Staburags.lv ARHĪVS

Pie rūtotā galdiņa Daudzesē

www.staburags.lv

2021. gada 2. februāris 00:00

2
Pie rūtotā galdiņa Daudzesē

Šis ir stāsts par vienu no pasaulītēm, kas ir mums līdzās, bet ne katrs to zina par šaha spēli, kas patlaban piedzīvo renesansi un vispasaules bumu. Interneta vietnē chess.com spelētāju skaits pēdējā gada laikā vien ir pieaudzis par 25 miljoniem. Tam par iemeslu komentētāji min divus galvenos faktorus. Pirmais ir iespēja šahu neierobežoti spēlēt internetā, neko nemainot spēles noteikumos un turnīru organizācijas principos. Otrais ir jaunā mākslas filma “Dāmas gambīts”, kura laikam pārspēs visus Holivudas kases ieņēmumu rekordus.


Skats uz brīnumaino šaha pasauli

Šis ir stāsts par lauku zēnu 60. gadu Daudzevā, kuram pieaugušie pavēra durvis uz brīnumaino šaha pasauli, kurā divi karaspēki cīnās savā starpā, kur ir neierobežotas izdomas, manevru un kombināciju iespējas. Varētu teikt, ka šahs ir universāla puzle, kura nekad netiks pabeigta, kuru var atkal un atkal likt no jauna, no tiem pašiem gabaliņiem, un tā katru reizi būs citāda. Patiesi brīnumaini, vai ne?

Leģenda vēsta, ka senās Indijas Radža, kuram ļoti iepatikusies šī jaunā spēle, esot vaicājis šaha spēles izgudrotājam:

— Ko tu vēlies par to, zinību vīrs?

— Ak, Saule Pie Debesīm, dod man vienu rudzu graudu uz viena lauciņa, divus uz otrā, četrus uz trešā, sešpadsmit uz ceturtā un tā tālāk uz visiem 64 lauciņiem.
— Labi, — teicis valdnieks, — atnāc rīt pēc savas balvas.
Un licis mantzinim sagatavot maisus ar rudziem. Liels bijis Radžas izbrīns, kad otrā dienā mantzinis atnācis kopā ar gudrajiem un pavēstījis, ka visā valstī nav tik daudz graudu, cik pienāktos šaha izgudrotājam. Un patiesi, būtu nepieciešams 18446744073709551615 rudzu graudu.
Uzreiz jāsaka, mans lielākais sasniegums šahā bija Aizkraukles rajona čempiona tituls jauniešiem 15 gadu vecumā. Nekādas dižās zvaigznes no šaha dievietes Kaīsas es nedabūju, bet šis ir stāsts par mīlestību uz šahu, par piedzīvotajām emocijām, par tiem laikiem, tiem cilvēkiem, kas bija apkārt manā šaha bērnībā, maniem draugiem un censoņiem Daudzeses astoņgadīgajā skolā. Kad manam bērnības draugam Leonam Piļānam un viņa sieviņai Intai pirms 20 gadiem aprīlī piedzima dēliņš Valts, mana mammīte esot smaidot teikusi Leonam:
— Nu tik saturieties, godātie vecāki! Es vienu Auniņu izaudzināju, nu jūs vellu dabūsiet redzēt!


Sāk ar kartona dambretes galdiņu
Un tik tiešām Auns, pirmā zīme horoskopā, dzimis Uguns stihijā un saņēmis kara dievu Marsu par savu aizstāvi, apveltīts ar neizsīkstošu enerģiju, drosmīgi iesaistās visos pasākumos, kas tik nāk priekšā. Zinātkāre, vēlme izzināt arvien jaunas sfēras un procesus, kāds iekšējs kurbulis to dzen aizvien uz priekšu, un dzīvē dabūtie puni Aunu nekādi nespēj apturēt. Ieskrējis sienā, Auns tikai noskurinās un pēc brīža jau sāk soļot uz nākamo mērķi, pakāpeniski kāpinot tempu, līdz jau skrējienā — blaukt! — atkal sienā iekšā. Auns, kā teica senajā Spartā, labāk vēlas, lai to pārnes mājās uz vairoga, nevis pārnākt zem tā. Sacensties, cīnīties Aunam ir dabīga lietu kārtība. Kad sešu gadu vecumā jau biju ticis līdz pēdējai lappusei grāmatā “Aritmētika 1.—4. klasei”, mani vecāki, lai kaut kā ievirzītu manu zinātkāri, nolika manā priekšā kaut ko sarežģītāku. Proti, dambreti. Tā gan bija improvizācija, atbilstoša 60. gadu daudzeviešu iespējām. Galdiņš bija izgatavots no kartona gabala, sarūtots, melnos lauciņus iekrāsojot ar tinti. Kauliņi bija koka klucīši, kur melnie analoģiski bija tintes krāsā. Vairs neatceros, kurš no “Ķiršu” māju apdzīvotājiem bija idejas izstrādātājs un realizētājs, taču atceros, ka pazaudētos melnos kauliņus aizstāju jau pats, pindzelēdams melnos klucīšus ar tinti. Bet, ak vai! Pēc pusgada vairs neviens no pieaugušajiem negribēja ar mani spēlēt, jo es visus kāvu. Nācās atkal piedāvāt man kaut ko sarežģītāku. Ome Ērika sēdās rakstīt vēstuli savam švāģerim Rīgas Rūdim, un pēc kāda laika šaha galdiņš ar kauliņiem ieradās mūsu mājās. Daudzi šahisti saka, ka mīlestība, kas radusies uz šo spēli bērnībā, paliek uz visu mūžu. Šogad aprit 60 gadi, kopš iepazinos ar šo seno spēli un joprojām “klapēju” internetā tā, ka put vien.

