Zemniekiem darbs neapstājas

Biruta Pudniece, piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Bites” vadītāja

2021. gada 2. februāris 00:00

Jaunajā gadā aizvadīts jau mēnesis, kas, šķiet, pagājis kā vēja spārniem, bet ziema turpinās, un šogad to varam izbaudīt visā krāšņumā. Piena savākšanas automašīnu vadītājiem gan ir liels pārbaudījums šādos apstākļos izbraukt visus ceļus, īpaši pēc aizvadītās sniegotās nedēļas nogales. Tomēr man patīk baltie ceļi laukos, kur tos nekaisa ar sāli. Galvenais, lai tikai neaizputina, jo savos darba gados esam pieredzējuši dažādas situācijas, kad paliekam arī kupenā un jāsauc kāds palīgā. Tomēr ceļi lielākoties ir iztīrīti, un lielu problēmu nav.

Tagad piensaimniecībā ierasti ir klusāks laiks, kad izslaukumu mazāk, bet zemniekiem jau darbs neapstājas. Kopumā var teikt, ka aizvadītais bija labs gads, un kooperatīvam tas noslēgts ar nelielu peļņu. Esam gan zaudējuši vairākus biedrus, jo kāds aiziet mūžībā, kāds pārtrauc savu darbību, bet klāt nāk jauni, apvienojot piensaimniekus ne tikai Pļaviņu, bet arī blakus novados. Joprojām turpinām sadarbību ar kooperatīvo sabiedrību “Baltu piens”, savākto pienu nododam gan Lietuvas iepircējiem, gan nedaudz “Jēkabpils piena kombinātam”, kas tik un tā viss nonāk kaimiņvalstī. Piena cenas mainās, bet zemnieki nesūkstās, jo nāks vasara un būs labāk. Piensaimniecībā ieguvumi lielākoties atkarīgi no veiksmīga ciltsdarba un kvalitatīvas barības. Tad arī piena daudzums un kvalitāte ir optimāla. Tas nav mainījies kopš laika, kad pati apguvu zootehniku.

Raugoties uz saimniecībām, mana prognoze nākotnei nav ļoti cerīga. Ir zemnieki, kuri savā darbībā progresē, mēģina īstenot projektus attīstībai un darba vides uzlabošanai, bet daļa stāv uz vietas, nedomājot par rītdienu. Saimniecību ar dažām gotiņām paliek arvien mazāk, bet pa kādai ir arī mūsu kooperatīvā. Tās gan vairāk dod zaudējumus nekā ienākumus, kas jākompensē uz citu rēķina, jo tie ir izdevumi par transportu, analīzēm un citām pozīcijām. Ir arī lielas saimniecības, kas lopu skaitu palielina.

Ik gadu janvāra beigās rīkojām balli kooperatīva biedriem, kas pandēmijas dēļ šoreiz atlikta, bet to noteikti darīsim, kad būs iespēja, jo jāpateicas saviem zemniekiem par darbu. Lai arī dzīvojam Covid-19 situācijā, piensaimniecībā to daudz neizjūt. Saslimstības nav, un arī ierobežojumi neko būtisku neietekmē. Ceļš uz saimniecībām pēc piena sākas jau pusnaktī, jo maršruts ir garš. Ir bijušas gan situācijas, kad pat divas reizes vienā naktī komandantstundas laikā mūsu transportu apstādina policija, it kā ar piena mašīnu kāds būtu izdomājis tāpat vien pavizināties.

Šobrīd aktuāls temats ir vakcinēšanās pret Covid-19, bet domāju, ka daudziem ir liela neskaidrība, kā rīkoties. Arī pati esmu neziņā, jo nekad dzīvē neesmu potējusies pret dažādām sezonas saslimšanām. Nav pieredzes šajā ziņā un arī pietiekamas informācijas, lai izlemtu, kā labāk rīkoties, turklāt slimības izplatība mūsu pusē nav liela. Arī daudzi zemnieki ir diezgan kategoriski noskaņoti pret vakcinēšanos, jo tas ir kas jauns un nezināms.

