi, ka darba devēji sākuši “piešņākt” — nemaksāja nodokļus. Tāpēc sarunājusi cilvēku, kas veica grāmatvedības darbu, uzsāka savu uzkopšanas biznesu un pieņēma darbā desmit meitenes. Pie viņas pārnāca daudzi angļi, kuriem vajadzēja uzkopt mājas. Pēdējos gados mammas biznesu pārņēma meita Zaiga. Veselības problēmu dēļ Edīte nolēma atgriezties Latvijā un auklēt mazbērnus.

Dāvanā akumulators
Vai kreklu gludināšanas iemaņas noderējušas arī Latvijā? Reiz savas prasmes demonstrējusi znotam, un viņš sašutis jautājis — kas tas ir, kāpēc krekla piedurknēm iegludinātas buktes? “Tikai pēc vairākiem gadiem, kad pats nonāca Londonā, viņš atsūtīja īsziņu: Edīt, tev bija taisnība, te visiem krekli ir ar buktēm.”

Tagad, kad brīvā laika ir tik, cik pati vēlas, ar ko Edīte to aizpilda? Cīnoties ar gadžetiem jeb mobilo telefonu lietošanu. Mazbērni tajos pavadot pārāk daudz laika. “Viņi kļūst tādi kā vienaldzīgi, runājot ar cilvēku, uz jautājumiem atbild automātiski, skatoties telefonā. Tāpēc piedāvāju viņiem likt puzles, doties pastaigās,” stāsta jubilāre. Pārējā laikā pin tautiskas jostas, nedaudz glezno, atsākusi arī adīt.
Svarīgas ir tikšanās ar draudzenēm un kopīga tējas dzeršana. Grāmatas lasa daudz — pārsvarā naktīs. Vairs neizvēloties filozofisku literatūru, bet ko vieglu, izklaidei. Vasarā nekas nav labāks par būšanu mežā vai dārzā, kur liela lapene.

Edīte sev dāvanā dzimšanas dienā pasniegusi jaunu mašīnas akumulatoru. “Mocījos kādu laiku, vecais ātri nosēdās. Meitas atsūtīja naudu, un par to izvēlējos sev nopirkt praktisku lietu.” Dzimšanas dienā, kas bija nedēļas sākumā, saņēmusi skaistu lielu ziedu pušķi. Atvedis kurjers, bet sagādājušas to meitas, ne kāds slepens pielūdzējs. “Tas laiks pagājis, vilciens aizgājis,” smejoties saka Edīte. “Nē, mīļais draugs, man jau locītavās rūsas pieskaņa.”

Staburags.lv ARHĪVS

Viņai piestāv drosme

Kategorijas