Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Savam un citu priekam ieraksta audiopasakas

SANDRA PUMPURE
Laikraksta arhīvs

2021. gada 5. februāris 00:00

337
Savam un citu priekam ieraksta audiopasakas

Sociālajos tīklos skrīverietis Herberts Legants sevi raksturojis kā mazliet racionālu, bet dvēselē atvērtu un jauku rakstnieku, aktieri un mūziķi. Viņa vaļasprieku klāstā patiesi ir daudz radošu aizraušanos, kas ir gan savam, gan citu priekam. Herbertam patīk dalīties ar to, ko dara. Tapušas viņa ierunātās audiopasakas interneta vietnē “YouTube”. Pagaidām ir trīs, bet būšot vēl, arī paša rakstītas un papildinātas ar zīmējumiem. Par to saruna ar radošo jaunieti. 

Daudz apgūst, darbojoties Ogres teātrī Pasakas “YouTube” ierunājuši daudzi lieliski stāstnieki, bet Herberta ieraksts piesaista ar patīkamu un mierīgu balss tembru, kas mudina ieklausīties. To atzinuši arī citi, un skrīverietim izveidojies savs klausītāju loks.
— Kāpēc pasakas?
— Bērnībā pats bieži klausījos pasaku audioierakstus, man bija tāds iemīļots disks “Lāčuka pasakas”. Šķirstot savas bērnības fotogrāfijas, atcerējos to un iedomājos, ka arī tagad tas noderētu. Bērni gan, iespējams, vairs neklausās diskus, bet ierakstus internetā, tāpēc izvēlējos to. Iemācījos, kā to paveikt, un sāku darboties. Tā pilnībā ir mana iniciatīva, ko daru savam priekam, lai dāvātu to citiem. Tagad jau top nākamais ieraksts.
 — Tas ir viegli vai grūti?
— Sākumā bija grūti pierast dzirdēt savu balsi ierakstā, bet, tā kā pats esmu aktieris Ogres teātrī, bija jau pieredze. Mūsu režisors Jānis Kaijaks, kuru ļoti cienu, atzina, ka balss man ir laba, lai to darītu. Viņš daudz iemācījis, kā izmantot balsi, un pareizu runas tehniku. Turklāt tehnoloģijas man nav svešas, kas ļoti palīdz. Arī Ogres teātrī esam ierakstījuši vienu virtuālo izrādi, un šī pieredze noder.
Īsteno sapni
— Kā veidojas pasaku klausītāju auditorija?
— Pirmām kārtām pateicoties mammai, kura ieteica manus ierakstus draudzenēm un paziņām. Viņām un bērniem patika. Jau pēc dienas pirmajai pasakai bija kādi 200 skatījumi, un visi gaidīja nākamo. Galvenais, ka bērni klausās, un mammām tas ir atbalsts vakarā, kad visi ir noguruši un nav spēka lasīt grāmatu. Arī no teātra draugiem esmu dzirdējis labas atsauksmes. Ir gandarījums, ja citi novērtē, jo tas ir mudinājums turpināt iesākto. Domāju pasakas papildināt ar paša zīmējumiem, lai tās būtu arī vizuāli skatāmas, bet tas vēl prasa darbu. Arī pašam ir padomā rakstīt pasakas. Tas bija tāds neliels sapnis, ko gribēju īstenot, bez īpašām iecerēm nākotnē, un prieks, ka to izdarīju.
Lasa vairāk
— Kura pašam bērnībā bija mīļākā pasaka? — “Sīpoliņa piedzīvojumi”, ko arī galvenokārt klausījos audioierakstā. Interesanti, ka bērnībā nepatika daudz lasīt pašam, tagad gan esmu vairāk pievērsies grāmatām.
— Jaunietim tas tomēr neierastāks izteiksmes veids nekā, piemēram, mūzika, un tieši “YouTube” daudziem ir pirmā skatuve.
— Mūzikas ierakstīšana ir daudz sarežģītāka, un arī piedāvājums plašs. Pasakas ir vienkāršāk sākt. Ieteiktu katram, kurš vēlas izmēģināt ko radošu, nolasīt kaut vai dzejoli kādā publiskā platformā, kas dod iespēju pārbaudīt sevi, atrast savu talantu un auditoriju. Būs gan jau kāds, kurš pateiks ko negatīvu, bet lielākoties atsauksmes ir pozitīvas, lai dotos pareizajā virzienā.
— Nav bail no kritikas?
— Nē, jo esmu audzis radošā vidē. Esmu bieži arī kritizēts, bet to uztveru kā noderīgu ieteikumu turpmākam darbam, bet ne kā agresiju. Ir, no kā mācīties, lai domātu, ko paveiktajā uzlabot. Skatuves māksla tuva no bērnības
— Kāpēc piesaistīja tieši Ogres teātris?
