Pie rūtotā galdiņa Daudzesē

2021. gada 9. februāris 00:00

236

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. februāra numurā.)

Grib līdzināties Mihailam Tālam
Labi atceros to dienu, kad Albīns, izskrējis no mājas, kur bija klausījies radioaparātu, sauca mūs:
— Puikas, puikas! Mūsu Mihails Tāls kļuvis par pasaules čempionu šahā!

Tas tika pasniegts un apspēlēts tā, ka mēs visi sagribējām līdzināties Tālam un kļūt par pasaules čempioniem. Un ne tikai es, vēl šodien visa šaha pasaule atceras “Magician from Riga”, kā Tālu sauc angliski runājošie. Gāja laiks, un, jau studējot pirmajā kursā Rīgas Politehniskajā institūtā, ziemas brīvdienās atbraucu uz mājām. Ceļš no autobusu pieturas veda garām “Ceriņiem”. Ieiešu, nodomāju, varbūt kāds no brāļiem arī ir brīvlaikā, kaut ko sagudrosim. Brāļu mājās nebija, bet bija Albīns. Mēs nospēlējām šahu visu vakaru un visu nakti līdz rītam, uz koka skaitīkļiem atliekot katra vinnēto partiju skaitu. Mana mamma trīs reizes zvanīja un gaidot sildīja ēdienu, kamēr aizgāja gulēt. Tāds šaha fanātiķis bija Albīns.

Kļūst par rajona čempioniem
Mācoties Daudzeses astoņgadīgajā skolā, tā ap 5. klasi par fizikas skolotāju sāka strādāt Jānis Gunārs Bajinskis, bet viņa sieva Ārija mācīja latviešu valodu un literatūru. Bajinskis jeb Bonis, kā skolēni viņu iesauca, bija augstas klases šahists, Latvijas čempions korespondencšahā. Viņš savāca skolēnus, kuri kaut cik prata spēlēt šahu vai dambreti, un sāka rīkot regulārus turnīrus, tabulas izliekot gaitenī pie ziņojumu dēļa. Rezultātus ierakstījām paši. Tā bija īpaša sajūta ierakstīt tabulā pretim savas uzvārdam “1” un pretiniekam “0”. Gadījās arī otrādi, protams. Pamazām skolā šahs kļuva populārs. Mēs spēlējām starpbrīžos, pēc stundām, nepabeigtās partijas atstājām uz palodzes un turpinājām nākamajā starpbrīdī. Drīzumā notika arī mans pirmais “starptautiskais“ turnīrs ar Kurmenes astoņgadīgās skolas komandas piedalīšanos. Kad spēku samēri bija noskaidroti, Bonis nosauca skolas komandu rajona mačiem, kuri notika Latvijas skolu spartakiādes “Baltais tornis” ietvaros. Pie pirmā galdiņa — Andris Antāns, pie otrā — Leons Piļāns (vēlāk Aleksandrs Bešmeņovs), pie trešā — es un pie ceturtā, meiteņu, galdiņa — Lolita Baltmane. Komandu sacensībās ir pieņemts, ka pie pirmā galdiņa spēlē stiprākais šahists, tālāk spēkos nākamais utt. Turnīrs notika Oškalna astoņgadīgajā skolā, kur sabrauca visas rajona skolu komandas un divās dienās, spēlējot pēc Šveices sistēmas, noskaidroja rajona skolu čempionu. Likme bija augsta — ziemas brīvdienās uzvarētāji brauks uz finālu Rīgā. Mūsu komandas “spīdeklis“ un iedvesmotājs bija Andris Antāns, kurš pie pirmā galdiņa uzvarēja visas savas partijas. Cīņas bija sīvas, un viss izšķīrās pēdējās dienas pēdējā partijā, kuru spēlēja Leons pret kurmenieti Krampi. Ja Leons uzvarētu, tad mēs apsteigtu Skrīveru vidusskolu par puspunktu un kļūtu par čempioniem. Zāle bija nožogota ar virvi, un pie tās drūzmējās dalībnieki, lai kaut ar vienu aci varētu ielūkoties uz galdiņa notiekošajā. Gaisā bija jūtama spriedze, visi kaut ko runāja, analizēja, izteica savas prognozes. Torņu un bandinieku galotnē Leons nekļūdījās, realizēja savu pozicionālo pārsvaru, un mēs kļuvām par rajona čempioniem!

