Bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem palīdz valsts

2021. gada 5. februāris 00:00

124

Bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem palīdz valsts

Valsts un pašvaldības ar likumu apņemas palīdzēt bārenim vai bez vecāku apgādības palikušam bērnam nostāties uz kājām un sākt patstāvīgu dzīvi. Mājoklis, stipendija, apmaksāti ceļa izdevumi ir tikai daļa, ko var saņemt bērni un jaunieši ar attiecīgo statusu. Standarta ģimene bieži vien jaunajam studentam šādu atspērienu nespēj dot. Kāda meitene dalījās savā pieredzē — audžuvecāki atlikuši adopcijas jautājumu, jo gandrīz pilngadīgajai meitenei nevarēs sniegt tādu atbalstu, kāds viņai šobrīd pienākas no valsts.

Materiāli izdevīgāks ir bāreņa statuss

E-pastā saņēmu ziņu no kādas jaunietes, kurai tuvojas 18. dzimšanas diena. Meitene ir bez vecāku apgādības un labu laiku dzīvo audžuģimenē. Abpusēju siltu jūtu pārņemti, audžuvecāki ar meiteni jau kādu laiku runājuši par adopciju, taču pandēmijas ekonomiskās sekas spiež mainīt lēmumu. Audžuvecāki apzinās, ka, adoptējot meiteni, viņa zaudēs sociālās garantijas, kas viņai pienākas kā bez vecāku apgādības palikušai. Šobrīd situācija ir tāda, ka viņi nespēs meitenei dot to, kas, paliekot bārenes statusā, viņai pienākas. Adopciju var nokārtot arī vēlāk, esot pilngadīgai. Liāna Purvinska, Aizkraukles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, stāsta, ka, bērnu adoptējot, viņš pilnībā kļūst par šīs ģimenes locekli ar visām tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to ģimenei jāuzņemas pilna atbildība par bērnu, tostarp finansiāli. Valstī ar likumu ir noteikts, ka, adoptējot bērnu, ģimene saņem vienreizējo pabalstu 1422 eiro apmērā. Ar pagājušo gadu valsts nodrošina adoptētajam bērnam ikmēneša pabalstu minimālā uzturlīdzekļu apmērā, līdz bērns sasniedz 24 gadu vecumu.” Uzskatu, ka viens ir materiālais atbalsts, kas, protams, nav mazsvarīgs, bet ir arī otrs aspekts — bērns iegūst ģimeni, viņš ir piederīgs šai ģimenei, ne tikai līdz pilngadības sasniegšanai. Veidojas ģimenes saites, tradīcijas. Bērnam ir svarīga piederība, un ģimenē tā ir pati svarīgākā”, Liāna Purvinska. Bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības, sasniedzot pilngadību, jāsāk patstāvīga dzīve. “Liekot uz diviem svaru kausiem, jaunietim, kas netiek adoptēts, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir dažādi finansiālie ieguvumi. Tās administratīvās teritorijas pašvaldība, kuras bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu izņemt bērnu no ģimenes, nodrošina jaunietim dzīvojamo platību. Tikko pilngadību sasniedzis jaunietis visbiežāk vēl mācās skolā un nav spējīgs samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Valsts ir paredzējusi kārtību, kādā jaunietis var saglabāt tiesības uz dzīvokli līdz 24 gadiem. Izbeidzoties ārpusģimenes aprūpei, jaunietim, kas sasniedzis 18 gadu vecumu, ir tiesības saņemt vienreizējo pabalstu, kā arī braukšanas maksas atvieglojumus sabiedriskajā transportā, ko nodrošina valsts, ja bērns mācās klātienē un ir sekmīgs,” stāsta Liāna Purvinska. Sasniedzot pilngadību, bez vecāku apgādības palikušie bērni saņem dažādus pabalstus, ko nodrošina pašvaldība, piemēram, valstī ir noteikts pabalsts sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei, patstāvīgas dzīves sākšanai, ko piešķir pašvaldība, ja pilngadību sasniedzis jaunietis mācās, viņam ir tiesības saņemt ikmēneša izdevumu pabalstu un citus pabalstus saskaņā ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Attiecībā uz dzīvojamo platību ar likumu nav noteikta dzīvojamās telpas platība kvadrātmetros vai kādas citas nianses. Praksē tas parasti ir vienistabas dzīvoklis, situācija un atrašanās vieta atkarīga no pašvaldības iespējām. Dzīvokli pašvaldība izīrē, tas nepāriet jaunieša īpašumā, viņam ir tiesības lietot īpašumu, bet ne to pārdot vai izīrēt citai personai. Ja piešķirtā dzīvojamā platība ir citā pašvaldībā, bet jaunietis ārpusģimenes aprūpē dzīvo un mācās citā pašvaldībā, tad viņš var īrēt dzīvokli tuvāk mācību vai darbavietai. Katras pašvaldības saistošajos noteikumos ir noteikts, kādu palīdzību sniedz īres maksas kompensēšanai. Savulaik valsts līmenī tika aktualizēta iniciatīva, kas paredzētu bezmaksas augstāko izglītību bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem. Nepieciešamo atbalstu iniciatīva neguva, taču dažas izglītības iestādes bāreņiem piedāvā mācību maksas atlaides.

