Cauri Krievijai uz Ķīnu

(72. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
569. — 572. diena
Gaidām lidojumu. Krievi sapirkuši šņabi un paspējuši piedzerties, tik tikko var pastaigāt. Laikam lido uz Maskavu. Pienāk arī mūsu laiks kāpt lidmašīnā. Visi pulcējas pie vārtiem. Paziņo, ka lidojums vēl aizkavēsies. Nekādas kompensācijas pagaidām nav, plānojam to vēlāk pieprasīt.
Pēc pusnakts beidzot varam sēsties lidmašīnā. Tā ir milzīga — visi filipīnieši atgriežas mājās. Lidojums ir astoņu stundu ilgs. Mums nāk miegs, bet filipīnieši visus modina un piedāvā maltīti. Nekā veģetāra te nav, un tas darbiniekiem ir kas nedzirdēts, lai arī citas aviokompānijas par to jau sen padomājušas.
Nolaižamies Filipīnās. Te būtu forši palikt, bet valsts jau slēgusi robežas, un nestrādā ne ēstuves, ne viesnīcas. Tāpēc vienīgā iespēja ātri tikt uz Taizemi. Tā kā mūsu lidojums no Dubaijas kavējās, savienoto reisu esam nokavējuši. Kā tikt uz Taizemi? Rīt, pēc gandrīz 24 stundām. Uh, dzīve lidostā ir nedaudz nogurdinoša, bet tas vēl nav viss. Drīz lasām, ka no svētdienas (parītdienas) Taizeme slēdz robežas un ielaiž tikai tos, kas var uzrādīt veselības sertifikātu, izdotu ne vēlāk kā 72 stundas pirms ielidošanas. Situācija kļūst kutelīga. Ja mēs būtu tikuši uz Taizemi šodien, viss būtu kārtībā, bet nu — palikusi tā viena mazā spraudziņa, sestdiena, kad veiksmīgu pārbaužu rezultātā mēs varētu beidzot apstāties. Kā gan var ko paredzēt šajā trakajā laikā?!
Filipīnieši saka, lidojums kavējies, jo Dubaija negribējusi ielaist filipīniešu pasažierus, kas pirms tam lidmašīnā lidojuši. Tiekam ievesti istabā, kas esot uzgaidāmā zāle. Te ir vēl pāris pasažieru, divas tualetes un viss. Ne ūdens, ne ēdiena stendi. Ārpus šīs telpas mēs, redz, nedrīkstam atrasties. Jācīnās par savu taisnību. Nav mūsu vaina, ka lidojums atcelts. Mums nav naudas, ko darbiniekiem iedot, lai atnes ēdienu. Aviokompānijai tomēr jānodrošina maltīte! Darbinieki saka — padomās.
Ar laiku uzgaidāmā zāle piepildās. Tā kā lidojums ir uz Taizemi, te ir “vīriešsievietes” jeb veči, kas pielikuši krūtis un izliekas par dāmām. Taizemē transseksuāļi un vēl visādi ir ierasts. Darbinieki sāk dalīt ēdiena kuponus 5 eiro vērtībā. Tad jāsaskaras ar milzīgu problēmu — daudz veģetāriešu, bet no 10 ēdieniem neviens nav bez gaļas. Pēc pasažieru tiesību pārlasīšanas atklājas, ka mums pienākas trīs maltītes un pat viesnīca, kā arī pilna apmēra kompensācija par pārcelto lidojumu. Darbinieki iedod vien e-pastu, uz kuru rakstīt. Viss esot ciet, neviens neko nevar izsniegt. Tā nav lielākā bēda. Tagad satraukums ir par Taizemi. Galvenais ir iekļūt tajā, un tad jau visu būtu vienkāršāk atrisināt. Saspringums nerimst. Nu traka tā pasaule!