Zirdziņš var uzlikt “dakšiņu”
Nieka Daudzeses astoņgadīgā skola “izgrieza pogas” visiem, tai skaitā vidusskolām! Tūlīt sākās runas, ka šito “zaļo” komandu uz Rīgu sūtīt nedrīkst, ka jābrauc Skrīveriem. Nezinu, kā notika aizkulišu sarunas, bet pēc Jaunā gada mēs agrā ziemas rītā iekāpām Krustpils—Jelgavas vilcienā un Boņa virsvadībā braucām spēlēt uz Rīgu.

Rīgā turnīrs notika piecas dienas, spēlējām Rīgas Sporta manēžā, bet dzīvojām kādā no Ķengaraga skolām kopā ar citu lauku rajonu izlasēm. Visa vieglatlētikas manēža bija piepildīta ar šaha galdiem, un līderkomandas spēlēja arī balkonā. Pretī mums stājās Rīgas un citu republikas pilsētu šaha sekciju audzēkņi, un rezultātā mēs palikām turnīra tabulā kaut kur pa vidu. Turnīra obligāts noteikums bija partijas pieraksts, kas man bija jaunums, bet vakaros Bonis pēc tā atspēlēja partijas un kopā analizējām. Kāpēc gāji tā? Kāpēc šitā? Vai neredzēji, ka pretinieka zirdziņš var tev uzlikt “dakšiņu”?

Pilna soma konfektēm
Tādejādi mana spēlēt prasme pieauga ļoti strauji, un, atbraucis mājās, es vairs patēvam nezaudēju nevienu partiju, kaut pirms tam spēlējām mainīgām sekmēm. Rīgā mums tika izsniegti taloni ēdināšanai Latvijas Universitātes ēdnīcā, taču ne visiem un ne vienmēr iznāca turp nokļūt. Pēdējā dienā man bija pilna sauja ar taloniem, gan manējiem, gan citu dotiem, ko pastiepu pretī ēdnīcas kasierei.
— Vai, bērniņ, nu ko lai es ar to daru? Naudu es tev nevaru dot, atvaino.

Nu neko, pagriezos un bēdīgs gāju prom.
— Pagaidi, — izdzirdu kasieri uzsaucam.
— Zini ko, es tev sadošu konfektes no noliktavas. Nekādas svaigās gan tās nav, bet vismaz kaut kas. Dod šurp savu portfeli!
Tā es pārbraucu mājās pilnu portfeli ar sacietējušām konfektēm. Kad biju īsumā izstāstījis, kā mums gāja, mamma izņēma no virtuves bufetes pusi šokolādes tāfelītes.

— Šo šokolādi ciemodamās atnesa tante Alīse, kamēr tu biji Rīgā. Tava māsa savu pusi apēda jau pirmajā dienā, bet otru pusi liku pataupīt tev. Viņai jau dikti gribējās, un es, to redzot, būtu ļāvusi, bet nē, Sarmīte vēl sāka mani mācīt: tas mums jātaupa brālītim.
— Nekas mums nav jātaupa! Paskaties, kas man ir!

Un es izbēru uz galda kaudzi konfekšu. Mēs varēsim ēst konfektes veselu nedēļu!

Daudzeses astoņgadīgās skolas komanda uzvarēja rajona mačus arī nākamajā gadā un atkal brauca uz finālu Rīgā. Vēl bija daudz dažādu turnīru, tiku kā līdzīgs ar līdzīgu spēlējis rajona jauniešu izlases sastāvā Cēsīs pret nākamo šaha lielmeistaru un daudzkārtējo Latvijas čempionu Edvīnu Ķeņģi. Kas zina, kā mana šahista nākotne būtu izveidojusies, ja ne... Ja nebūtu 9. klasē iemācījies spēlēt ģitāru un ticis uzņemts Neretas vidusskolas ansamblī. Taču bija jau 1973. gads, bītli un rokenrols bija atnākuši arī līdz Latvijas laukiem, un viens Auns pagriezās pa nākamo likteņa taciņu un priecīgs aiztecēja tālāk.

(Ķesterciemā 2021. gada janvārī)

Staburags.lv ARHĪVS

Pie rūtotā galdiņa Daudzesē

Kategorijas