Bībele pandēmijas laikam

2021. gada 5. februāris 00:00

Vai esat kādreiz, lasot grāmatu, skaļi smējies? Man šķiet, ka nebiju kopš bērnības, taču šī nu reiz ir lasāmviela, kas mani sasmīdināja. Tulkotājas Silvijas Brices pirmā grāmata ar ne tik priecīgu nosaukumu “Baigās piezīmes” tiešām spēj vairot dzīvesprieku, un varbūt vēl kādam tā noder kā šī pandēmijas laika bībele — omas uzlabošanai un smaidam.

Jā, paņem tu, cilvēks, rokās grāmatu un esi tāds — šim laikam piemēroti sapīcis un mazliet aizkaitināms, bet pēc mirkļa smejies tik skaļi, ka mājinieki bažīgi lūkojas tavā virzienā. Viss kārtībā, — tu saki, un skaļi sāc lasīt citiem priekšā citātus no savas lasāmvielas.

***

Vispirms kādā populārā sieviešu žurnālā izlasu interviju ar tulkotāju Silviju Brici. Viņas vārds sasaucas ar apzīmējumu “labs tulkojums”, bet viņa pati savas pārdomas un novērojumus grāmatā mēģinājusi atspoguļot pirmo reizi. Intervija ar tulkotāju ir dzīva un interesanta, un tajā viņa atzīst: “Tulkoju visu mūžu. Ja tu kaut ko dari visu mūžu un dari to slikti, tad tu esi idiots.”

gadniece meita atved man grāmatu “Baigās piezīmes”, sakot: “Tik laba!”. Starp citu, tās baigas esot tādēļ, ka vaļsirdīgas. Sākumā gan nodomāju: kas gan labs var būt vienas tulkotājas, lai gan ar interesantu dzīves uztveri un humora izjūtu apveltītas, piezīmēs? Pirmās lappuses arī lasu ar šādu noskaņojumu. Taču drīz vien saprotu, ka tulkošana ir tikai fons vienas dzīvesgudras sievietes novērojumiem, dzīves atziņām, bet galvenais — īpašajai attieksmei pret lietām un pašu dzīvi. Un viņai nav bail to paust. Autores skatījums ne tikai sasmīdina, bet arī vismaz par dažām ballēm uzlabo garastāvokli. Un tu, norūpējies cilvēks, drīz ne tikai smaidi, bet smejies pilnā balsī.

— Klausies, vecais, ja mums būtu iespēja tagad līdz mūža galam pabūt tikai vienā pasaules vietā, kuru tu izvēlētos?

(Gara pauze)

Es: Nu, un ja naudas būtu neierobežoti. Nu vismaz vienu nedēļu. Vienkārši dzīvot.

(Gara pauze. Sakustas.)

Viņš: Tie ir absurdi noteikumi. Es: Nu tādi, kādi ir.

(Gara pauze) Es: Es nevaru izšķirties starp Varakļāniem un Palermo. Viņš (iesprauslojas un aiziet atpakaļ pie sava kompja, tā arī neatbildējis.) Vīrieši tomēr ir ērmoti. “Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi?

— Jā, noteikti.”

Tie ir divi citāti no grāmatas. Un ir šajā grāmatā arī atziņas, par kurām var padomāt, piemēram: “Jau Rainis teicis: “Kas ap četrdesmit gadiem cilvēkus neienīst, tas viņus nekad nav mīlējis.”

***

Kad grāmata izlasīta (diemžēl tā lasās ļoti ātri), vērīgāk lūkojos pasaulē. Pasmaidīt var ik uz soļa — mana atziņa saskan ar grāmatā starp rindiņām izlasīto. Lūk, pierādījums! Lielā meita, kura ir iemīlējusies ziemā, saka: “Es sarunājos ar sniegu. Saku tam: sniedziņ, tikai vēl nekūsti!” Es piebalsoju: “Zini, es no rītiem arī sarunājos ar zivīm akvārijā. Viņas uzmanīgi klausās, ko saku, kad tās baroju.” Jaunākais dēls, bez piecām minūtēm pusaudzis, paceļ skatienu no telefona ekrāna un dziļā sašutumā pauž: “Un viņas vēl abas teiks, ka MAN vajadzīgs pusaudžu psihologs?” Lai vai kā, šī Silvijas Brices grāmata var noderēt kā psihologs. Garastāvokli tā patiešām spēj uzlabot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Bībele pandēmijas laikam

Kategorijas