Visu nakti pavadām spēcīgi kondicionētajā istabā bez logiem. Īsti nevar pagulēt, jo mums ir tāds apjukums laikos un laika zonās, kas mainījušās pārāk bieži, ka ķermenis nesaprot, kad gulēt, kad ne. Sešos rītā mums dota atļauja iziet cauri skenerim un doties uz vārtiem. Lidojums notiek! Protams, vēl arvien atstājam nelielas šaubas, lai būtu gatavi it visam. Drīz mūs uzrunā kāds brits un jautā, vai Taizemē ielaiž bez veselības sertifikāta — viņu draugi brīdinājuši par tādu. Satraucoši, bet it kā šodien tas vēl nebūtu nepieciešams.
Sēžamies lidmašīnā. Vismaz tik tālu esam tikuši! Nu tāds prieks! Lidmašīna ir tikpat liela, cik iepriekšējā, bet šoreiz esam kādi padsmit pasažieri. Tik tukšā lidaparātā vēl nebijām lidojuši. Šis ir tiešām labs — skatāmies filmas, baudām maltīti un alu. Sākums ir daudzsološs.
Tā turpinās visa diena. Nolaižamies, nododam veselības kartītes, pie pieres mums pielikts termometrs. Un viss, mums te atļauts uzturēties līdz 19. aprīlim. Esam Taizemē! Esam tiešām priecīgi, ka šis skrējiens noslēdzies šādi. Grūti iedomāties, ko mēs darītu, ja mums nekas neizdotos.
Taizemē ir ļoti silti. Lidosta mums sveša, jo iepriekš te iebraucām pa zemi caur Malaiziju, tomēr ātri atrodam autobusu un nokļūstam lielās Bangkokas centrā. Tur dodamies uz rezervēto istabiņu. Nometam mantas un ieejam dušā. Nu tik labi! Uzreiz atrodam veļas mazgātavu, jo nekas tīrs vairs nav palicis. Apmetam nelielu līkumu ap ielām. Arī šajā laikā redzams diezgan daudz rietumnieku. Tomēr, salīdzinot ar pagājušo reizi, Bangkoka ir tukša. Iepriekšējo reizi bijām laikā, kad par godu karaļa nāvei tika rīkoti plaši sēru pasākumi. Nu viss kluss.
Mūsu nakts ir mierīga. Noguļam gandrīz 12 stundas! Pārvācamies uz lētāku viesnīciņu, kas mums izmaksā 7 eiro kopā. Šodien kārtīgi apskatām Bangkoku. Daudz kas no vakardienas mainījies. Veikali slēgti, saloni un viss cits nestrādā. Restorānos ēdiens tikai līdzņemšanai. Kad kādai tante sakām, ka mums viesnīcā nav atļauts ēst istabiņās, viņa sānielā noliek mums divus krēslus — te pārbaudīt vēl nenāks.
Domājam apskatīt Karaļa pili, kas pagājušajā reizē bija slēgta, bet tur mūs lielajā laukumā pārtver kāds vietējais. Sāk stāstīt, ka pils tagad slēgta vīrusa dēļ. Taizemietis mūs nomierina, sakot, ka ir skolotājs, un par informāciju nekādu samaksu neprasīs. Viņš paskaidro, ka daudzi tempļi šodien ciet, savukārt citos svētdienā var ieiet bez maksas. Iesaka labākās vietas, kurp šodien mēs varētu doties, un ar roku uzvelk karti uz papīra lapas. Protams, jauki. Pateicamies vīram un dodamies uz laivu, ko viņš ieteicis. Laivas brauciens gan ir domāts īstiem tūristiem. Cena krītas, un no 42 eiro piedāvājums ir par 20, bet arī tik mēs neesam gatavi tērēt.