Daudzevas šahistu centrs “Ceriņos”
Dievam bija labpaticies, ka “Ķiršiem” kaimiņos bija “Ceriņu“ mājas, kurās saimniekoja Albīns Piļāns ar sievu Teklu un diviem dēliem, Leonu un Juri, maniem vienaudžiem. Toreiz televizoru vēl nebija un spēļu konsoļu ne tik, tāpēc laiks tika pavadīts kopīgās kaimiņu puiku nodarbēs ar brāļiem Piļāniem, brāļiem Kļaviņiem, Ilmāru Biedri un citiem. Ciemošanās vieniem pie otriem bija parasta lieta pat vairākas reizes dienā. Visvairāk man iznāca būt pie brāļiem Piļāniem “Ceriņos”. Uz lielā virtuves galda vienmēr stāvēja izejas pozīcijās salikts šaha komplekts. Tas bija tāds paliels, figūras uz tā nebija “saspiestas” un pozīcija labi pārredzama. Galdiņš bija sens, labi palietots, figūras nobrūnējušas, un spilventiņi zem tām sen pazuduši. “Ceriņos” bija Daudzevas šahistu centrs, kur vīri nereti atnāca iedzert aliņu un samačoties. Albīnam bija nemainīgs princips — iedzer tikai uzvarētājs. Ne tāpēc, ka tā būtu kāda balva, bet tāpēc, ka, lai uzvarētājam noreibstot, arī zaudētājs varētu vinnēt! Albīns visiem viesiem, kas ienāca mājā, piedāvāja uzspēlēt, arī man. Cik atceros, es viņam neatteicu ne reizi, un tā Albīns kļuva par manu pirmo šaha skolotāju, treneri. Kāpēc viņš tērēja laiku, mani mācīdams, es nezinu, varbūt, ka juta to dzirksti manās acīs, kas iedegās, apsēžoties pie šaha galdiņa. Pirmo gājienu izdarot, viņš mēdza tā stiprāk uzsist ar figūru pa galdiņu un, atskanot sulīgam klikšķim, teica: — Baltie sāk un uzvar, melnie turas un vinnē! Iesākumā mums nekāda spēle nevarēja sanākt, jo viņš bija kvalificēts šahists, abonēja žurnālu “Šahs” un interesējās par teorijas jaunumiem. Tāpēc viņš man un saviem dēliem deva risināt vienkāršas etīdes — uzdevumus ar nedaudz kauliņiem. Mats divos gājienos, tad trijos, tad piecos. Kad sākām spēlēt, viņš man deva handikapā jeb, kā šahisti saka, “forā” torni, vēlāk laidni, tad divus bandiniekus, tad vienu, un tad jau spēlējām ar pilnu komplektu. Vēl šodien atceros to sajūtu, cik priecīgs un lepns es biju, kad pirmo reizi uzvarēju Albīnu ar pilnu komplektu! Pēc daudziem desmitiem nemitīgi zaudētu partiju, kad es sakostiem zobiem, rūgtuma asarām acīs gāju mājās, es beidzot vinnēju! Viņš nekad neanalizēja manu zaudējumu iemeslus, tikai teica — domā! Nākamājā partijā es izvēlējos citu struktūru un atkal zaudēju. Tā, kamēr pats atradu pretindi viņa viltīgajām kombinācijām

(Turpmāk vēl.)