Uzņemties atbildību par savu dzīvi ar rīcību

Līga Kriškijāne, Aizkraukles jaunatnes lietu speciāliste

2021. gada 9. februāris 00:00

Uzņemties atbildību par savu dzīvi ar rīcību

Aizvadītā nedēļa pagāja attālinātajā darbā un diviem vērtīgiem vebināriem. Cenšos izmantot laiku, lai gūtu papildu zināšanas. Šobrīd aktuālākais novadā ir jaunas tradīcijas ieviešana — ikmēneša “Garāžas sarunas”, kur nākotnē tiek plānots piesaistīt arī dažādu jomu speciālistus, lai kopīgi celtu jauniešu pašapziņu. Mēs nerunāsim par slikto, bet gan aizraujošo! Tātad katra mēneša otrajā sestdienā pulksten 12 gaidām uz “Garāžas sarunām”. Tās norit neformālā gaisotnē, šobrīd attālināti. Nosaukums radies, pateicoties sapnim par jauniešu garāžu — foršu, drošu un neformālu vietu, kur viņi labprāt pulcētos, piemēram, paši salabotu sava velosipēda pārrauto ķēdi, tikmēr pārrunājot būtisko, kā jau garāžā, kur visi jūtas brīvi. Sākam ar vienkāršām tēmām, piemēram, janvārī tās bija filmas, šoreiz — mūzika, tāpēc sekojam līdzi facebook.com platformā Aizkraukles jauniešiem vai instagramā “aizkrjauniesudome”, kur, tuvojoties 13. februārim, ieraudzīsiet saiti uz šī mēneša “Garāžas sarunām”.

Runājot par attālinātajām mācībām, jaunieši teic, ka ir dienas, kad šādi mācīties ir grūtāk, citreiz vieglāk. Visiem pietrūkst iespējas satikties klātienē un komunicēt, jo ekrāni tomēr nogurdina un nedod klātbūtnes sajūtu. Tieši tās viņiem pietrūkst.

Jauniešu domas par eksāmenu un gala pārbaudījumu kārtošanu dalās. Diezgan loģisks ir jautājums, kāpēc pagājušajā mācību gadā pēc divu mācību gada noslēguma mēnešu attālinātās mācīšanās eksāmenus varēja nekārtot, bet te gandrīz vai divus mēnešus tikai klātienē mācījās un eksāmenus var kārtot? Kāda ir konsekvence? Jo pēc būtības situācija šinī mācību gadā ir pat sliktāka, ja salīdzinām to ar iepriekšējo. Un tas, manuprāt, ir loģisks jautājums. Bet otra daļa jauniešu izsakās, ka 9. un 12. klasē jaunietis jau ir pieaudzis un viņam tomēr būtu jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un arī par savu rīcību — mācīties vai nemācīties. Īpaši jau vidusskolā, kura nav obligāta. Vai tad veltīgi sēdēts pie datoriem un grāmatām, lai tagad pat neuzzinātu, cik spējīgs patiesībā esi? Skolotājas esot atsaucīgas, un vielu apgūt ir iespējams. Atbildība jāuzņemas pašam skolēnam. Vēl viens arguments ir par uzņemšanas eksāmeniem augstskolās — skolu eksāmenu forma ir zināma un mācību viela visiem vienāda, bet kādi iestājeksāmeni būs izveidoti augstskolās, to nevar zināt. Tas var būt daudz sarežģītāk. Par šo visu var diskutēt gari un plaši, bet, manuprāt, gala pārbaudījumiem ir jābūt. Varbūt var diskutēt par to formu, norises veidu utt., bet kaut vai intereses pēc uzzināt, kā tad katram no skolēniem ir veicies un ko spējis paveikt šādos interesantos apstākļos. Mums ir jāizdara secinājumi par šo laiku un mācību procesa organizēšanu — cik veiksmīgs tas bijis? Kā lai mēs to vēl citā veidā izdarām? Dzīvē jau tāpat nekad viss nenotiek kā pēc grāmatas, tad varbūt šis ir labs izaicinājums, lai “uzaudzētu sev biezāku ādu”, jo situācija valstī visiem bija vienāda. Tikpat svarīgi kā runāt ar jaunieti par viņa bailēm, būtu paskaidrot vecākiem, ka nekas nav zaudēts šajos apstākļos. Ir kāpumi un kritumi, un šis ir tikai viens mazs pakāpiens jaunā cilvēka ceļā, tāpēc būsim saprotoši un atbalstīsim savus bērnus, lai neradītu papildu spiedienu mums visiem tik ļoti neierastajā situācijā.