Kūtri adoptēt

Meitene, kura rakstīja vēstuli epastā, vēlas saglabāt konfidencialitāti. Tā kā Aizkraukles novadā šobrīd neviens bērns nav ievietots audžuģimenē, tad skaidrs, ka meitene dzīvo citā novadā. Liāna Purvinska norāda, ka adopcijas notiek maz, salīdzinot ar bērnu skaitu, kas ir ārpusģimenes aprūpē. Bāriņtiesas priekšsēdētāja neslēpj, ka daļēji iemesli ir tie, kurus norāda vēstuli atrakstījusī meitene. “Katra ģimene, kas pieņēmusi bez vecāku gādības palikušu bērnu, izvērtē, vai adoptējot varēs sniegt materiālo atbalstu, lai bērns sāktu patstāvīgu dzīvi. Valsts sniedz materiālo atbalstu adoptētājam. Tas ir vienreizējais pabalsts pie adopcijas apstiprināšanas pēc tiesas sprieduma un ik mēneša pabalsts adoptētam bērnam līdz 18 gadu sasniegšanai. Manā praksē bijuši gadījumi, kad aizbildnībā esošu bērnu adoptē aizbildņi,” stāsta Liāna Purvinska.

Aizkrauklē ir divas audžuģimenes

Kad Liāna Purvinska sāka darbu kā Aizkraukles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, Aizkrauklē nebija nevienas audžuģimenes. “Viennozīmīgi, lai kļūtu par audžuģimeni, ir jāizprot visas nianses, kā kļūt par audžuģimeni, kā bērns nonāks viņu ģimenē, kādi būs pienākumi un tiesības, kāda palīdzība no valsts un pašvaldības. Ģimenei jābūt gatavai, ka bērnam, kuru uzņems, var būt veselības, uzvedības problēmas. Būt audžuģimenei ir ļoti smags darbs. Nav iespējams ieplānot, ka mūsu pašvaldībā būs noteikts skaits audžuģimeņu un mēs uz to mērķtiecīgi ejam. Katram cilvēkam ir pašam jāsaprot, vai viņš vēlas un vai viņš spēs uzņemt ģimenē bērnu, kurš būs cietis no vardarbības, bērnu, kurs nebūs saņēmis vecāku mīlestību un būs spurains kā ezis. Audžuģimene bērnam, kas palicis bez vecāku gādības, ir miera osta. Šobrīd Aizkrauklē ir divas audžuģimenes, kas darbojas ļoti veiksmīgi. Uzņemot bērnu, tiek veltītas maksimālas pūles un uzmanība, lai bērni tiktu socializēti un kļūtu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem,” stāsta Liāna. To, cik ilgi bērns uzturēsies audžuģimenē, nevar paredzēt. Ārpusģimenes aprūpei ir trīs formas — iepriekš tā sauktais bērnunams, tagad sociālas aprūpes centrs (institūcija), audžuģimene, aizbildniecība. Minimālais periods, ko bērns pavada audžuģimenē, ir laiks līdz gadam, Civillikums un Bāriņtiesu likums nosaka, ka gada laikā bērna pārtrauktās aizgādības tiesības vecākiem tiek pārskatītas. Ja ģimene, no kuras bērns ticis izņemts, ir sadarbojusies ar sociālo dienestu, citiem speciālistiem, novērsusi visus apstākļus, kāpēc bērns ticis izņemts no ģimenes, pēc sociālā dienesta atzinuma saņemšanas, citu pierādījumu saņemšanas bāriņtiesa lemj par bērna atgriešanu ģimenē. Arī pēc bērna atgriešanās vecāku aprūpē ģimene ir sociālā dienesta uzraudzībā, līdz zūd visi riski un bērnam ģimenē ir droši. Valsts uzstādījums ir atteikties no bērnunamiem ar domu, ka bērni netiks ievietoti institūcijās, bet tiek nodoti aizbildniecībā, uzņemti