Kājām dodamies gar krastmalu, līdz mūs uzrunā kāds tuktuka braucējs. Šeit ir citādāki tuktuki kā Indijā, tādi nedaudz civilāki. Šis vīrs stāsta, ka šodien tāda interesanta diena — lielveikalus slēdz, arī kafejnīcas ēdienus drīkst gatavot tikai līdzņemšanai. Bet valdība tuktuku braucējiem piešķir 10 litru degvielu bez maksas — laikam, lai atbalstītu šajā grūtajā laikā. Vīrs piekodina daudz nemaksāt par tuktuku braucieniem, un pats uzreiz par 60 centiem piedāvā mūs aizvizināt līdz kādam templim un vēl citām vietām. Šāds brauciens izdevīgs arī viņam — ja vizina tūristus, tad bezmaksas degviela.
Tā nu šoferītis mūs nogādā līdz kādam jaukam templim, kas šodien esot bez maksas. Tur mūs uzrunā cits taizemietis. Prasa, vai esam budisti — tūristi parasti uz šo templi nenākot, esam atvesti uz kādu vietējo, kur parasti taizemieši nākot lūgties, kamēr lielajos tempļos viss vien tūristiem domāts. Sakām — tikai vakar iebraucām un kaut kā mēģinām apskriet visas vietas Bangkokā. Vīrs pastāsta, ka pats galvaspilsētā ieradies uz dēla kāzām, un iesaka mums apmeklēt kādu apģērba šūšanas iestādi, kur pēdējo dienu lielas atlaides — šūts uzvalks no labākās kvalitātes auduma tikai par 40 eiro!
Neko tādu tagad neiegādāsimies, bet interesanti parunāt ar veikala saimnieku. Veikalā nedēļu ilga akcija, izpārdodot preces un pakalpojumus. 80% aizejot vietējiem, kas tagad vīrusa krīzes dēļ zaudē līdzekļus. Cenas ir zemas un audumi pasakaini, bet paskaidrojam, ka arī mēs nezinām, cik ilgi te esam iesprūduši, tāpēc jāpataupa. Vīrs mums saka, Bangkokā ir traki. Lai arī valdība saka — katru dienu ap 100 saslimušajiem, situācija patiesībā esot bēdīgāka. Vīrs lēš, ka slimo skaits varētu būt jau ap 3 tūkstošiem, gluži kā Ķīnā. Tikai valdība to nevarot teikt publiski, citādi sākšoties haoss — visi visu izpirks, pilsēta izmirs. Vīrs mums iesaka doties uz valsts dienvidiem, kur neviens saslimšanas gadījums vēl neesot konstatēts.
Atkal sēžamies tuktukā, kura vadītājs mūs nogādā tūrisma informācijas centrā un tur no mums atvadās. Tūrisma centrā mums iesaka doties uz valsts dienvidiem, tur viss būs atvērts. Darbinieki mūs brīdina — ja ilgi kavēsimies Bangkokā, citur nemaz netiksim, jo drīzumā karantīnā plānots likt visus, kas no sirgstošās galvaspilsētas tagad izbrauks. Tas mums liek aizdomāties.
Dienu turpinām ar Zelta templi, kurā bijām arī iepriekšējo reizi. Te gan dažas istabas slēgtas, bet skati uz pilsētu no augšas vienreizēji. Fonā tiek skandinātas mantras, cilvēku nav daudz. Taizemiešu tempļi ir satriecoši. Daži ciet, jo vispārēja dezinfekcija. Dažos nav ieejas maksas, bet redzētais ir visas ierasti prasītās naudas vērts! Vietējie ir ļoti laipni.
Vakaru noslēdzam ar pastaigu tūristu ielā. Restorāni, bāri ciet. Vien suvenīri tiek pārdoti. Visi tik skaisti, visu gribas nopirkt! Nu ir arī laiks, kad visu iegādāties, jo cenas krīt drastiski. Katrs cenšas nopelnīt. Bangkoka ir klusa. Varbūt tiešām šo kluso laiku pavadīt kādā mazapdzīvotā un drošākā vietā?