Kopumā laukos pandēmijas laikā dzīve ir mierīgāka nekā pilsētā, bet no dažādiem ierobežojumiem ciešam visi. Pietrūkst kultūras pasākumu, un nav iespēju daudz kur aizbraukt. Lai arī cik smaga būtu šī situācija, politiskā gaisotne ap to ir vēl negatīvāka. Turklāt vēl tie neloģiskie lēmumi, kas, piemēram, ir ar tirdzniecību. Nav ņemtas vērā ne iedzīvotāju, ne uzņēmēju vajadzības un intereses, bet katram kaut kā jāizdzīvo. Veikali praktizē, ka var pasūtīt vajadzīgo preci. Tas lielākoties nozīmē to, ka var aiziet uz veikalu izvēlēties preces, tad doties ārā un tās pasūtīt pa tālruni, otrreiz atgriežoties veikalā tām pakaļ. Kur te loģika un piesardzība? Tāpat kā pircēju dalīšana privātajās un juridiskajās personās.

Var jau iepirkties interneta veikalos, bet tas neatrisina situāciju, jo ir zināms piegādes laiks un lielākas izmaksas. Nesen man vajadzēja iegādāties čības, kas ir tāda ikdienas lieta. Uz vietas veikalā to izdarīt nav iespējams, prasīju meitai, lai tās pasūta interneta veikalā. Jau tā izvēlējāmies izmēru ar rezervi, bet tik un tā nederēja. Kamēr tiku pie īstā, čības man izmaksāja vismaz trīs reizes dārgāk, nekā būtu nopirkusi ierasti. Ir lietas, ko nekādi nevari iegādāties attālināti, bet vajadzīgas. Apskatot veikalā, var tomēr saprast, derēs vai nē.

Cilvēki jau iet uz veikalu, ja ir kāda vajadzība, kas pēdējā laikā tā arī notiek, tāpēc nav saprotama šāda preču dalīšana. Vācijā, ja kāds veikals ir atvērts, tad tajā var pirkt visu, bet svētdienās tirdzniecības vietas bija slēgtas jau pirms pandēmijas. Arī mums tā varēja darīt, nevis tracināt cilvēkus. Daudzi izmanto šo laiku, lai mājās veiktu remontu, nodarbinātu sevi ar rokdarbiem, bet nākas saskarties ar problēmu, ka nevari iegādāties nepieciešamo. Ir veikali, kuros nav problēmu ievērot distancēšanos, bet citos var regulēt pircēju skaitu. Kā var izsvērt, kas kuram ir vajadzīgākais pirkums? Tie ir nevajadzīgi šķēršļi, bet saslimstība nemazinās.

Arī mājās ne visiem ir iespēja izolēties, strādāt attālināti un bērniem mācīties. Par to līdz galam neaizdomājas, bet lielākoties viss uzlikts uz ģimeņu pleciem. Deklarēts, ka izglītība mums ir bez maksas, bet datoru, ko iedot skolēniem, tomēr nav, lai arī valsts ziņoja, ka veikusi to iepirkumu. Visur ir prasības, bet, kā lai tās izpilda, nepadomā. It kā jau veiksmīgs risinājums ir attālinātās mācības, bet, ja lielākie skolēni var patstāvīgi tikt galā, pirmklasnieki to nespēj. Ko lai iesāk vecāki, ja vēl jāstrādā un jādomā par izdzīvošanu, jo nekāds lielais atbalsts no valsts nav. Tikmēr brīnās, ka Latvijā ir slikta demogrāfiskā situācija. Nebūs labāka ar tādu attieksmi, jo ir liela nedrošība par tagadni, kur nu vēl nākotni.

Lai arī ir vēl ziema, laiks un domas virzās uz pavasara pusi, kas mums visiem saistās ar cerībām uz pozitīvām pārmaiņām.

Staburags.lv ARHĪVS

Zemniekiem darbs neapstājas

Kategorijas