Staburags.lv ARHĪVS

Logo

2021. gada arheoloģiskais piemineklis — Aizkraukles pilskalns

Mārcis Kalniņš, Latvijas Arheologu biedrības biedrs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskais asistents
Laikraksta arhīvs

2021. gada 9. februāris 00:00

45
2021. gada arheoloģiskais piemineklis — Aizkraukles pilskalns

Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot viena no latviešu izcilākajiem arheologiem Vladislava Urtāna 100. dzimšanas gadu, par 2021. gada arheoloģisko pieminekli  izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu.

Aizkraukles pilskalns ar priekšpili (saukts arī par Augstajiem kalniem, Kraukļu kalniem vai Batarejām) ir viens no vizuāli iespaidīgākajiem Latvijas pilskalniem. Pilskalns ar priekšpili un pie tā esošā ap 3 ha plašā senpilsēta ir Daugavas labajā krastā — ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Pilskalns izveidots stratēģiski izdevīgā vietā Daugavas stāvajā krastā, kur to no divām pusēm — austrumiem un rietumiem — norobežo divas upītes, kas Daugavas krastā izveidojušas dziļas gravas. Papildus dabiskajiem šķēršļiem pilskalna nogāžu augšdaļā izveidotas divas terases, bet pilskalna galveno plakuma daļu no priekšpils atdala liels rakts grāvis, kas kalpojis arī kā ceļš uz pilskalnu un priekšpili.

Daudzi senlietu atradumi
Aizkraukles pilskalns (Augstie kalni) ar senpilsētu ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Pirmo pētnieku uzmanību Aizkraukles pilskalns piesaistījis jau 19. gs. vidū. Tā 1839. gadā to apmeklē un uzskicē Tērbatas Universitātes profesors Fridrihs Krūze. Viņš arī atzīmē, ka šeit esošie divi kalni tiek saukti par “Baterejām”. Jāpiebilst, ka šajā pašā gadā viņš veic arī pirmos zinātniskos arheoloģiskos izrakumus Latvijas teritorijā 1837. gadā atklātajos un ap 1 km uz ziemeļrietumiem no pilskalna lokalizētajos Aizkraukles senkapos. Tāpat Aizkraukles pilskalnu 1840. gadā atzīmē profesors A. Huks, kas to nodēvē par “divām skanstīm” un norāda, ka šī vieta zināma ar daudziem senlietu atradumiem.

Pirmie arheoloģiskie izrakumi Aizkraukles pilskalnā notikuši jau 1889. gadā A. Buholca vadībā, kad tika atrastas senlietas, kas datējamas gan ar vēlo dzelzs laikmetu, gan arī ar agro metālu periodu.

Krīt karagājienā, gāžoties kokam
Gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā pilskalna un priekšpils plakuma malas postītas, tajās ierīkojot tranšejas un nocietinājumus, kas gan vēlāk aizbērtas un aizmilzušas. 1924. gadā pilskalnu uzmērīja pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Viņš norādījis, ka šo vietu gan nesauc par pilskalnu, jo par pilskalnu dēvējot ordeņa pils vietu. Kā arī  viņš min, ka gar pilskalna plakumam visapkārt stiepjas  mūra pamati, kas gan atšķiroties no bruņinieku pils sienām.

1939. gadā senpilsētas teritorijā esošajā viduslaiku baznīcas vietā arheoloģiskos izrakumus vadīja Pēteris Stepiņš. Interesanta ir šajos izrakumos iegūtā Livonijas Ordeņa landmaršala Andreja Šternberga kapa plāksne ar ģerboni un uzrakstu “Andrejs Šteinbergs — landmaršals 1375. g. krita karagājienā, gāžoties kokam. Lūdziet par viņu”.

Liela mēroga izrakumi
Neliela apjoma arheoloģisko izpēti senpilsētā un tās teritorijā ierīkotajā viduslaiku baznīcas kapsētā 1960. gadā veica Vladislavs Urtāns, bet no 1971. līdz 1976. gadam

V. Urtāna vadībā pilskalnā, senpilsētā un tās teritorijā esošajā viduslaiku baznīcas kapsētā, kā arī ap 400 m uz dienvidrietumiem lokalizētajos “Lejasžagaru” senkapos notika liela mēroga izrakumi. V. Urtāna vadībā pilskalnā tika izpētīti 1054 m2, priekšpilī 99 m2, bet senpilsētas teritorijā, tajā skaitā arī viduslaiku kapsētā — vairāk nekā 200 m2. Šajos izrakumos aktīvi piedalījās un pamata darbaspēks bija Rīgas Pionieru pils (tagadējā Rīgas Skolēnu pils) arheoloģijas pulciņa dalībnieki, no kuriem daļa šobrīd ir arī Latvijas Arheologu biedrības biedri.