Turpināsies ierobežojumi, kas saistīti ar vīrusa izplatību. Manā ģimenē ir pirmklasniece, kas attālināti no mājām mācās jau kopš decembra. Ja sākumā tas bija piedzīvojums, tad tagad tas ir pārdzīvojums. Tas arī ir vissarežģītākais. Protams, tuvinieku apciemošana jeb neapciemošana arī nomāc. Jā, ziemas sākumā pazaudēju vienu cimdu, un tos nevarēja nopirkt. Jāatzīst, tas bija jocīgi, un par to arī mēdzu pasmieties. Tāpat vesels piedzīvojums izvērtās ar Ziemassvētku dāvanas sagādāšanu meitai, kas kļuva par jautru stāstu, ko reiz viņai pastāstīšu. Ierobežojumi sagādā neērtības, bet es varu tās paciest, ja vien tas nozīmē, ka mana pirmklasniece drīzāk atgriezīsies skolas solā un mēs visi savās ikdienas gaitās. Man patiešām žēl to, kuri šobrīd nevar nopelnīt savu algu, jo pandēmija valstī viņiem ir radījis šādu situāciju.

Bija plānots, ka šonedēļ skolā atgriezīsies pirmās divas klases. Domāju, ka patīkamā satraukumā stāstīšu, ka jūtos droša par vidi un epidemioloģisko norādījumu ievērošanu skolā. Ka bērniem ir svarīgi komunicēt ar vienaudžiem un apgūt mācību vielu vieglāk ir klasē, nevis istabā, kur visapkārt ir spēles un mājas mīlulis, kurš, pēc abu domām, tieši šobrīd ir pelnījis kopā paspēlēties tā vietā, lai pildītu uzdoto, bet valdības lēmums tika mainīts, un šobrīd visi turpina mācības attālināti. Tagad par to var nedomāt, vien gaidīt, kad situācija valstī uzlabosies.

Sabiedrībā valda nomāktība, depresijas sajūta. Es arī esmu tikai cilvēks, un arī man ir labās un sliktās dienas. Aktivitātes svaigā gaisā dara brīnumus! Bet, ja uznāk nomāktības sajūta, tad es to pieņemu, nolienu maliņā un ļauju sev iespēju krist panikā piecas minūtes. Izmaļu galvā savu sāpi, ja vajag, nobirdinu arī kādu asaru. Varu dusmīgās domas vai stresu sarakstīt uz papīra un sadedzināt. Bet tās ir tikai piecas minūtes! Tad es aizdedzinu sveces, ieslēdzu mūziku un kārtoju dzīvokli, jo tādā veidā arī manas domas tiek saliktas pa plauktiņiem. Pie tam tīra vide raisa labas domas un veido omulīgu māju sajūtu, kas mani nomierina. Tad prātā izveidoju sarakstu, par ko esmu pateicīga tieši šobrīd, saraksts ir tik garš, ka sūkstīties paliek kauns, un dzīvē paveras jauni apvāršņi. Vēl viens slepenais ierocis ir mani jaunieši — Aizkrauklē ir fantastiski, atbildīgi, zinoši un citādi lieliski jaunieši ar mērķiem un ambīcijām! Un katra saruna ar viņiem ir mans C vitamīns! Un, ja viņi ir gatavi iet un darīt, tad esmu ar viņiem! Bet, ja viņiem nolaižas rokas, tad videozvana laikā uzlikšu galvā kādu no meitas īpašajām matu stīpiņām un darīšu, ko varēšu, lai mēs vismaz kopā pasmietos. Šis ir tas laiks, kad vienam otru ir jāatbalsta.

Šogad ziema mūs lutina. Aizkrauklē ceļi ir tīri un ietves notīrītas, manuprāt, ar to viss ir kārtībā. Kopā ar meitu jau otro ziemu mācāmies snovot. Covid laiku uztveru kā izaicinājumu, tāpēc šogad pēc vairāk nekā desmit gadu pauzes uzvilku slidas! Draugi dīķi attīrīja no sniega, un man bija unikāla iespēja vienatnē zem zvaigžņotas debess uzlikt pieres lukturīti, ieslēgt telefonā mūziku un mācīties slidot. Tas bija fantastisks piedzīvojums! Iespēju mums ir daudz, arī pašvaldība rūpējas, lai iedzīvotājiem dažādotu ziemas prieku iespējas, piemēram, slidošanas laukuma izveide un trase slēpošanai.

Staburags.lv ARHĪVS

Uzņemties atbildību par savu dzīvi ar rīcību

Kategorijas