Katrā dienā meklē gaišo un labo

2021. gada 5. februāris 00:00

Daudz laba vēlējumu 28. dzimšanas dienā šonedēļ saņēma jaunjelgaviete Līga Viļuma. Rezervēta, nosvērta un gaiša jauna sieviete. Viņas izstarotais miers liekas ārpasaulīgs. Mūsu telefonsarunas laikā viņa rosās virtuvē, rokas dara vienu, bet vārdi nezaudē domu pavedienu. Novērtēt to, kas tev ir dots, saskatīt gaišo katrā dienā, ir Līgas mantras, kas palīdz saglabāt pozitīvu skatu ikvienā situācijā.

Savējā starp savējiem

Līga ir otrā jaunākā septiņu bērnu ģimenē. Bērnības dienas aizvadītas mežainā apvidū, lauku mājās netālu no Taurkalnes. Lauku miers un savrupība jubilārei patīk joprojām. Esot prom no pilsētas kņadas, Līga ar brāļiem un māsām paši izdomāja, kā sevi izklaidēt. Kad visi lauku darbi bija apdarīti, bērni baudīja bezrūpīgas rotaļas, gāja ekspedīcijās uz mežu un peldēties uz tuvējo upi. “Vajadzēja palīdzēt vecākiem gādāt par saimniecību. Mums bija govis, cūkas, vistas un pīles. Dārzā darāmā netrūka, audzējām dārzeņus ne tikai sev, bet arī runkuļus un kartupeļus, ar ko barot lopus. Vagas bija garas, ravēt nepatika, bet vajadzēja. No bērnības visspilgtāk saglabājušās gaišās atmiņas par bezrūpīgo laiku. Tolaik bija brīvība. Tagad vecāki baidās laist bērnus vienus, bet mēs droši gājām meklēt piedzīvojumus mežā, laukā, spēlējāmies kūtsaugšā, naktī gulējām siena šķūnī. Netālu bija upe, vasarā gājām peldēties,” bērnības atmiņās kavējas Līga. Izteiktu vecāku stingrību jubilāre neatminas, augot laukos, disciplīna bija pašsaprotama — padari darbus un vari iet rotaļāties. Skolas gados Līga bija ļoti kautrīga, atturīgums joprojām esot viena no īpašībām, kas jubilāri raksturo visprecīzāk. “Biju savējā starp savējiem. Draudzīga un komunikabla ar brāļiem, māsām un kaimiņu bērniem. Lielākā pūlī pieklusu. Augot biju puiciska meitene. Man patika rotaļāties tēva garāžā starp visādiem instrumentiem, bieži tur blandījos. Valkāju bikses ar “štrumbantēm”, mati — izpūruši,” stāsta jubilāre. Līgas tētis ilgus gadus bija jūrnieks, vēlāk izmācījās un strādāja par elektriķi, bija ūdenslīdējs, vēlāk strādāja galdniecībā. Jubilāres mamma audzināja bērnus un gādāja par saimniecību, ik pa laikam strādājot savā grāmatvedes profesijā. 1993. gadā jubilāres vecāki “gaidīja” puisīti, kuram bija iecerējuši likt vārdu Jānis. 2. februārī pasaulē nāca meitiņa, kuru nosauca par Līgu, zina stāstīt pati jubilāre. “Skolas gados man ne īpaši patika savs vārds. Likās, ka Līgu ir ārkārtīgi daudz. Ēnu meta arī fakts, ka nereti aizmirsa manu vārdadienu. Tagad ir citādāk, Līga ir skaists vārds, un tas man ļoti patīk.

Apskāvieni un labie vārdi atsver grūtības

Pēc Jaunjelgavas vidusskolas absolvēšanas Līga nolēma studēt medicīnu. Jauniete iestājās medicīnas koledžā, taču pēc pirmās prakses saprata, ka tas nav viņas aicinājums, un studijas pameta. Laika aizpildīšanas nolūkos jubilāre mācījās konditoru kursos, ap to pašu laiku viņa saprata, ko patiesībā vēlas dzīvē darīt — kļūt par sociālo darbinieci, ko šobrīd arī apgūst. Līga apzinās, ka aicinājums ir grūta profesija, daži viņu pat mēģinājuši atrunāt no šīs izvēles, taču Līga ir izlēmīga: “Kādam tas taču jādara! Jūtu, ka tas ir mans aicinājums. Jau vidusskolā bija vēlme palīdzēt citiem, tādēļ izvēlējos medicīnas studijas. Bet tā nebija tāda veida palīdzība, ko vēlos sniegt. Gribētu dzīvi saistīt ar palīdzēšanu bērniem, kas cietuši no vardarbības.” Paralēli studijām Līga ir auklīte Jaunjelgavas pirmsskolas izglītības iestādē “Atvasīte”. Darbs ir grūts, nemitīgā rosība izsmeļ, taču pievienotā vērtība — brīži, kad bērni samīļo un saka labus vārdus — atsver visu. Tādos brīžos Līgai kūstot sirds un rodas jaudīga degsme ar pilnu atdevi nodoties darbam.