— Tā darbībā mani iesaistīja bijusī klasesbiedrene. Aizgāju, un iepatikās. Saistoši arī, kā strādā režisors Jānis Kaijaks, kuram ir liela pieredze Latvijas teātros, viņš piesaista ar savu personību un attieksmi pret aktieriem.
— Aktiera talants bija sevī jāatklāj vai iekšēji jau snaudis?
 — Kaut kur jau noteikti bija, jo arī rados bijuši radoši cilvēki. Tā ka viss acīmredzot ir likumsakarīgi. Teātra mākslu sāku apgūt bērnībā. Vispirms bija teātra studija Rīgā, tad 12 gados bija iespēja apmeklēt teātra nometni, kas ļoti aizrāva. Līdzīgi kā ar mūziku, kas tuva no bērnības, lai arī tagad tai pievēršos mazāk profesionāli. Mans krusttēvs ir mūziķis, kurš daudz devis un iedvesmojis. Mūzikas skolā mācījos ģitāras spēli, bet nepabeidzu to. Spēlēju arī klavieres, dziedu, un tas viss bijis svarīgs visu mūžu. Paralēli arī zīmēju, un tagad ir arī pasaku ierakstīšana.
— Kura no visām radošajām mūzām ir tuvākā?
— Visas. Esmu cilvēks, kuram patīk izmēģināt ko jaunu. Nedomāju ar to nodarboties profesionāli, tāpēc nešķiet svarīgi, ka nepabeidzu mūzikas skolu vai nav izglītības citā jomā. Tas viss ir mans vaļasprieks, kā laba atpūta. Bija gan savulaik doma par aktiermākslas studijām un citām radošām profesijām, bet šobrīd vairs nē. Izvēlas tālmācību
— Ko esi iecerējis darīt nākotnē?
 — Mans mērķis ir psiholoģijas studijas. Patīk analizēt situācijas, cilvēkus un viņu emocijas, lai palīdzētu risināt dažādas situācijas. Tas ir darbs, kas saista.
— Kāpēc, jau mācoties vidusskolā, tomēr izvēlējies tālmācību?
— Galvenā motivācija bija ietaupītais laiks. Tālmācībā to pašu vielu var apgūt krietni ātrāk. Līdz ar to paralēli ir iespēja darīt ko citu. Protams, disciplīnai ir jābūt, un ne vienmēr gribas darīt to, kas jādara, bet arī to es mācos. Turklāt tagad jau visi tik un tā mācās attālināti, un jauniešiem nav iespējas tikties. Tādas skolas dzīves un sabiedrības man nepietrūkst, jo tā ir ārpus stundām un arī teātrī. Ja cilvēkam nav savas aizraušanās, iespējams, ir grūtāk.
— Ar ģimeni savulaik pārcēlāties uz Skrīveriem no Jūrmalas. Diezgan atšķirīga vide. Nebija grūti pierast?
— Vispirms bija Skrīveri, tad kādu brīdi arī Ogre, Rīga un atkal Skrīveri. Nebija grūti, turklāt novērtēju, ka tagad dzīvoju līdzās Daugavai. Tā ir unikāla iespēja, jo ir brīvība un iespējas, kādu nav pilsētā — ziemā traukties no kalna, staigāt pa Daugavas ieleju. Mums ir arī zirgi, kas tepat ganās, un tas emocionālais ieguvums ir liels. Protams, Jūrmalā gāju uz jūru, bet, ja ir vajadzība, var jau uz turieni aizbraukt.
Mācās no dzīves situācijām
— Zinu, ka tagad tev ir liela ģimene. Kā tas ir? — Pēdējos sešus gadus esmu kopā ar septiņiem pusbrāļiem un pusmāsām, kas ir patēva bērni. Tas bija interesants pagrieziens dzīvē, kad visu laiku esi pavadījis kā vienīgais ģimenē, vari iet un darīt, ko gribi, bet pēkšņi ir septiņi brāļi un māsas. Tieši tā arī viņus uztveru. Tā ir tāda laba dzīves mācība, kas liek arī daudz par ko padomāt. No katras šādas situācijas cenšos kaut ko paņemt un apgūt.
 — Ko iemācīja šī? — Kaut vai to pašu dalīšanos ar citiem, to, cik lielu mīlestību un atbalstu var dot tuvie cilvēki, kuri ir līdzās. Viena no māsām ir gadu vecāka, un mēs viens otram ļoti uzticamies. Tas ir liels ieguvums — viena vecuma māsa. Ir lietas, par ko mums vieglāk un interesantāk runāt nekā ar vecākiem. To es novērtēju. ◆ 

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:

Herberts Legants.

DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:

2003. gada 8. jūnijā Rīgā.

DZĪVESVIETA: Skrīveri.

IZGLĪTĪBA: mācās Rīgas Tālmācības vidusskolā.

VAĻASPRIEKI: teātris, mūzika, zīmēšana, literatūra un

audiopasaku ierakstīšana. 
Kategorijas

Kategorijas