audžuģimenē vai adoptēti, kur viņiem tiek nodrošināta ģimeniska vide. Prakse rāda, ka iecere ir visai grūti realizējama, vismaz tuvākajā nākotnē. “Valstī ieviestas trīs audžuģimeņu formas — parastā, speciālā un krīzes. Atrast audžuģimeni pusaudzim, kuram ir atkarības, tieksme klaiņot un neklausīt, nemācīties, ir ļoti sarežģīti. Audžuģimenes pārsvarā grib uzņemt mazākus bērnus. Valstī izveidots speciāls audžuģimeņu reģistrs, kurā redzamas visas valstī reģistrētās audžuģimenes un brīvo vietu skaits. Nonākot situācijā, kad bērns jāievieto audžuģimenē, bāriņtiesa, pirmkārt, ieskatās reģistrā, tad sagatavo bērna raksturojumu un sazinās ar vairākām audžuģimenēm un pārrunā iespēju uzņemt bērnu. Reti audžuģimē nākas ievietot vienu bērnu, biežāk no ģimenes tiek izņemti divi, trīs un pat vairāk bērnu. Jo vairāk bērnu, jo grūtāk viņus ievietot audžuģimenē. Audžuģimenei un arī tuvākajiem ģimenes locekļiem (iespējamiem aizbildņiem) ir tiesības atteikties uzņemt savā ģimenē bērnu, tad vienīgā alternatīva ir institūcija,” par situāciju stāsta Liāna. Kļūstot par audžuģimeni, tiek definēts, cik bērnu un kāda vecuma bērnus var uzņemt, vai var uzņemt bērnus ar veselības problēmām. Piemēram, ģimene, kurā jau ir divi pirmsskolas bērniņi, vislabāk spēs tikt galā ar vēl vienu vienaudzi. Audžuģimenēm ir tiesības izvēlēties, kādus bērnus pieņemt, viņi paši vislabāk zina savas spējas.

Pārlieku nepieķerties

Audžuvecāka pienākumus var uzņemties arī viens pieaugušais, bez laulātā drauga. Valsts rīkotās kampaņas un citas aktivitātes ir vainagojušās ar audžuģimeņu skaita pieaugumu, taču ir pietiekami liels audžuģimeņu skaits valstī, kurām ir piešķirts audžuģimeņu statuss, bet bērni nav ievietoti. Audžuvecākiem jāsaprot, ka bērns pie viņa var būt īslaicīgi vai arī tomēr palikt līdz pilngadības sasniegšanai. Ir tādas audžuģimenes, kas bērnu aprūpi tiešām uztver kā darbu, bez īpašas pieķeršanās bērnam. Taču ir tādas audžuģimenes, kuras ļoti iemīl bērnu un pilnībā uzskata viņu par savas ģimenes locekli, tādā gadījumā, ja bērns ir juridiski brīvs, viņu var arī adoptēt. “Starp bērnu un audžuvecāku attiecības veidojas jebkurā gadījumā. Audžuvecāki bērnu skolo, pavada ar viņu daudz laika, veidojas pieķeršanās, tādā gadījumā audžuģimene arī izvēlēsies bērnu adoptēt, ja viņš ir juridiski brīvs. Tas nozīmē, ja vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas bērna aizgādības tiesības. Būt audžuģimenei — tas ir darbs, kad bērns tiek ievietots audžuģimenē, bāriņtiesa pilnvaro to pārstāvēt bērna intereses, aprūpēt un uzraudzīt bērnu. Nenoliedzami, tas ir psiholoģiski smags darbs, ne katra ģimene to spēj uzņemties, tāpēc ģimeņu atbalsta centri, arī pašvaldības sociālie dienesti un bāriņtiesas audžuvecākiem sniedz atbalstu, lai tiktu galā smagās situācijās,” stāsta Liāna Purvinska. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem palīdz valsts

Kategorijas