Nocietinājums atjaunots vismaz astoņas reizes
Izrakumos atklāts, ka tumšais mītņu slānis pilskalnā sasniedzis līdz pat 2,3 m biezumu. Paša pilskalna malas un nogāzes bijušas nostiprinātas ar mālu un akmeņiem. Turklāt šīs nocietinājums atjaunots vismaz astoņas reizes. Tas pētniekiem ļāvis secināt, ka tieši senā lībiešu pilskalna vietā ir atradusies pirmā Aizkraukles ordeņpils. Kā pilskalnā, tā arī senpilsētā atklāts liels daudzums dažādu celtņu — gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, tajā skaitā rotkaļa darbnīca un kalve, kā arī gandrīz simt krāšņu un pavarda vietas, tajā skaitā arī dzelzs ieguves krāsns un pat podnieka ceplis. V. Urtāna vadītajos izrakumos visā kompleksā kopumā atrastas vairāk nekā 7000 senlietas un 25 000 keramikas lauskas.  Tiesa, viss plašais izrakumos iegūtais materiāls līdz šim publicēts vien fragmentāri.

Minēts Indriķa Livonijas hronikā
Aizkraukles nosaukums vairākkārt minēts arī viduslaiku rakstītos vēstures avotos. Ar nosaukumu Asscrade, Ashrath, Ascrad Aiz­kraukles pilskalns minēts Indriķa Livonijas hronikā. Tā 1204. gadā Aizkraukles (Asscrade) līvi minēti kopā ar lietuviešiem un Lielvārdes lībiešiem, kad tie kopīgi uzbrukuši Rīgai. Savukārt 1205. gada aprakstā par krustnešu karagājienu pie Daugavas teikts, ka, krustnešiem virzoties augšup pa Daugavu, līvi no Aizkraukles (Ashrath) pils aizbēguši un krustneši šo pili nodedzinājuši. Tāpat Aizkraukle (Ascrad) minēta 1207. gada aprakstā par krustnešu karu ar lietuviešiem, kur krustnešu karaspēks pretinieku panācis, pārejot Daugavu pie Aiz­kraukles.

Nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa
Savukārt Atskaņu hronikā Aizkraukle (Aschrâte) minēta saistībā tieši ar mūra pils celtniecību Livonijas ordeņa mestra Venno valdīšanas laikā (1204.—1209.), kas, kā jau minēts, iespējams, ir tikusi uzbūvēta tieši Aizkraukles pilskalnā.

Līdzšinējie pētījumi Aizkraukles senvietu kompleksā ir ļāvuši secināt, ka šeit apdzīvotība aizsākusies jau 1. g. t. p. Kr., bet vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumā tas ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu un lielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa.

Ļoti apmeklēts unikāls tūrisma objekts

Daina Vancāne-Viļuma,
Skrīveru tūrisma informācijas punkta vadītāja:
— Aizkraukles pilskalns līdz šim nebija novērtēts — brīnums, ka sakarā ar Vladislava Urtāna simtgadi to izvēlējās par 2021. gada arheoloģisko pieminekli. Pilskalns ir unikāls, citādāks nekā pārējie, tam ir divi plakumi, uz viena bija pils, uz otra — saimnieciskā daļa. Tas bijis viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem Daugavas labajā krastā. Aizkraukles pili savos darbos iemūžinājuši divi dižgari: Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis” un Rainis lugā “Uguns un nakts”. Ir kāds interesants stāsts — kad pagājušā gadsimta četrdesmito gadu sākumā nākamā mākslinieka Gunāra Kroļļa vecākus izveda uz Sibīriju, viņš kopā ar vecmammu patvērumu rada Skrīveros un vasarās piestrādāja par ganu. Reiz karstā vasaras dienā viņš pie Ašķeres ietekas Daugavā atradis izskalotas lībiešu meitenes rotas un nazīti. Vēlāk, kad Gunārs Krollis jau bija kļuvis par slavenu mākslinieku, viņam lūdza ilustrēt Pumpura eposu. Ilustrācijās viņš gan Laimdotai, gan Spīdalai zīmēja identiskas rotas — tādas, kas uzietas Ašķeres upes izsusējušajā gultnē. Arī “Indriķa hronikai”, kurā minēta Aizkraukles pils, ilustrācijas zīmējis mākslinieks Gunārs Krollis.

Mūsdienās tas ir ļoti apmeklēts tūrisma objekts — daudzi ar automašīnām apstājas pie Zemkopības institūta un dodas uz to augšā pa lēzeno daļu, daudzi brauc ar velosipēdiem. Pilskalns ir ļoti, ļoti apmeklēts! Ja vasarā izbrauksiet ar kuģīti “Balta kaza” un ja fantāzija strādās, no tālienes pilskalnu varēs redzēt kā apgūlušos meiteni.
Kategorijas

Kategorijas