Organisms izjauc bildinājuma plānus

Trīsarpus gadus Līga ir sievas godā. Jauno statusu jubilāre pārņēma harmoniski. Pieredzes stāsti, ka pēc laulībām pāru attiecībās daudz kas mainās, Viļumu ģimenei palicis kā mīts. Nekas mainījies neesot, vien atbildības sajūta vienam pret otru ir lielāka. “Jābūt nopietnākiem. Esam apņēmušies visu dzīvi pavadīt kopā. Tas ir liels solījums, bet mums sanāk!” Vīrs Rihards nāk no Valles, ir jubilāres brāļa draugs. Līga un Rihards viens par otru zināja, ik pa laikam satikās kādā draugu kompānijā. Kādā ziemā, kad puiši vizinājās ar automašīnām, Līgas brālis uzaicināja arī viņu. Soli pa solim, vārds pa vārdam, dzima jūtas, un notika klikšķis, kas vainagojās ar ģimenes dibināšanu. Kā saka pati jubilāre, saskatīšanās bijusi visai neinteresanta, savukārt bildinājums gan ir stāsts, kas iespiedies atmiņā. Rihards ir romantiķis un bija izplānojis nākamās sievas roku lūgt skaistā vietā — Norvēģijas kalnu virsotnē. Abi turp bija devušies, lai apciemotu Riharda radus. Ekskursijas laikā visi kāpa Skandināvijas augstākajā virsotnē. Līgai tā bija pirmā pieredze kalnu kāpšanā. Sasniedzot augstumu, kurā kalnu klāj sniegs, jubilārei sāka uzmākties nelaba dūša. Pirmajā brīdī slikto pašsajūtu “norakstīja” uz novārgumu vai nepilnvērtīgi paēstām brokastīm, vien vēlāk Līga saprata, ka vainojams retinātais gaiss. Jo augstāk jubilāre kāpa, jo sliktāk jutās. “Nebija vairs tālu līdz virsotnei, bet es jutu, ka nevarēšu uzkāpt. Gribēju palikt un pasēdēt uz akmens, teicu, lai pārējie turpina ceļu bez manis. Taču mani burtiski, gandrīz aiz rokām vilkšus vilka. Tobrīd nesapratu šo uzmācību, par bildinājuma ieceri uzzināju vien vēlāk. Man palīdzēja nokļūt līdz pirmspēdējai virsotnei, kur paēdām. Šajā skaistajā, greznajā vietā mans organisms padevās un eleganti sevi atviegloja. Man bija slikti, un mēs devāmies lejā, tā arī līdz augšai netikuši. Kalna pakājē, kad jutos labi, Rihards mani bildināja. Un tad es uzzināju grandiozu plānu, ko mana sliktā dūša bija izjaukusi,” īpašo notikumu atceras Līga.

Nerakstīts likums — ciemos bez aicinājuma

Iegūtās prasmes konditorejā Līga liek lietā, cepot kūkas ģimenes svētkos. Savā dzimšanas dienā viņai bija nosacīti pelnīta atpūta — kūku necepa, bet nelielu mielastu svētkiem gādāja. Līgas ģimenē valda nerakstīts likums — ciemos brauc arī tad, ja nav aicināts. Lieli svētki netiek rīkoti, tuvinieki atceras viens otru un uzkrīt gaviļniekam kā sniegs uz galvas. Viļumu pāris labprātāk rosās pa mājām, Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīja divatā. Agrāk dzimšanas dienas iezīmēja jauna dzīves gada sākumu, ko pavadīja apceres par paveikto un plāni par nākotnes sasniegumiem. Pieredze Līgai rādījusi, ka ne viss dzīvē notiek, kā iecerēts, viss nostājas savās vietās ar laiku. “Joprojām atskatos uz aizvadīto gadu, cik produktīvs tas man bijis, vai nevajadzētu kaut ko mainīt. Nākotnei mērķus neizvirzu, ir plāni, kurus vēlos sasniegt, bet pārējā laikā baudu ikdienu un to, kas man ir dots.” Līga ir mierīga un nosvērta sieviete. Ikdienas pozitīvisma pamatā ir tagadnes novērtēšana. “Ja nespēj novērtēt to, kas tev ir šobrīd, tad nenovērtēsi, saņemot no dzīves kaut ko vairāk. Jābūt pateicīgiem par katru dienu, kas mums dota. Ne vienmēr tas man izdodas, bet es cenšos saskatīt gaišo un labo ik dienu.”

Staburags.lv ARHĪVS

Katrā dienā meklē gaišo un labo

Kategorijas