Nākamā diena vēl Bangkokā. No rīta brokastojam viesnīcā — esam nopirkuši roltonus, un te ir karstais ūdens. Lētāk, un nav jādomā, kur apsēsties, jo tāpat jau kafejnīcas ēdienu taisa tikai līdzņemšanai. Busā dodamies uz vilcienu staciju, lai kaut ko noskaidrotu. Pirms ieejas stacijā mēra temperatūru, bet liekas, ka termometri salūzuši. Arčam viņa temperatūru neparāda, bet man rādās 31,5 (!) grādi. Cilvēki pērk biļetes, gaida vilcienu. Protams, daudz mazāk kā citās reizēs, bet tāpat jau ir pūļi. Mēs nēsājam maskas, ko te dara visi. Interesanti redzēt arī to, ka budistu mūki pat pieskaņojuši savam tērpam oranžīgi brūnas maskas.
Dodamies uz ķīniešu tirgu. Pa ceļam mūs atkal uzrunā kāds vietējais, sakot, ka te visas ielas slēgtas, mūsu iecerētais ķīniešu reģions arī tukšs. Saprotam, ka mūs māna. Ar busu braucām tam garām, un viss bija dzīvības pilns. Protams, šis vīrs atkal iesaka kādu laivu tūri, bet tādas mums nav ne prātā. Turpinām savu ceļu pa ielām, kas it kā esot slēgtas, lai arī, protams, tā nav patiesība, un nokļūstam līdz kādam templim, kur vēl uzlikta iepriekšējā karaļa bilde. Te gan viss arī ciet, jo daudzus tempļus tagad Bangkokā kārtīgi tīra.
Sasniedzam ķīniešu rajonu. Pa ceļam vēl viens vietējais mums norāda citu virzienu, nesaprotam, kāpēc mūs vēlas apmānīt, bet te jau mums visas ielas zināmas. Pirms kāda ķīniešu tempļa mums atkal mēra temperatūru. Šoreiz tajā trakajā karstumā man uzrādās 36,5, bet Arčam — 37,1. Katrā vietā citādi, nezinām, kas viņiem te skaitās paaugstināta temperatūra. Tiekam pie zaļas uzlīmes — tas nozīmē, ka esam veseli. Visās vietās izliktas zīmes par vīrusu taizemiešu valodā un ir arī roku dezinfekcijas līdzeklis.
Ķīniešu tirgus nav ciet. Tas ir tik dzīvs! Protams, pārdotākās lietas tagad ir roku dezinfekcijas līdzeklis pārspīlēti augstā cenā un sejas maskas, un tās vietējie sadala pa mazākām paciņām no pavisam lielām pakām, kas droši vien nākušas no tās pašas Ķīnas.
Iegādājamies pāris lētu suvenīru, ko vēl somā kaut kā ceram iebāzt, un aizejam līdz viesnīciņai, kur palikām pagājušajā reizē. Tad bijām atraduši pavisam necilu vietiņu pie indiešiem, kur palika dīvaini un aizdomīgi ļaudis. Tas mums izmaksāja vien 5 eiro.
Dodamies uz Karaļa pili. Jau zinām, ka tā slēgta, bet apkārt daudzi skaisti tempļi. Citi ciet, citos ieejas maksa augsta. Aizejam uz prāmi. Parasti brauciens maksā 12 centus, tūristu laivās, uz kurām visi mūs sūta, tas ir divdesmit eiro vērtībā. Pārbraucam pāri upei uz vienu no skaistākajiem tempļiem Bangkokā. Tas ir atvērts, un zīmes vēsta, ka no jūnija ieejas maksa dubultosies. Pagaidām tā ir pusotru eiro. Templis tukšs, esam vieni no retajiem tūristiem.
Kāds vietējais parāda uz mums ar pirkstu un nosmej — mēs esot vienīgie tūristi, kas te atnākuši. Vēlāk redzam vēl pāris “balto”, kas nav uzķērušies uz dažu taizemiešu māņiem par to, ka templis ciet.
(Turpmāk vēl.)
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra